Marginālas pārdomas pēc divām profesionāļu sanāksmēm

Ilze Knoka par "memoriālās mājas" un "'memoriālā muzeja" jēdzieniem un visnotaļ interesantajām jēgas nobīdēm, ko tie slēpj:

Divas nosaukumā minētās sanāksmes ir 18.oktobra seminārs „Teksta vizualizācijas aspekti muzeālā ekspozīcijā” un 26.oktobra pulcēšanās Turaidā ar mērķi apspriest Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolas atziņas BMVB biedru un līdzdomātāju starpā. Pārdomas nosauktas par marginālām tāpēc, ka tikai netieši izriet no sapulcēs runātā – faktiski tā ir tāda domu saslēgšanās ar nobīdi laikā.

Turaidā Anna Jurkāne vēlreiz ar lepnumu atkārtoja savu domu, ka tagad arī viņas muzejā ir memoriālais muzejs – pārvaldnieka mājas ekspozīcija; jo kolēģiem no Memoriālo muzeju apvienības esot memoriāli rakstniekiem, bet Turaidā tagad ir memoriālais muzejs muižas pārvaldniekam. Momentāni galvā ieskrējušais jautājums ir Turaidas pozīcijas izprašanas vēlme – vai tā ir vajadzība paplašināt mūsu valstī esošo memoriālā muzeja jēdziena robežas vai varbūt tikai profesionāls humors par tipoloģijas tēmu? DEMHIST jeb tā ICOM komiteja, kas sakās apvienojam muzejus – vēsturiskās mājas, savā 2007.gadā publicētajā pētījumā par vēsturisko māju klasifikāciju http://demhist.icom.museum/shop/data/container/CategorizationProject.pdf uzskaita deviņas vēsturisko māju kategorijas, tai skaitā personībām (rakstniekiem, māksliniekiem, mūziķiem, politiķiem, militārām personām u.c.) veltītos muzejus. Tādējādi mums tik pazīstamais formāts – rakstnieku u.c. memoriālās mājas – ietilpst DEMHIST interešu un rūpju lokā. Turaidas muižas pārvaldnieka māja varētu ietilpt vai nu kategorijā ‘ancestral houses’ – priekšteču mājas, kas ir publikai atvērtas ēkas lauku teritorijā vai mazas pilis, vai arī ‘humble homes’ – ēkas, kas ataino vietējo darba un dzīves vidi. Jebkurā gadījumā no DEMHIST viedokļa gan Raiņa, gan pārvaldnieka māja ir traktējamas kā vēsturiskās mājas-muzeji, ko latviešu tradīcija sauc par memoriālajiem muzejiem. No otras puses, ICOM komiteja ICLM jeb Starptautiskā Literatūras muzeju komiteja http://icom.museum/the-committees/international-committees/international... apgalvo, ka nodarbojas ar izpēti, publikācijām, ekspozīcijām un izglītojošo darbību, kas saistīta ar literāri vēsturisku/biogrāfisku un komponistiem veltītu muzeju pastāvēšanu. Skaidrs, ka šis formulējums spējīgs ietvert arī visus tos rakstniekiem un mūziķiem veltītos muzejus, ko tradicionāli saucam par memoriālajiem Latvijā. Neatbildēts te paliek jautājums par gleznotāju memoriālu, piem., Sutu dzimtai veltīto muzeju. Te jāpiezīmē, ka, no vienas puses, ļoti korektajā Haralda Hendriksa (Harald Hendrix) grāmatā Writers' Houses and the Making of Memory (2012) par rakstnieku muzejmājām Eiropā arīdzan norādīts, ka šī profila muzejus vieno tieši ICLM karogs; no otras – Latvijas rakstnieku muzejos strādājošie memoriāļi darbojas dažs ICLM, dažs atkal DEMHIST komitejā. Mani intriģē ne tik daudz stāsts par ICOM, kas bez rūpēm ietilpina divas organizācijas ar līdzīgu kompetenci, cik vismaz teorētiski iespējamā atšķirība attiecīgo muzeju darbībā, ja tie izvēlas piederību vienai vai otrai institūcijai. Lai kā arī katra no komitejām traktētu savu uzdevumu un interesi, jau no atslēgas vārdiem izriet būtiska atšķirība – literatūras muzejs kā nosaukumā lietotā abstrakcija un vēsturiskās mājas muzejs. Ja vienā gadījumā uzsvars ir mākslas nozari, kas savā būtībā orientēta uz naratīvu, tad otrā – uz objektu, lai neteiktu, ka infrastruktūru; jebšu abos gadījumos ir iespēja runāt par vidi un darbības apstākļiem, domājamās vides raksturs ir atšķirīgs, rēķinoties ar to, ka laika kategorijas iespējas izpausties ir teju nesamērojamas. Ne jau velti rakstnieku memoriālo māju kontekstā bieži atkārtojas jautājums, kuru brīdi no visas attiecīgā rakstnieka/ces mūža izvēlēties atainošanai par memoriālu = dokumentāru uzskatāmā ekspozīcijā. Orientācija uz literatūru kā memoriālās mājas iepriekšējā saimnieka/ces darba jomu pārbīda muzejnieku interesi no vēsturiskās vides un tajā redzamo priekšmetu attiecībām per se uz parafrāzi par attiecīgā autora rakstīto tekstu idejisko un estētisko satvaru. Kontekstā ar tekstu vizualizācijai veltītā semināra problemātiku muzeja izdarītā izvēle starp divām ICOM komitejām (notikusi vai potenciāla – kā izpratne par pārziņā esošās mājas piederību vienai vai otrai) droši vien ietekmē arī iespējamo darbošanos ar tekstuāliem priekšmetiem. Teksta funkcija acīmredzot ir pavisam cita. Interesanti, ko par to domā Astrīda Cīrule, kas uzrakstījusi maģistra darbu par memoriālo muzeju tipoloģiju?