Es (arī)

Pārskatot Latvijas valsts simtgadei veltīto izstāžu kopu, atradām vienu, kas nesaprotamu iemeslu dēļ līdz šim nebija nokļuvusi mūsu uzmanības lokā. Kāpēc šī izstāde pilnīgi noteikti iekļaujama apskatāmo izstāžu sarakstā - lasiet Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības biedres Janas Šakares nelielo komentāru, kas tapis pēc izstādes "Es (arī) esmu latvietis" apmeklējuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Bet te atradīsiet mazliet vairāk attēlu

Droši varu apgalvot, ka izstāde "Es (arī) esmu latvietis" ir viena no interesantākajām, konceptuāli skaidrākajām un - labā nozīmē - atšķirīgākajām pēdējā laikā redzētajām izstādēm. Pat žēl, ka to pamanīju tik vēlu - izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotētā vēl apskatāma vairs tikai šodien, 22. augustā, no 12:00 līdz 20:00. 

Tagad, domājot par nepamanīšanas iemesliem, "iegūglēju", lai iegūtu kādu nebūt informāciju par izstādi. Lūk, pirmie no visiem rezultātiem: 

  1. informācija par izstādi LNB mājaslapā

  2. informācija par izstādi #LV100 mājaslapā

  3. informācija par izstādi Īrijas latviešu kopienas mājaslapā

  4. ziņa portālā "Latgales laiks"

Neviens no rakstiem nešķiet ļoti aicinošs, vai tāds, kas iemestu "ēsmu" potenciālajam apmeklētājam - kaut gan izstāde ir lieliska un būtu pelnījusi vairāk mediju uzmanības. Pēdējā, "Latgales laikā" publicētā ziņa, lai arī divas trešdaļas tās teksta ir sūrošanās par finansēšanas grūtībām, tiešām iepriecina, jo nu skaidrs, ka nekas vēl nav nokavēts un izstāde būs aplūkojama arī Daugavpilī (Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejā) un Liepājā.

Kāpēc noteikti iesaku apmeklēt LaPa (Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs) veidoto izstādi - ja ne vēl šodien Rīgā, vienā no Latvijas Nacionālās bibliotēkas pirmā stāva izstāžu zālēm, tad noteikti vai nu Daugavpilī, vai Liepājā? 

Pirmkārt, tā ir lieliska izdevība piedzīvot, kā par ļoti sarežģītām, dažādām cilvēku pieredzēm, dzīves notikumiem, emocijām un vērtējumiem, kas saistīti ar ikvienam nozīmīgiem lēmumiem par došanos projām no savas zemes, ierastās valodas vides un dzīvesveida - vai nu piespiedu kārtā, vai labprātīgi - iespējams pastāstīt ļoti vienkārši, strukturēti un skaidri, gluži kā bērniem domātā košā bilžu grāmatā. Aiz šīs vienkāršības nojaušams rūpīgs materiālu un tekstu atlases un sakārtošanas, skaidru un plašākai publikai labi uztveramu nošķīrumu izveides darbs. Izstāde nav pārbagāta ar priekšmetiem, taču katra priekšmeta klātbūtne izstādē ir attaisnota, visi priekšmeti izstādē ir izcili un to stāsti - simboliski un nozīmīgi. Tā, noteikti vērtīgāka par dārgām relikvijām man šķiet Bārtas tautastērpos tērpto lellīšu  tipoloģiskā izlase un tai pievienotie stāsti - vai šis, jau ikoniskais stāsts par aiz mēteļa oderes iešūto Latvijas karodziņu:

Otrkārt, šī ir tā Latvijā (ne tikai muzeju veidotajās, arī jekurās izstādēs vispār) pagaidām retā iespēja ļoti patīkamā un vieglā veidā iepazīt kultūrantropoloģisko pieeju un skatījumu (šajā gadījumā ne vien priekšmetu stāstos vai dokumentārajā materiālā, bet arī interviju un dzīvesstāstu fragmentos) uz vēstures notikumiem. Proti, lai arī izstādes pamata sadaļu ("Mājas", "Zeme", "Valoda", "Izskats", "Pulcēšanās", "Kopība", "Šķelšanās" u.c.) anotācijas pārstāv "objektīvo" jeb pētnieka naratīvu, pārējie teksti un izstādes video fokusējas uz subjektīvo, personisko, bieži - uz emocionālo. Tas apmeklētājam dod iespēju vērot, kā daudzie un dažādie individuālie (un dažbrīd pat pretrunīgie) izteikumi, vērtējumi, notikumu atstāsti un joki paša skatītāja un klausītāja iztēlē un prātā pamazām veido kopējo mozaīku - kas katram apmeklētājam, bez šaubām, izzīmēsies atšķirīga. Ar vieniem izteikumiem varu identificēties, ar citiem - ne tik ļoti, tomēr varu ņemt tos vērā, veidojot kopainu. Var teikt, ka izstāde ir arī neliels empātijas vingrinājums, kas liek sev pašam/-ai uzdot jautājumus - kā es rīkotos, ja man būtu jādodas prom no Latvijas un kādi būtu iemesli, kas man liktu to darīt? Vai un kā es iekļautos latviešu kopienā ārzemēs? Vai iekļautos arī tad, ja nemāku ne dziedāt, ne dejot, un man nav sava tautastērpa?

Treškārt, krāsains, viegls un patīkams ir arī izstādes iekārtojums. Atzīšos, sākumā tas mani kā vērotāju darīja piesardzīgu un nedaudz noraidošu - nu kā var tik krāsaini?! Ir jau pierasts pie solīdā, atturīgā stila - melnā, pelēkā un citu tumšo vai neitrālo toņu variācijām, pie tumsā izgaismotām smagnējām vitrīnām, kas vizuāli akcentē to, ko man pienāktos uzskatīt par galveno. Šajā izstādē tādu tiešu "spaidu" nav, bet vairāk padomāts par to, kā apmeklētājs intuitīvi (gan racionāli, gan arī ķermeniski) varētu atrast interesanto. Tā, krāsas nav pašmērķis, tās kalpo kā iezīmes dažādām tēmām. Vai, piemēram, pievērst uzmanību interviju fragmentiem palīdz košie soliņi, kas izmantoti kā plauktiņi interviju tekstiem - kad cilvēks ir mazliet noguris un apsēžas, teksti vienkārši ir, kā ikdienā mēdzam teikt, pa rokai: 

Izstādē atradu arī pāris nelielus mīnusus - tā, domājot par lasāmību visiem, arī cilvēkiem ar tālredzību, vājredzību un senioriem, priekšmetu anotāciju teksti tomēr šķiet nedaudz par sīku. Arī daži lielo tekstu krāsainie foni (piemēram, violetais fons latviešiem tik ļoti svarīgajā sadaļā "Izskats") neļauj panākt lasīšanai pietiekamu kontrastu.

Savukārt saistībā ar pieejamību un izpratnes veidošanu plašākā nozīmē, domīgu darīja šāds novērojums: tajās divās stundas, kamēr uzkavējos izstādē, aptuveni viena trešdaļa apmeklētāju kopskaita bija krieviski runājoši apmeklētāji, šķiet, lielākoties tūristi, bet varbūt arī bibliotēkas apmeklētāji, kuri daudz žiglāk nekā pārējie izslīdēja cauri izstādes telpai. Ja izstāde ceļos uz Daugavpili un Liepāju, tad, iespējams, vēlreiz būtu vērts apdomāt, kādas valodas nepieciešams integrēt izstādē.

Pēdējā piezīme skar ne tikai - un pat ne tik daudz - nupat aplūkoto izstādi. Mana pārliecība ir - ja domājam par muzeju arī kā par mediju, tad ir jāveicina iespējas jaunajās un nozīmīgākajās ekspozīcijās un izstādēs integrēt ne vien angļu, bet arī igauņu, lietuviešu un krievu valodas (un arī citas valodas, atkarībā no muzeja/izstādes specifikas) - tādejādi pievienojot arī pozitīvu ideoloģisku (nē, es nebaidos šī vārda) lādiņu. Atceros vismaz divas ekspozīcijas Igaunijā (jo labi piemēri ir labi piemēri, neatkarīgi no tā, kurā zemē tos atrodam), kuru apmeklējuma beigās pieķēru sevi domājam - cik lieliska, saprātīga un pārliecināta par sevi ir šī nelielā valsts! Ne mazsvarīga nozīme šāda vērtējuma izveidē bija laipnajam žestam, visas ekspozīcijas garumā piedāvājot iespēju lasīt latviski - un arī krieviski vai angliski, tiem, kuri vēlētos šo iespēju izmantot. Kādā veidā un cik lielā apjomā integrēt papildu valodas, lai nesarežģītu apmeklētāja maršrutu, nezaudētu izstādes/ ekspozīcijas vizuālās kvalitātes un pārlieku neaudzētu izdevumus, tas jau ir citas diskusijas jautājums.

Pievienot komentāru

CAPTCHA
Pārbaudam, vai mājas lapu apmeklē dzīva būtne
Target Image