Добавить комментарий

Piedāvājam vēl vienu  konferencē “Muzeja valoda” nolasīto referātu - Andra Ērgļa, Krišjāņa Barona memoriālā muzeja galvenā speciālista, viedokli par muzeja ekspozīcijas un vides veidošanas pamatnoteiksmēm.

Mana maģistra darba tēma bija veltīta ekspozīciju veidošanas estētiskajiem aspektiem, konkrēti – tādu jēdzienu kā tēls un priekšmets mijiedarbei ekspozīcijas vēstījuma kontekstā. Tolaik par izpētes objektiem izmantoju Rakstniecības muzeja bijušās, esošās vai topošās ekspozīcijas. Laiks ienesis izmaiņas ne tikai ekspozīciju plānos un iecerēs, bet pašu muzeju eksistencē. Tomēr uzskatu, ka maģistra darbā risinātie teorētiskie jautājumi nebūt nav kļuvuši mazāk aktuāli vai nozīmīgi un joprojām rada idejas diskursam memoriālajā vidē dažādos līmeņos.

Pirmkārt, memoriālā vide – tas nav tikai memoriālais muzejs (istaba, dzīvoklis, māja u.tml.). Tāda var būt muzeja (muzejiska) apkārtne, taka, liepu aleja, jebkura vieta, kurā izveidots kāds piemineklis vai piemiņas vieta, pat kapsēta. Asociāciju virkne (priekšstats – priekšmets - tēls – simbols) attiecības veidojas visās minētajās vietās pēc vieniem un tiem pašiem principiem. Līdz ar to arī muzejiskā diskursa problemātika attiecas tiklab uz muzeja telpu, kā uz jebkuru citu memoriālu. Mūsdienu pasaulē esam liecinieki diskursa maiņai, pat diskursu konfrontācijai šādās memoriālās vietās. Vai tas jūtams arī muzeja vidē? Vai memoriālu diskurss ienāk arī muzejā?

Klasiskākais memoriālu diskursa piemērs Rīgā neapšaubāmi ir saistīts ar Uzvaras pieminekli (9.maijā) un Brīvības pieminekli (16.martā). Abas šīs vietas un ar tām saistītie notikumi, protams, ir memoriāli. Diskursu „izpušķo” arī politiskā retorika. Katrā minētajā vietā „strādā” savi tēli un diskursa priekšmeti. Tie šķiet nesavienojami, un kopējas valodas rašana – neiedomājama.

Kr. Barona muzeja pieredzē ir arī stāsts par kādu citu memoriālu, kas izveidots Krievijā, bijušajā Voroņežas guberņā, bijušās muižnieku Stankeviču muižas bijušajā parkā, kur uzstādīts piemiņas akmens par godu Krišjānim Baronam, kurš šeit vairāk nekā 20 gadu ir dzīvojis un strādājis. Veidojot vienotu memoriālo kompleksu ar Stankeviču dzimtas kapsētu un pašvaldības pārziņā esošo N. Stankeviča un Kr. Barona muzeju, šī vieta reprezentē 19.gs. Krievijas kultūras kodu, kas mūsdienās ļauj veidot arī politisko diskursu. 

Šī atkāpe lai kalpo vien mūsu pārdomām par memoriālu misiju mūsdienu sabiedrībā un dialoga iespēju meklējumiem.

Būtiski mainoties komunikācijas formai lielā sabiedrības daļā, muzejs ir jauna izaicinājuma priekšā. Jautājums ir - vai un cik lielā mērā iekļauties jaunajās komunikāciju tehnoloģijās, kā attīstīt muzeja saskarsmes formas ar potenciālo apmeklētāju, kas diemžēl bieži vien arī paliek tikai potenciālais vai labākajā gadījumā – muzeja virtuālais apmeklētājs. Vai mēdiju, sociālo tīklu valoda un muzeja valoda sakrīt?

Ikviens, kurš veido ekspozīcijas un izstādes, zina - lai veidotu tēla un priekšmeta attiecības muzeja ekspozīcijā, jāizmanto dažādi līdzekļi, ko saucam par muzeja valodas līdzekļiem. Līdzīgi lingvistikai, kas atklāj un norāda uz dažādām leksiskām, semantiskajām nozīmēm un sintaktiskajiem likumiem domas radīšanai un izteikšanai, tā arī muzeja ekspozīcijas veidošanā nepieciešams ievērot attiecīgas likumības. Muzeja valodai tiek izmantoti gan paši muzeja priekšmeti, gan visi tie paši mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, ko izmanto mākslas nozares. Ekspozīcijas tēla veidošanā mākslinieciskajiem līdzekļiem ir jāpalīdz veidot kopējo ekspozīcijas vēstījumu, tādēļ to izmantojums, protams, ir specifisks.

Interpretācijas nolūkos tiek izmantotas arī citas zīmju sistēmas. To skaitā arī dabiskā verbālā valoda, ko izmanto ekskursijas vadītājs savā runā, etiķetes u.c.teksti.

Māksliniecisko un muzejisko līdzekļu izmantošana priekšmeta interpretācijā vēsturiski ir attīstījusies līdztekus muzeja kā institūcijas attīstības procesam. Ekspozīciju dizains ir attīstījies līdzi estētiskajiem priekšstatiem, modei, tehniskajām iespējām. Neraugoties uz stereotipu par muzeju kā iestādi „ar laika nobīdi”, ekspozīcijas neapšaubāmi atklāj sava laika valdošā koda pamatnostādnes. Tādēļ droši varam apgalvot, ka arī postmodernais laiks ir ienesis savas korekcijas uzskatos par ekspozīcijas veidošanu, muzeja priekšmeta interpretācijā un līdz ar to ekspozīcijas tēla izpausmēs. Muzeja darbības dažādi aspekti – no pagātnes interpretēšanas līdz falsificēšanai kļuvuši par diskusiju objektu postmodernās kultūras kontekstā. Kaut vai pieminot Ž. Bodrijāru, kurš muzeja darbībā atradis spilgtākos argumentus simulakru un simulācijas situācijas analīzē.

Tomēr memoriālā vide tik viegli nepakļaujas ekspozīciju dizaina modei. Varētu pat apgalvot, ka memoriālās vides sūtība ir tieši pretēja – saglabāt vēsturiski pamatotu vidi. Mūsdienu tehnoloģijas visbiežāk ir saistītas ar muzeja komunikācijas politiku, resp. mārketingu, nevis ar muzeja memoriālās ekspozīcijas tehnoloģizāciju. Memoriālā vidē saglabāts (vai tiek mēģināts saglabāt) tieši aizgājušā laika kods, mode un tendences. Lai to izprastu, nepieciešamas priekšzināšanas. Šo zināšanu līmenis ir dažāds. Šķiet, ka šobrīd vairāk dominē tendence orientēties uz minimālo zināšanu līmeni, kas nepieciešams kādas informācijas vai muzeja stāsta izpratnei. Tātad, priekšnoteikums ir – saprast vispār, par ko ir stāsts...

Kā raksta R. un M. Kūļi, „Galvenā pazīme, kas raksturo saprašanu, ir saistība ar nozīmju un jēgu sfēru, simbolisko realitāti, kultūru. Bez saprašanas nepastāv jēga, un bez jēgas nav saprašanas. .. Saprašana ir iemiesota kultūras priekšmetos, vārdos, darbības veidos. .. Saprašana savā būtībā ir dialogs. Bezcerību saprašanā var radīt monologs .. kas cenšas aizstāt dialogu.”

Muzeja valoda – simbolu valoda. Īpaši memoriālos muzejos, kur visspilgtāk izpaužas priekšmetu divējādā daba – materiālā un simboliskā.

No visām izmantotām zīmēm tieši simbolam ekspozīcijā ir visciešākā saistība ar ekspozīcijas tēlu. Ar simbola palīdzību ir iespējams izteikt attieksmi pret ekspozīcijas tēmu. Simbols ievirza apmeklētāju tajā asociatīvajā laukā, tajā nozīmju sfērā vai vērtību sistēmā, kura ir pārstāvēta ekspozīcijā. Praktiski, simbols „atslēdz” ekspozīcijas tēla uztveri, „pieslēdz” to pirmsizpratnes sfēru, ar kuru saistās ekspozīcijas tēma un problemātika.

Muzeja uzdevums būtu ar izpētes un interpretācijas palīdzību „atdzīvināt” tos kultūras mantojuma slāņus, kuru uztverei un iedzīvināšanai sabiedrībā pietrūkst būtisku saprašanas un pirmsizpratnes elementu.

Tēla interpretācijas estētikā ir samērā plašas. Pievērsīšos to filozofu domām, kas, manuprāt, ir būtiskas tieši muzeju ekspozīciju vēstījumu kontekstā.

Ž. L. Nansī uzsvēris tēla sakrālo dabu, kas nozīmē nošķirto, distancēto, atdalīto. „Sakrālais ir tas, kas viņš ir, tieši pateicoties savai nošķirtībai, jebkādas saiknes trūkumam. Sakrālais ir principā neaizsniedzams, tas atrodas kaut kur tālumā, un ar to neviens nekādi nevar saistīties. Sakrālais ir tas, kam nav iespējams pieskarties.”

Muzeja priekšmeta un tēla attiecības mēģināsim sastatīt ar Nansī tēla interpretāciju. Muzeja priekšmeti kā TUVAIS (pēc Nansī) ir ieguvuši jēdzieniskās, simboliskās nozīmes, muzealizācijas rezultātā tie ir ieguvuši arī īpašas potenciālas vērtības, bet tas viss nevar realizēties, izpausties pats no sevis. Priekšmetam jāatrod vēl kāda augstāk definēta jēga, lai šis priekšmets varētu izpausties ne tikai kā materiāla vai simboliska, bet arī kā garīga vērtība, resp. garīgums.

Savukārt, TĀLAIS ir neredzamām saitēm saistīts ar TUVO. Kā TĀLAIS muzeju priekšmetu interpretācijas kontekstā funkcionē tēma, ideja, jēgpilnā esamība, bez kuras priekšmetam nav nekādas vērtības (arī ekspozīcijā) vai, pareizāk sakot, priekšmeta apslēptais garīgums netiek īstenots laiktelpā, par kādu muzejā uzskata ekspozīciju.

Šī garīguma priekšnoteikums ir attieksme – ētisks un estētisks novērtējums.

Muzeja priekšmeta kā divu valodu zīmes dubultā iedaba (no vienas puses – objektīvās realitātes aizvietotājs, no otras – kādas ideālas būtības aizvietotājs) ir galvenais iemesls diskusijām. Vieniem ekspozīcijas vērtība izpaužas tās pamatā esošo faktu precizitātē, ekspozīcijas valodā izteikto zinātnisko likumsakarību patiesīgumā, to pārliecinošā priekšmetiskā argumentācijā. Otriem ekspozīcijas kvalitāte izpaužas tajā ietvertajās un paustajās vispārcilvēciskajās garīgajās vērtībās, to elementu tēlainajā pārvērtībā vispārsaprotamo simbolu mākslinieciskajā formā, kuri orientēti ne tik daudz uz muzeja priekšmetu kā tādu, cik ar tiem asociējošiem apziņas dziļākajiem arhetipiem.

Šī dažādā attieksme un ekspozīcijas virsuzdevuma izpratne lielā mērā arī nosaka muzeja valodas līdzekļu izvēli – sākot ar ekspozīcijas dizainu un visbeidzot ar muzeja speciālista – ekskursijas vadītāja valodu.

Stāstījuma stila izvēle tiek pamatota izpratnē, ko apmeklētājs no muzeja darbinieka (ekspozīcijas) sagaida. Vai tā ir vēsture vai biogrāfija? [Ko galu galā var atrast arī citos informācijas avotos.] Varbūt tomēr stāsts, dzīve, izjūta par laiku, vietu un personību?

Dažādu mākslas veidu sintēze muzeja ekspozīcijā vairs neaprobežojas ar agrāk definēto saturisko un vizuālo koncepciju. Šobrīd saturiskā un vizuālā robežas saplūst vēl vairāk. Vizuālais pats kļūst par saturisko. Tas prasa jaunu izpratni par muzeju. Tas izraisa diskusijas par muzeja būtību.

Sabiedrība, kuras vēlmes muzejs pētī un apmierina, noteikusi ne tikai muzeja virtuālo eksistenci, bet arī realitātes simulāciju. Kas vēlas baudīt pagātnes simulakru, dodas uz muzeja „memoriālo daļu” (kas izveidota blakus īstajai), kur vēsturiski precīzi izkārtotas lietas rada realitātes ilūziju. Kas, savukārt, vēlas baudīt pagātnes dzīves vai notikumu izjūtu, dodas uz memoriālu, kur autentiski pūš vējš, smaržo roze vai pa logu iespīd pasaules gaisma. Tā varētu raksturot izvēles situāciju, ko apmeklētājiem modelējis Viktors Jansons savulaik plašu rezonansi guvušajā Raiņa vasarnīcas konceptuālajā pārveides modelī. Kuru izvēlēties? Vai šķietamo autentiskumu, vai patieso ilūziju?

Gluži kā cilvēki apgūst dažādas valodas, lai spētu komunicēt pasaules telpā, arī muzejam ir jāspēj meklēt jaunas valodas iespējas, lai spētu saprasties ar dažādu sociālo, etnisko un kultūras grupu apmeklētājiem.

Kādai ir jābūt šai muzeja valodai mūsdienu situācijā? Turpinot lingvistiskās paralēles, jājautā, kādā stilistikā jāveido dialogs muzejā?  Neapšaubāmi, muzeja valoda kā forma mainās līdz ar tehnoloģiju attīstību. Bet vai muzeja valoda mainās un vai tai būtu jāmainās atbilstoši sabiedrības resp. apmeklētāju vēlmēm, modei, stilam? Vai pieņemt sarunvalodas, zinātnisko (šeit – tehnoloģisko, tehnisko) vai varbūt pat nenormēto leksiku? Lai veidotos dialogs, šī kopīgā (kopējā, vienotā) valoda ir jāizvēlas, citādi saruna nenotiks.

Muzeja komunikācija ar sabiedrību ir nepārtraukts process. Vismaz tā tam būtu jābūt, ja uzskatām, ka muzejs nav vis kāda noslēgta tempļa brālība, bet gan pilnasinīga sabiedrības daļa. Dialogam jāturpinās. Laiks rādīs, kā būsim spējuši saprasties.