Par apmācībām – domāju, ka jāsaprot, ka ainu veido ne vien organizētās apmācības, bet arī individuālā ieinteresētība mācīties un gūt praktisku pieredzi. Te nu varbūt jāvēršas pie muzejpedagogiem, kā cilvēkiem, kas intensīvi un ilglaicīgi darbojas šajā jomā un jājautā, kā un ko viņi dara – un kas vēl būtu nepieciešams, bez tiem elementiem, kas ik pa laikam tiek iekļauti tajās kursu nodarbībās, kas nu ir. Dažas lietas noteikti notiek muzeju līmenī: pati nesen pievienojos Brīvdabas muzeja darbiniekiem mācību braucienā uz Ventspili, tostarp pieredzēju ļoti labu muzejpedagoģisko nodarbību Ventspils Amatu mājā. Ar to gribu teikt, ka aina nav melnbalta un tā jāskata vismaz trīs līmeņos – individuālajā, muzeju līmenī, nozares organizāciju līmenī.
Par laikmetīgo un ne tik – „Muzeju vēstneša” 90.gadu beigu – 2000.gadu sākuma numurus pāršķirstīju pavisam citā, ne muzejpedagoģijas sakarā. Pirms tam nebija sanācis lasīt – daļa rakstu un info tiešām ļoti pārsteidza ar savu aktualitāti, arī tie, kas saistīti ar projektu „Skola un muzejs”. Jā, varbūt tolaik nebija tik liels tehnoloģiju iespaids, administratīvi šis tas bija savādāk, terminu lietojums atšķiras nenozīmīgi – varētu pat teikt, ka valoda ir saprotamāka un skaidrāka nekā šodien – bet, ja skatāmies pēc būtības, te nu es varētu, tā teikt, pielikt savu žetonu ar uzrakstu "Ritenis ne vienmēr ir jāizgudro no jauna".
Kas man šķiet svarīgi – nevis vienkārši klasificēt mācību stundai muzejā atbilstošos muzeju piedāvājumus, „iedzīt” tos kaut kādā formālā rāmī, bet drīzāk būtu labi, ja mainīgs, papildināms/reducējams info par šāda tipa programmām (piemēram: mācību tēma, garums, izmaksas, programmas vadītājs, atbilstošā klase, atbilstošais/-ie mācību priekšmeti u.tml.), ko sniegtu paši muzeji/muzejpedagogi, būtu pieejama publiski un vienkopus visiem interesentiem, nu, kaut vai Latvijas Muzeju biedrības mājaslapā. Tas būtu tāds kā pirmais solis, labas gribas žests. Bet varbūt ir kādas labākas idejas?
Vēl man šķiet, ka atbilsmes mācību standartiem jautājums nebūt nav tik vienkāršs. Piemēram, Ventspils Amatu mājā pieredzētā programma ideāli atbilstu noteiktas klases latviešu valodas mācību programmai – kur apskatīti dialekti un izloksnes. Vienlaikus, ar nelielu korekciju, ko veic muzejpedagogs, tā ir tikpat aizraujoša un smieklīga pieaugušiem muzeja apmeklētājiem, piemēram, tūristu grupai no Rīgas vai Valmieras.
Bet domāju, tagad būtu jādod vārds muzejpedagogiem :) jo man par muzejpedagoģijas saturisko aspektu nojausma ir tikai tiktāl, ka esmu redzējusi vai piedalījusies vairākās muzeju nodarbībās, kā arī lasījusi rakstos.
Pielikšu savas trīs pusdienlaika kapeikas:
Par apmācībām – domāju, ka jāsaprot, ka ainu veido ne vien organizētās apmācības, bet arī individuālā ieinteresētība mācīties un gūt praktisku pieredzi. Te nu varbūt jāvēršas pie muzejpedagogiem, kā cilvēkiem, kas intensīvi un ilglaicīgi darbojas šajā jomā un jājautā, kā un ko viņi dara – un kas vēl būtu nepieciešams, bez tiem elementiem, kas ik pa laikam tiek iekļauti tajās kursu nodarbībās, kas nu ir. Dažas lietas noteikti notiek muzeju līmenī: pati nesen pievienojos Brīvdabas muzeja darbiniekiem mācību braucienā uz Ventspili, tostarp pieredzēju ļoti labu muzejpedagoģisko nodarbību Ventspils Amatu mājā. Ar to gribu teikt, ka aina nav melnbalta un tā jāskata vismaz trīs līmeņos – individuālajā, muzeju līmenī, nozares organizāciju līmenī.
Par laikmetīgo un ne tik – „Muzeju vēstneša” 90.gadu beigu – 2000.gadu sākuma numurus pāršķirstīju pavisam citā, ne muzejpedagoģijas sakarā. Pirms tam nebija sanācis lasīt – daļa rakstu un info tiešām ļoti pārsteidza ar savu aktualitāti, arī tie, kas saistīti ar projektu „Skola un muzejs”. Jā, varbūt tolaik nebija tik liels tehnoloģiju iespaids, administratīvi šis tas bija savādāk, terminu lietojums atšķiras nenozīmīgi – varētu pat teikt, ka valoda ir saprotamāka un skaidrāka nekā šodien – bet, ja skatāmies pēc būtības, te nu es varētu, tā teikt, pielikt savu žetonu ar uzrakstu "Ritenis ne vienmēr ir jāizgudro no jauna".
Kas man šķiet svarīgi – nevis vienkārši klasificēt mācību stundai muzejā atbilstošos muzeju piedāvājumus, „iedzīt” tos kaut kādā formālā rāmī, bet drīzāk būtu labi, ja mainīgs, papildināms/reducējams info par šāda tipa programmām (piemēram: mācību tēma, garums, izmaksas, programmas vadītājs, atbilstošā klase, atbilstošais/-ie mācību priekšmeti u.tml.), ko sniegtu paši muzeji/muzejpedagogi, būtu pieejama publiski un vienkopus visiem interesentiem, nu, kaut vai Latvijas Muzeju biedrības mājaslapā. Tas būtu tāds kā pirmais solis, labas gribas žests. Bet varbūt ir kādas labākas idejas?
Vēl man šķiet, ka atbilsmes mācību standartiem jautājums nebūt nav tik vienkāršs. Piemēram, Ventspils Amatu mājā pieredzētā programma ideāli atbilstu noteiktas klases latviešu valodas mācību programmai – kur apskatīti dialekti un izloksnes. Vienlaikus, ar nelielu korekciju, ko veic muzejpedagogs, tā ir tikpat aizraujoša un smieklīga pieaugušiem muzeja apmeklētājiem, piemēram, tūristu grupai no Rīgas vai Valmieras.
Bet domāju, tagad būtu jādod vārds muzejpedagogiem :) jo man par muzejpedagoģijas saturisko aspektu nojausma ir tikai tiktāl, ka esmu redzējusi vai piedalījusies vairākās muzeju nodarbībās, kā arī lasījusi rakstos.