Pievienot komentāru

Astrīda Cīrule, muzeja „Raiņa un Aspazijas memoriālā vasarnīca” galvenā speciāliste, rosināja konferences "Teksta vizualizācijas aspekti muzeālā ekspozīcijā" klausītājus pārdomāt teksta un dažādu to reprezentējošo muzeja priekšmetu - rokrakstu, grāmatu, u. c. - problemātiku tieši rakstniekiem veltīto memoriālo muzeju ekspozīciju kontekstā

Interpretācija ir objekta skaidrošanas, tulkošanas vai personiskās izpratnes prezentēšanas process.Tā šo darbību definē amerikāņu muzeologs Deivids Dīns (David Dean). Pēc viņa domām muzeju ekspozīcijas piedāvā patīkamu veidu reizēm pat sarežģītas informācijas uztverei.

Deivids Dīns iezīmē divus galvenos ekspozīciju tipus: uz objektu orientēta ekspozīcija un uz problēmu orientēta. Pirmā ekspozīciju tipa centrā ir kolekcijas un šo principu visbiežāk izmanto, veidojot mākslas izstādes. Otrā tipa ekspozīcijās uzmanības centrā ir vēstījums un informācijas nodošana. Šajās ekspozīcijās kolekcijas kalpo interpretācijai un ilustrēšanai. Realitātē, protams, ekspozīciju tipi ir jaukti, tomēr viens no tiem ir dominējošs. Memoriāla muzeja ekspozīcija ir tuvāka konceptuālajam principam un veido vienotu vēstījumu, kura centrā ir personība. Šī vēstījuma veidošanai tiek izmantoti dažādi muzeja objekti, ar kuru palīdzību tiek nodota ne tikai informācija, bet arī emocijas. Šajā procesā iesaistās visas sajūtas. Atgriežoties pie Deivida Dīna strukturējuma, apmeklētājiem ir trīs galvenie informācijas apguves veidi:

• Vārdi – valoda, gan dzirdēti, gan lasīti. Tie pieprasa lielāko piepūli un mentālo koncentrāciju informācijas būtības uztverei;
• Sajūtas – garša, tauste, smarža, dzirde - ir daudz ātrākas un asociatīvākas;
• Attēli – vizuālais stimuls ir visspēcīgākais un vislabāk paliek atmiņā.

Rakstnieka memoriālā muzejā īpašu vietu ieņem tekstu reprezentējoši muzeja priekšmeti. Manas uzmanības centrā šoreiz būs tieši autora radītais teksts un tā eksponēšanas iespējas. Šis jautājums vienmēr ir radījis problēmas ekspozīciju veidotājiem. Mākslas muzeja ekspozīcijā ir iespējams nepastarpināti eksponēt pašu mākslas darbu un teksts kalpo galvenokārt papildinformācijas nodošanai. Rakstnieka teksta eksponēšana ir sarežģītāka. Lai to uztvertu tas ir jālasa vai jāklausās, tātad jāpievēršas smagākajai uztveres metodei. Ne velti pēc pētījumiem konstatēts, ka vidusmēra apmeklētāji izlasa 10% no eksponētā teksta. Ko var piedāvāt muzeja ekspozīcija? Grāmata vai rokraksts ir tikai zīme, kas pieejama informētam skatītājam, bet pārējiem var sniegt visai maz. Vizuālā uztvere vairāk ļauj spriest par grāmatu no grāmatniecības viedokļa nekā atklāt pašu tekstu. Manuskripta lapu eksponēšana arī sniedz vizuālu iespaidu par autora rokrakstu, bet tikai neliela daļa apmeklētāju pievērsīsies teksta šifrēšanai vai iespiesta teksta lasīšanai. Tas arī nav muzeja uzdevums. Tomēr grūti iedomāties rakstnieka muzeju bez grāmatām un rokrakstiem. Te nu galvenie muzeja dārgumi kļūst par ekspozīcijas veidotāja nelaimi. Pievērsīšos pazīstamākajiem teksta eksponēšanas principiem.

1. Izstāde – vēstījums par tekstu.

Tā ir izstāde, kas veltīta vienam vai vairākiem autora darbiem. Ja literatūras muzeja pieeja var būt orientēta tikai uz tekstu, atceroties Rolāna Barta (Roland Barthes) popularizēto formulu par autora nāvi, tad memoriāla muzeja ekspozīcija nešaubīgi ir saistīta ar teksta autoru. Šāda ekspozīcija ietver visdažādākos muzeja objektus un papildmateriālus, kas atklāj autora radošā darba procesu, apstākļus, ilustrē to, raisa asociācijas, u.c. Šādā izstādē viena artefakta atklāšanai izmanto daudzus citus artefaktus, tādēļ svarīgi tos apvienot vienā stāstījumā, pakļaujot centrālajai koncepcijai. Piemēram, izstāde „Raiņa traģēdija „Indulis un Ārija” Raiņa un Aspazijas vasarnīcā 2004. gadā (māksliniece – Ligita Linmeiere). Izstādes centrā kā vienojoša zīme - grāmatas pirmizdevums. Dramatiska darba teksta atklāšanai var kalpot teātra materiāli – fotoattēli, mākslas darbi – scenogrāfija, piemiņas lietas - tērpi. Traģēdija tapusi izmantojot vēstures un teiku vielu. Izstādē to palīdz atklāt vēsturisko vietu – pilskalnu un pilsdrupu fotoattēli un arheoloģijas materiāli – autentiski seni ieroči – šķēpu un bultu uzgaļi. Apvienojumā ar šiem autentiskajiem un vizuālajiem objektiem teksti - Raiņa lasītās vēstures grāmatas un darba piezīmes iegūst jaunu uztveres līmeni. Savukārt Embūtes dabas fotoattēli (Induļa pilskalns, Joda dambis) un arheologu atrastās senās rotas mūs tuvina teikas tekstam. Tādejādi loti dažādi objekti veido vēstījumu par centrālo tekstu Raiņa traģēdiju „Indulis un Ārija”.

2. Teksts kā zīme

Teksts ekspozīcijā var kļūt arī par īpašu zīmi. Raiņa un Aspazijas vasarnīcā 2009.gadā bija izstāde „Raiņa lugai „Zelta zirgs” - 100”. Tās centrā bija stikla kalns, kuru mākslinieks Ints Sedlenieks izveidoja no „Zelta zirga” rokrakstiem. Šeit paši rokraksti kļuva par galveno zīmi – lugas simbolu stikla kalnu. Tādejādi teksts pārvērtās skriptovizuālā objektā. Neparastais eksponēšanas paņēmiens rosināja apmeklētājus pievērsties arī teksta lasīšanas mēģinājumiem. Izstādi papildināja arī cirka spēle, rotaļa ar teksta simboliem.

3. Teksts semiozes procesā

Zīmju virknes veido semiozes procesu. Memoriālā muzejā liels tekstu daudzums ir koncentrēts autora personiskajā bibliotēkā. Raiņa un Aspazijas personiskā bibliotēka aptver ap 8 tūkstošiem grāmatu un periodikas izdevumu. Daudzas grāmatas glabā dzejnieku piezīmes. Grāmatas sastāda zināmas, kopīgas, paredzamas informācijas kopumu, kas raksturīga redundancei. Tajā izceļas daži īpaši izdevumi, kuros slēpts apmeklētājiem jaunās, nezināmās informācijas kopums. Svarīgi atrast eksponēšanas veidu šādiem entropijas piemēriem.

4. Teksts kā relikvija

Relikvijas bieži ir entropijas paraugi. Tas ir īpašs muzeja priekšmets, kuram ir zināma leģenda, kas saistās ar notikumiem, un apstākļiem. Tātad – muzeja objektam ir pašam savs vēstījums. Problēma ir - kā padarīt pieejamu šo stāstu, jo parasti apmeklētājs spēj uztvert tikai virsējo slāni. Visbiežāk to atklāj ekskursiju vadītājs, jo apjomīgu vēstījumu grūti ietilpināt anotācijas tekstā. Piemēram, protams, teksts - J. V. Gētes „Fausta” izdevums vācu valodā no dzejnieku bibliotēkas. Tas saistās ne tikai ar tulkojumu un ir spožs grāmatniecības paraugs, bet ir arī vienīgā mums zināmā dzejnieku kāzu dāvana. Izdevējs Pēteris Zālīte un viņa kundze Hermīne to dāvina saviem tulkotājiem un draugiem Rainim un Aspazijai kāzu dienā 1897. gada 21. decembrī, par ko liecina ieraksts grāmatā. Aiz skopajām rindiņām slēpjas stāsts par Raiņa cietuma laiku, izkļūšanu no tā pret drošības naudu, lai varētu salaulāties ar Aspaziju, un tūlīt sekojošo došanos trimdā uz Pleskavu.

5. Teksta asociatīva vizualizēšana

Teksts atdzīvojas kontekstā ar citiem muzeja objektiem. Piemēram, Raiņa dzejoļu krājuma „Gals un sākums” dzejolis „Saujiņa ziedu” (tātad grūti uztveramais teksts) iegūst citas – vizuālas un sajūtu nianses, paskatoties uz paša dzejnieka vākto herbāriju. Raisās vizuāli dabas priekšstati un smaržu sajūtas, kuras uztverē ir straujākas un noturīgākas. Ozola lapa un vizbulīte dzīvo gan herbārijā, gan tekstā. Tajā pat laikā top vēl viens teksts – traģēdija „Indulis un Ārija”, kur vienai no varonēm tiek dots Vizbulītes vārds. Memoriālam muzejam ir arī citas iespējas. Paplašinot ekspozīciju dabā un apkārtējā ainavā, par Friča Bārdas teksta vizualizētājiem kļūst Rumbiņu bērzi, bet Andreja Upīša „Zaļā zemes” ilustrācijas varam skatīt Skrīveru takā.

6. Teksta audio vizualizēšana

Veiksmīgs teksta vizualizēšanas paņēmiens ir audio variants. Spilgts piemērs bija dzejas izstāde „Poēzijas ainava” Jāņa Akuratera muzejā. Aktīvā formā uz velosipēda bija iespēja doties ceļojumā „Poēzijas ainavā”. Austiņās skanošos dzejas audio ierakstus papildināja vizuālās ainavas un dzejas analīzes rezultātā tapušais krāsu spektrs. Līdz šim memoriālos muzejos audio elementi ir izmantoti pārāk maz. Te paveras iespējas teksta jaunām interpretācijas variācijām.

7. Ekspozīcijas teksts kā informācijas nesējs

Īpašs elements ekspozīcijā ir tā saucamais „ekspozīcijas teksts”. Tie ir dažādi skaidrojošie materiāli. Daudzos gadījumos tie strukturē un virza vēstījumu un kļūst par informācijas nesējiem. Tieši šai teksta eksponēšanas jomai ir veltīts visvairāk uzmanības daudzu muzeoloģijas speciālistu darbos (Andree Blais, Beverly Sherrell). Ir dažādu līmeņu ekspozīcijas teksti: ekspozīciju un pamatdaļu virsraksti, apakšvirsraksti, ievadteksti, eksponātu grupu teksti, objektu etiķetes, izdales materiāli (brošūras, katalogi u.c.) Nozīmīga loma ir tekstu apjomam, izkārtojumam un mākslinieciskajai formai. Tie kļūst par skriptovizuālu elementu, kurš pirms lasīšanas tiek skatīts. Šādi ekspozīcijas teksti un kartes veido pamatstruktūru izstādei „Septiņi ceļi”, kas kopš  2011. gada ir skatāma Raiņa un Aspazijas vasarnīcā. Mākslinieks Ints Sedlenieks radījis veiksmīgus ceļojumu maršrutu aprakstus un shēmas, iezīmējot Raiņa ceļus pasaulē 20. gs. 20. gados.

8. Teksts digitālā formā

Atsevišķa tēma, kura prasītu plašāku izpēti un detalizētāku pieeju ir teksta digitālā versija ekspozīcijā. Sākot no atsevišķu teksta fragmentu vizualizēšanas uz ekrāna līdz plašām programmām, no grupām paredzētas informācijas līdz iespējai individuālam apmeklētājam doties teksta meklējumos. Ja samērā nesen jau pats datora esamības fakts ekspozīcijā likās sasniegums, tad šobrīd memoriālā muzejā ir nopietni jādomā par tā vietu, lomu un izmantošanas virzieniem. Bet tā jau varbūt būtu tēma citai konferencei?