Harmoniskā nomiedzī

Katrs no mums ir piedzīvojis brīžus, kad elementāras kļūdas, it kā sīkumi spēj sabojāt kā skaista, ilgi gaidīta un cerēta elpu aizraujošo baudīšanu. Muzeju izstādēs un ekspozīcijās šādas "blusas dārgā kažokā", kas nomoka apmeklētāju un sagādā netīkamus pārsteigumus, joprojām bieži vien ir pašu vienkāršāko, muzeogrāfijas rokasgrāmatās simtiem reižu aprakstīto pamatlietu neievērošana. Tad nu sanāk tā, ka dažs apmeklētājs sāk jautāt - vai maz esmu gaidīts muzejā? Vai tas ir domāts un plānots man un citiem cilvēkiem - vai tomēr kādam cēlam, bet parasta mirstīgā prātam nenoskārstamam mērķim? Lūk, par to rakst​a Daina Ratniece pēc divu saturiski visnotaļ izcilu izstāžu apmeklējuma Mākslas muzejā "Rīgas Birža".

Foto: J. Šakare

Vasaru Mākslas muzejs „Rīgas Birža” iesāka ar apetītlīgi nosauktu izstādi „Provansas valdzinājums”. Izdzirdot šo vārdu salikumu, iztēli gribot negribot pārpludina krāsu un sajūtu stereotipi: saulespuķu dzeltenais, lavandu violetais, jūras zilzaļais, daudz saules, siltuma un cerību, ka tas viss būs saredzams un sajūtams izstādē. Jāatzīst, patīkamas ainas, jo īpaši ņemot vērā šī gada vēso vasaras sākumu.

Ieejot aptumšotajā izstāžu zālē, kuru bez mākslīgā marmora kolonnām sadala arī tumši zili paneļi, saprotu, ka gaismu, sauli un spožās krāsas nāksies meklēt vien gleznās. Diemžēl, izņemot dažas, tajās iedomātās sajūtas neatrodu. Mēģinot saprast kāpēc un reizē apgūstot paskaidrojošos tekstus, kuri kā par brīnumu šoreiz ir diezgan izvērsti un pievienoti katram darbam, saprotu, ka vienkopus savākti to franču un latviešu mākslinieku darbi, kuri kādā sava mūža brīdī pabijuši Provansā. Tas ir arī vienīgais nolasāmais izstādes konceptuālais satvars. Diemžēl mākslas muzejos apmeklētājs nav radināts prasīt ko vairāk kā tikai sienu, pie kuras piekārti atbilstoša formāta mākslas darbi, vai podestu, uz kura tie novietoti.

Meklēt valdzinājumu devos Boses zālē, kurā apskatāma Mihaila Barišņikova mākslas kolekcijas izstāde „Māksla man līdzās”. Ieejot telpā, elpa aizraujas. Pirmkārt, skatot darbus, starp kuru autoriem ir man mīļie Sudeikins, Baksts, Benuā, un, otrkārt, saprotot, ka šī kolekcija tās veidotājam ir tik personīga, ka pat izstādes kuratori nav spējuši to sabojāt. Lai gan centušies ļoti, jo elpa aizraujas otrreiz, ieraugot labi apmeklētās izstādes skatītāju sinhronās pozas krievu burta „Г” veidolā (gluži kā Milē „Vārpu lasītājas”), kas ir vienīgais veids, kā izlasīt darbu anotācijas, kuras novietotas apmēram 70 cm augstumā no grīdas. Diemžēl tā nav pirmā reize, kad nākas stipri saliekt mugurkaulu, apskatot kādu izstādi „Rīgas Biržā”, kas apliecina, ka tā nav nejaušība vai paviršība, jo muzejs par galveno mērķauditoriju acīmredzot uzskata cilvēkus trīs gadus vecu bērnu augumā.

Abu izstāžu apmeklējums kārtējo reizi lika aizdomāties par muzeja „Rīgas Birža” fizisko pieejamību un vēlmi, ja ne draudzēties, tad cienīt apmeklētāju. Jāpiebilst vēl, ka manā apmeklējuma reizē uz pastāvīgo ekspozīciju vedošās kāpnes šķērsoja sols. Ja būtu jāizvēlas piemērotākie apzīmējumi muzejam „Rīgas Birža”, tad tie būtu „neuzkrītošs” un „harmonisks”. Sols bija tik neuzkrītošs un interjerā iederīgs, ka apmeklētājs, kurš te ir pirmo reizi, var arī nesaprast, ka ar paklāju klātās neuzkrītošās kāpnes ved uz pastāvīgajām ekspozīcijām, jo četru gadu laikā kopš muzeja pompozās atvēršanas norādes kāpņu sākumā tā arī nav parādījušās. Sols un uzraksta neesamība, protams, piestāv „Rīgas Biržai”, jo galvenais ir neizjaukt interjera veselumu un svaigi restaurētās ēkas tēlu, kas radīts, iztērējot ievērojamu valsts budžeta līdzekļu daļu. Sienu tumši zaļpelēkās tapetes, parkets, spoži zeltītās skulptūras un mākslīgais marmors brīnišķīgi papildina cits citu. Nekas netraucē harmonijai – ne gleznu anotācijas (saplūst ar tapetēm), ne uz mākslas darbiem virzīto prožektoru gaisma (pēc iespējas blāvāka un neērtāka), ne norādes vietās, kurās rodas šaubas par virziena izvēles pareizību.* Domāju, ka restauratori un arhitekti joprojām nespēj pārdzīvot divus traucēkļus – priekšmetu kolekciju, kura izvietota restaurētajā ēkā, un apmeklētājus, kuri vēlas to apskatīties, jo harmonija tiek izjaukta – gleznas reizēm nepiestāv tapetēm, bet apmeklētāji vēl mazāk.

Priecē, protams, apziņa, ka tagad mums ir viena muzejam pielāgota ēka ar atbilstošu mikroklimatu un drošību, lai kāds no ārzemju muzejiem atļautu eksponēt Latvijā savus dārgumus. Tikai bail iedomāties, ko ieraudzīsim, kad tiks atvērti nākamie muzeji, kurus šobrīd cenšas rekonstruēt / restaurēt / pārbūvēt / piebūvēt. Būs ļoti žēl, ja arī tajos galvenais apskates objekts būs restaurētie vai jaunradītie interjeri, bet muzeja ekspozīcijas, lai netraucētu interjeriem, kaunīgi slēpsies tumšākajos kaktos.

* varbūt tomēr var atļauties izgatavot elegantu statīvu, kurā ievietot maināmus tekstus (vēlams ne pelēki burti uz pelēka fona) pēc vajadzības , piemēram: „pastāvīgā ekspozīcija” un virzienu norādoša zīme; „šobrīd pastāvīgā ekspozīcija nav apskatāma, muzejs ļoti atvainojas apmeklētājiem” vai tml.