Nemateriālais kultūras mantojums - muzejs, atmiņa, vērtības

2016. gads Turaidas muzejrezervātam ir bijis ļoti veiksmīgs - iegūta galvenā balva Eiropas nozīmes konkursā “Ilgtspējīgs kultūras tūrisma galamērķis 2016" un 12. decembrī muzejrezervāta saime kļuva par Izcilības balvas kultūrā laureātu. Vēl svētku noskaņās sniedzam ieskatu Turaidas muzejrezervāta direktores Annas Jurkānes pārdomās  par muzejrezervāta 17. zinātniski praktiskajā konferencē pārrunātajām tēmām - kultūras mantojuma, vēstures un muzeja darba aktuālo jautājumu sasaisti. Dažas tēzes noteikti varētu būt iemesls un pamats tālākai diskusijai.

"Nemateriālais kultūras mantojums – muzejs: atmiņa, vērtības” bija mana šī gada konferences ziņojuma tēma. Turaidas muzejrezervāta ikgadējā zinātniski praktiskā konference tika iesākta ar ieskatu Senās Grieķijas kultūras pasaulē, ļoti senas civilizācijas pasaulē. Klausoties profesora Harija Tumana sacītajā un mēģinot iedziļināties grāmatā ”Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” rakstītajā, ir jādomā par to, ka izmaiņas cilvēka pasaules uztverē, pasaules redzējumā notiek ļoti lēni, tāpat mūžīgi ir pastāvējis un pastāv jautājums par labo un ļauno cilvēkā, par godu, par svarīgāko cilvēka dzīvē, par vērtībām. Cilvēki visos laikos, arī apkārtējās vides un apstākļu ietekmēti, ir radījuši un veidojuši savu pasauli, jo vienmēr ir bijusi nepieciešamība pēc dzīves kārtības un paredzamības. Tāpat no paaudzes paaudzē cilvēki ir tālāk mutiski vai tekstos nodevuši stāstus, ir tapuši mīti, kas mūsdienās arī pieder pasaules nemateriālajam kultūras mantojumam. Par ko tad vēsta mūsu kultūras mantojums, latviešu tautasdziesmās ietvertās domas, cilvēku skatījums uz lietu kārtību pasaulē, ko apliecina mūsu tautas mutvārdu daiļrade? Tie ir jautājumi, par kuriem jau daudzus gadus, sākot ar Dainu kalna izveides ieceri Turaidas muzejrezervātā pagājušā gadsimta 80. gados, esam domājuši un kam meklējuši skaidrojumu. Kas ir latviskais mugurkauls? Kāds ir latviskais stāsts vērtību kontekstā? Kā raksta Harijs Tumans - hellēnisma mugurkauls ir varonība. Varonis latviešu tautasdziesmās ir mazāk izcelts, mazāk apdziedāts - drīzāk tiek runāts par drosmi - drosmi aizstāvēt, sargāt savu tēvu zemi. Dzīves vērtību, uzskatu sistēma, idejas, ideāli - tie var būt ne tikai varonības, varas, naudas ideāli, bet arī dabas, dievišķotas apkārtnes, dievišķotas pasaules ideāli. Jau labu laiku pirms idejas par Dainu kalnu tika domāts par pārmantošanas un tālāk nodošanas tradīciju, par veidu, kā pastāstīt par baltu – latviešu, par lībiešu mantojumu, par gadsimtu gaitā veidojušos sinkrētismu ar kristietību, kā tēlaini vēstīt par to, ko mēs dēvējam par latvisko dzīvesziņu. Radās doma, ka muzejs to vislabāk varētu izstāstīt dabas vidē caur akmens tēliem, kas nestu tautasdziesmu vēstījumu sabiedrībā. Sākumā gan iecere bija pieticīgāka – akmenī iekalt tikai tautasdziesmu tekstus.

Mūsdienās gan materiālo, gan nemateriālo kultūras mantojumu glabā atmiņas institūcijas - muzeji, muzeju krātuves, arhīvi, bibliotēkas. Tajās var iegūt ziņas un informāciju, materiālās liecības, dokumentētus faktus, uzzināt par notikumiem cilvēku dzīvē kādā laika posmā un citu paaudžu pieredzes stāstiem. Taču ne tikai atmiņas institūcijas – muzeji, arhīvi un bibliotēkas -  atmiņu glabā arī vietas, senās pilsētas, vēsturiskie centri. Kā zināms, Turaidas muzejrezervāts aptver un rūpējas par Turaidas vēsturisko centru, uztur šī vēsturiskā centra telpas kultūratmiņu, kurā ir ietvertas tūkstošgades norises saistībā ar Latvijas vēsturi, kultūru, iedzīvotāju dzīvesveidu vairāk nekā četrdesmit paaudžu dzīvesstāstos.

Mani iepriecina tikko pieņemtais Nemateriālā kultūras mantojuma likums. Likums, kā jau visi likumi, ir vērsts uz noteiktas kārtības ievērošanu. Šajā gadījumā svarīgs likumā nostiprinātais atzinums, ka nemateriālais kultūras mantojums ir Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa. Nemateriālais kultūras mantojums ir no paaudzes paaudzē pārmantotas, apkārtējās vides noteiktas, mijiedarbībā ar vēsturi, dabu un radošo darbību izstrādājušās zināšanas, prasmes, vērtības un rīcības modeļi, tai skaitā mutvārdu tradīcijas un izpausmes, spēles mākslas, paražas, rituāli, svētki, zināšanas par dabu un pasauli. Tāpat nemateriālais kultūras mantojums ir tradicionālās amatniecības prasmes, kā arī ar iepriekš minēto saistītie instrumenti, artefakti un kultūrtelpas  – vēsturiskās vietas, vēsturiskie apdzīvotības centri. Likuma mērķis ir saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm nemateriālo kultūras mantojumu kā Latvijas kultūras savdabību un daudzveidību apliecinošu mantojumu, kas veicina vērtību izpratni, radošumu, attīstību un dzīves kvalitāti. Protams, likums jau pats par sevi neko neizmaina. Tautasdziesmas bija, ir un būs, tās dziedāja un dziedās tie, kuriem tās ir iedvesmas avots, latviskuma uzturēšanas un piederības veids, tāpat tradīcijas un  senie amati tiek saglabāti, bet ir svarīgi, ka nemateriālais kultūras mantojums kā Latvijas kultūras mantojuma daļa mūsdienu sabiedrībā tiek nostiprināts arī juridiski. Turpmāk viss ir atkarīgs no tā, cik paši vēlēsimies godāt savas tautas kultūras mantojumu, apgūt paaudžu pieredzi, saprašanu, uzturēt vēsturisko atmiņu, atpazīt un saprast iepriekšējo paaudžu ideālus.

Pārdomās par profesora Harija Tumana rakstīto un sacīto visvairāk uzrunāja doma, ka kultūra rada ideālus un kultūra arī uztur ideālus. Siguldā ir uzstādīti pieminekļi nacionālajiem kultūras varoņiem, kuru dzīve vai darbība saistās ar Siguldu – Atim Kronvaldam, Krišjānim Baronam, Alfrēdam Kalniņam. Diemžēl pēdējos divdesmit piecos gados šis darbs nav turpinājies, par to būtu nepieciešama plašāka saruna tuvākajā nākotnē.

Atgriežoties pie iepriekš teiktā, turpmāk muzejrezervāta darbības juridiskais pamatojums balstīsies uz trīs likumiem: likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, Muzeju likumu un tikko pieņemto Nemateriālā kultūras mantojuma likumu. Varbūt kādreiz arī taps izstrādāts un apstiprināts, tik sen nepieciešamais vienots Kultūras mantojuma likums Latvijā, kas aptvertu kopumā gan nemateriālo, gan materiālo kultūras mantojumu, gan atmiņas institūcijās glabāto vērtību aizsardzību un pieejamību sabiedrībai.

Runājot par muzeja darbu, šogad Turaidas muzejrezervāta pagasta magazīnas ēkā ir tapusi ekspozīcijas daļa par latviskajā dzīvesziņā balstīto un tautasdziesmās pausto vērtību sistēmu, kā arī radīta digitālā programma, kurā stāstīts par muzejrezervāta krājumu kā atmiņas fenomenu. Digitālās programmas un stāsta par muzeja krājumu izveidi noteica nepieciešamība analizēt muzejrezervāta krājuma darbu un atrast argumentus, kas pārliecinātu mūs pašus un citus par muzeja krājuma nozīmi. Informācijas tehnoloģiju spiediens un virtuālās pasaules reizēm agresīvais vēstījums vedina uz to, ka oriģinālus – muzeja priekšmetus - objektus saglabāt nav tik svarīgi, ka lieliski būtu virtuālie muzeji, ka tie tad arī būs nākotnes muzeji. Taču, kā vienmēr, patiesība ir pa vidu. Tendence, kas iezīmējās arī Latvijā - ka muzeja priekšmets nav īpaša vērtība, ka muzeja priekšmets kā vēstures avots varētu arī nebūt muzeja pamats, nozīmētu, ka arī arhīva dokuments un bibliotēkas grāmata netiktu uzskatīti par šo atmiņas institūciju darbības pamatvērtībām. Uzskatu, ka muzejs tieši dēļ tā, ka atmiņa tajā tiek uzglabāta priekšmetu "formātā",  ir unikāls veidojums – kultūrvēsturiskās atmiņas krātuve.

Kultūras pastāvēšana ir atkarīga no kultūratmiņas, tas ir, no kultūras liecību un liecinieku saglabātā un ar to saistītā vēstījuma tālāknodošanas, kas ir kultūras nepārtrauktības pamatā. Cilvēks jau daudzus gadsimtus intuitīvi apjautis un fiziski apzinājies, ka atsevišķi materiālās pasaules paraugi ir vērtīgi vēstures liecinieki un tie ir jāsaglabā. Muzeji kā atmiņas institūcijas veic cilvēces unikālā kultūras mantojuma krāšanas, saglabāšanas un pārmantojamības nodrošināšanas funkciju. Muzejā uzkrāto priekšmetu kopums veido krājumu, kas ir iepriekšējo paaudžu radītās materiālās un nemateriālās vērtības. Krājuma komplektēšanas jeb sabiedrības atmiņas materializēšanas procesā priekšmets tiek izņemts no reālās vides. Šajā procesā vienmēr pastāv jautājums - kādas vērtības, varbūt pat ideālus raksturo un apliecina kāds kultūras objekts, kāds muzeja priekšmets?

Esmu par to daudz domājusi, īpaši saistībā ar pieredzi Turaidas muzejrezervāta ekspedīcijās pagājušā gadsimta 70. - 80. gados, kad muzejrezervāta krājums tika papildināts ar lielu priekšmetu skaitu. Toreiz galvenais kritērijs priekšmeta uzņemšanai krājumā bija tā senums - jo senāks priekšmets, jo vērtīgāks. Protams, ne mazāk svarīga bija arī tā estētiskā kvalitāte. Muzeju darbiniekiem māju bēniņi bija kā noslēpumu jeb dārgumu sala. Galvenais bija saņemt no māju saimniekiem atļauju paskatīties bēniņos. Muzejrezervāta krājumā ir bagāts Allažu ekspedīcijas vākums. Man ir sapnis ar šodienas zināšanām, muzeja darba izpratni un pieredzi vēlreiz pārskatīt Allažu ekspedīcijās iegūto, vienreizējo vēstures materiālo un nemateriālo bagātību, it īpaši jau no vecsaimniecībām nākušo, pārlasīt cilvēku stāstus, kuros varēja saklausīt gan ideālus, gan vērtības, gan skumjas par aizgājušo godību un cerības, ka būs jau labāk. Te būtu rodams potenciāls izveidot varoņstāsta latvisko variantu - par dzīvības un izdzīvošanas spēku.

Ikviens priekšmets muzeja krājumā nes ne tikai materiālu, bet arī nemateriālu liecību – vērtību. Tas stāsta par zināšanām, pieredzi, prasmēm, kas pielietotas kāda priekšmeta darināšanā. Tas raksturo arī laiku, vietu, darbību. Tāpēc ikvienu priekšmetu mēs varam aplūkot ļoti daudzveidīgi, no dažādiem skatupunktiem. Pirms kāds priekšmets, artefakts nonāk muzejā un kļūst par muzejisku  vērtību, pētniecības darba rezultātā tiek izvērtēts tas kopums, kas raksturo šo cilvēka radīto materiālo un nemateriālo vērtību. Cilvēks ir radījis un rada materiālo pasauli, kurā norit viņa dzīve, jo materiālā pasaule jau ir cilvēka domu - garīgās darbības materializēšana vidē un priekšmetos. Lietas, priekšmeti, ko cilvēks pats ir radījis, ir palīdzējuši viņam nodrošināt eksistenci visdažādākajos apstākļos. Muzeja priekšmetu var raksturot un vērtēt kā vēsturisku, unikālu, senu; ar šī priekšmeta palīdzību var pastāstīt par plašāka mēroga, nacionālas nozīmes notikumiem; tam var būt memoriāla, sociāla, ekonomiska, materiāla vērtība un daudzas citas kvalitātes, kuru atpazīšanai un novērtēšanai ir nepieciešamas zināšanas.

Katrs priekšmets iesākumā ir radīts ar kādu nolūku un kādam mērķim. Tam ir sava funkcija, pielietojums. Ar laiku priekšmets fiziski noveco, tam vairs nav pielietojuma, tā vietā nāk jauns, laikmetīgs izgudrojums. Tāpēc ir tik svarīgi atpazīt, dokumentēt, vākt ziņas, informāciju par priekšmetiem, to vēsturi un ar tiem saistīto mantojuma kopumu, kontekstu. Priekšmets raksturo arī laiku, cilvēka ikdienas dzīvi. Katru priekšmetu cilvēks vienmēr nosauc vārdā, dod tam vārdu. Tāpēc tik svarīga ir priekšmetu dokumentēšana. Pēdējā laika  tendence ir muzeju ekspozīcijās salikt priekšmetus kā mantas bez nosaukuma. Manuprāt, to nevar nosaukt par cieņpilnu attieksmi pret mantojumu. Tas drīzāk rada vecu mantu noliktavas iespaidu.

Muzejrezervāta darbības prioritātes ir gan kultūras mantojuma, gan dabas aizsardzība un saglabāšana Turaidas vēsturiskajā centrā. Ne mazāk svarīga ir vispārcilvēcisko vērtību un latviskās dzīvesziņas popularizēšana un sabiedrības izglītošana par tūkstošgadē uzkrāto reģiona un Turaidas vēsturiskā centra kultūras un dabas mantojumu, nodrošinot kvalitatīvu un daudzveidīgu piedāvājumu. Tāpēc ir svarīgi rast skaidrojumu šo vērtību būtībā. Kultūras attīstībā vienmēr ir bijuši meklējumi, ko ņemt par paraugu, kā apjaust dzīves jēgu, kādas vērtības turēt godā un daudzināt, kādās vērtībās rast iedvesmo un palīdzību dažādās dzīve situācijās. Kā jau iepriekš minēju, muzejā radīta ekspozīcija - stāsts par vērtībām, kas izriet no tautasdziesmu tekstiem, kuras var atrast šajos tekstos, apjaust un atpazīt. Lai arī mūsu izvēlētās un ekspozīcijā rādītās desmit pamatvērtības balstās galvenokārt tautasdziesmu pasaules redzējumā, domāju, ka tās kā mūsu kultūras kods ir dzīvas cilvēkos arī šodien. To rāda arī sabiedrības aptaujas, kurās cilvēki pamatā nosauc tās pašas vērtības, kas skan arī tautasdziesmu tekstos – valoda, ģimene, brīvība, dzīvība, mīlestība, cieņa un arī citas, kuras varētu dēvēt arī par eksistenciālām vērtībām. Protams, šajās aptaujās skan arī mūsdienās izdzīvošanai nepieciešamais – nauda, komunikācijas prasmes, statuss u.tml.  Vai nauda un izklaides ir Eiropas mūsdienu svarīgākās vērtības? Domāju, ka brīžos, kad tauta, nācija jūt apdraudējumu tās patiesajām vērtībām, tā vairākumā nostājas garīgu un vispārcilvēcisku vērtību pusē. Tautasdziesmas apliecina, ka viena no pamatvērtībām ir valoda, tāpat pamatvērtība nenoliedzami ir ģimene, brīvība, dzīvība, tikumība un saudzīga attieksme pret dabu, mīlestība, ticība, cieņa.

Viens no spēcīgiem strāvojumiem pasaules muzeju attīstībā mūsdienās ir rādīt un sasaistīt cilvēku ikdienas dzīvi senatnē un šodien. Tāds mērķis ir bijis arī tikko atvērtajā Igaunijas Gaismas pilī - Tautas muzejā Tartu ekspozīcijā ar nosaukumu „Satikšanās”, kurā mēģināts parādīt tautas dzīvi vienpadsmit gadu tūkstošu gadu garumā. Sekot šai tendencei ekspozīcijās ar sadzīves priekšmetu palīdzību rādīt un izcelt ikdienas sadzīves dažādus aspektus, piešķirot  ikdienas sadzīves lietām īpašu nozīmi - manuprāt, tā arī ir muzeju daudzveidības un iespēju apliecinājums.

Sabiedrībai pieejami muzeji jau no to rašanās sākuma, balstoties uz cilvēces pieredzi, rāda sabiedrībai, kas ir godājams, kas ir nozīmīgs tautas, valsts un cilvēku dzīvē. Nav lielāka pagodinājuma kā kādam notikumam, vietai, jomai, procesam vai personībai radīts muzejs.

Turaidas muzejrezervāts 2016.gada septembrī Gimeraešas pilsētā, Portugālē, saņēma Eiropas kultūras tūrisma sadarbības tīkla (ECTN – European Cultural Tourism Network) galveno balvu par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Lielākais gandarījums bija par to, kā mainās Eiropas kultūras tūrisma redzējums par piedāvājuma kvalitāti tūrismā. Turaidas muzejrezervāta konsekventa politika daudzu gadu garumā ir bijusi muzeja darbības balstīšana pētniecībā,  zinātnes, kultūras, un izglītības trīsvienībā. Dabas un kultūras mantojuma saglabāšana, popularizēšana un pieejamības veicināšana veido pamatu radošumam, padara cilvēku dzīvi saskanīgāku un gadu gaitā ļauj tuvoties   arī Turaidas muzejrezervāta misijas, sapņa par harmonisku sabiedrību īstenošanai. 

Lai veiksmīgs mums visiem Jaunais gads!