Add new comment

Izstādes, ekspozīcijas vai programmas tēmas izvēle, idejas izteikšana vienkāršā (bet ne vienkāršotā), ne tikai speciālistiem un ekspertiem saprotamā veidolā ir viens no būtiskākajiem jautājumiem muzeja komunikācijā. Kā iemiesot un parādīt pašiem muzeja speciālistiem tik skaidro un reizē tik netveramo jēgu tā, lai uzdotu daudziem laikabiedriem personiski svarīgu jautājumu vai uzliktu vienu no akuālajiem punktiem uz "i" kādā sabiedrībai nozīmīgā diskusijā? Publicējam Dainas Ratnieces pārdomas, kas tapušas, balstoties pieredzējumos divās joprojām aplūkojamās izstādēs.

2016. gada rudenī manu uzmanību piesaistīja divas Rīgas muzejos atklātās izstādes – „Danse Macabre” un „Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde”, kas katra savā veidā atzīstama par nozīmīgu notikumu gan profesionāļu, gan apmeklētāju vidū.

Mani secinājumi pēc abu izstāžu apmeklējuma bija skaidri un, iespējams, visai vienkāršoti. Šajā apcerējumā vēlos ar tiem padalīties.

Izstādei ir jābūt mūsdienīgai – ar to saprotot nevis modīgo tehnoloģiju lietojumu vai izstāžu iekārtojumu, izmantojot šodienai raksturīgās dizaina un saturiskā risinājuma formulas, kas nereti padara izstādes līdzīgas vienu otrai kā lielveikalus, bet gan tēmas sasaisti ar mums katram šodien svarīgo un nozīmīgo. Prieks, ka abi muzeji par to ir domājuši. Izvēlētais ceļš, kā rosināt apmeklētāju domāt par tēmas saistību ar sevi, ir diezgan līdzīgs – apskates maršruta beigās atvēlēta vieta muzeja formulētajiem jautājumiem un apmeklētāja atbildēm. Var atbildēt uzreiz – skarot digitālo ekrānu vai metot stikliņu burkā, var atbildēt vēlāk – apsverot pie sevis visus par un pret.

Skolas laika obligāto sacerējumu nelaime bija prasība rakstīt tos pēc noteikta plāna, kurš sastāvēja no trim daļām – ievada, iztirzājuma un nobeiguma. Vislielākās grūtības sagādāja nobeiguma izvērsums, jo manā skolas laikā bija ierasts šāds pēdējā plāna punkta formulējums: ko es no Vanadziņa (Lienas, Kristīnes u.c.) varu mācīties? Tolaik bija grūti asociēt sevi ar tik sen (bērnībā tā šķita) dzīvojušu cilvēku un viņa dzīvi, kur nu vēl izjust vēlmi no viņa mācīties. Tad nu nācās rakstīt tā, lai skolotāja būtu apmierināta, bet reizē, lai pašai nebūtu kauns par uzrakstīto. Tagad sacerējuma nobeiguma nozīmību, protams, vērtēju savādāk – tā ir iespēja formulēt, kāpēc literārais darbs, lai arī sarakstīts pirms manas dzimšanas, ir (vai arī nav) man svarīgs. Muzeja izstādē, tāpat kā sacerējumā, šis plāna punkts ir obligāts, jo tas atklāj apmeklētājam (kā toreiz skolotājai) vēstījumu, kādu autors (t.i., muzejs) ir licis izstādes stāsta pamatā, un to, vai muzejs vēlas, lai apmeklētājs saprastu, kāpēc izstādei izvēlēta tieši šī tēma, vai arī uzskata, ka priekšmetu un tēmas nozīmība ir skaidra per se. Tāpēc izstāžu jautājumu-atbilžu sadaļa ir tā, kas saliek punktus uz „i”. 

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā skatāmā izstāde „Danse Macabre” apliecina, ka muzejam patiesi rūp, lai apmeklētājs neuztvertu eksponētos priekšmetus tikai kā jocīgus, senus notikumus ilustrējošus artefaktus, bet saprastu, kāpēc viņam šodien jāskatās uz dažkārt diezgan atbaidošām relikvijām. Muzejam, izvedot apmeklētāju cauri iztirzājumam, kurā stāstīts par pēcnāves masku un nāves dejas nozīmi pirms daudziem gadiem dzīvojošu cilvēku dzīvē, līdz nobeigumam, kurā apmeklētāju aicina padomāt par mirstīgo atlieku izmantošanas iespējām šodien un sevi kā „rezerves daļu” krātuvi, ir izdevies pierādīt, ka tēmas atklāšanai izmantotie priekšmeti var palīdzēt apmeklētājam dzīves laikā pieņemt lēmumus par savu fizisko ķermeni pēc nāves. Izstādes saturs un dizains ir organisks veselums, kurā neizceļas mākslinieka vai pētnieka ambīcijas, un tā vērtējama kā vienots mākslas darbs. Jāsaka, ka no muzeja iznācu pacilātā noskaņojumā un par izstādes tēmu domāju vēl krietnu brīdi pēc tam. Varbūt ne gluži tā, kā muzejs bija iecerējis, jo domas saistījās ar Bulgakova garo stāstu „Suņa sirds” un Išiguro romānu „Neļauj man aiziet”. Gūtais baudījums bija gana intelektuāls un emocionāls. 

Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam izstādē „Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde”, manuprāt, nav izdevies līdz galam noformulēt nobeigumu – kāpēc man, izstādes apmeklētājam, šodien ir svarīgi zināt, ka 1896. gadā entuziastu pulks organizēja tā laika saimniecisko sasniegumu un dzīvesveidu dokumentējošu priekšmetu izstādi. Izstādes saturu veidojošie priekšmeti paliek visvienkāršākajā sapratnes līmenī – vecs, tātad vērtīgs. Diemžēl arī skaidrojošie teksti nepalīdz izprast notikuma nozīmību. Izstādi atstāju samulsusi, jo ir visi priekšnoteikumi, lai izstāde kļūtu par ļoti emocionālu pārdzīvojumu – notikuma nozīmība toreiz un tagad, izstādes veidotāju profesionalitāte, bet ir pietrūcis mazumiņa – spējas paskatīties uz notikumu no malas kā „vienkāršam” cilvēkam. Ar prātu es saprotu muzeja vēstījumu, bet aiz plašā vēstures faktu un unikālo priekšmetu klāsta man gribētos ieraudzīt cilvēkus – gan toreizējos, gan tagadējos. Vienīgā emocionāli uzrunājošā izstādes daļa bija dažnedažādo lietu, kuras cilvēki toreiz devuši izstādes tapšanai, saraksts, kas pavēra mazu spraudziņu uz 19. gadsimta cilvēku un viņa sajūtām, uzzinot, ka taps izstāde par latviešiem laikā, kad Latvijas valsts vēl nebija. Savukārt, muzeja piedāvātie varianti virtuālajai „savas” versijas izveidei ir pārāk saulaini un maigi laikam, kad ekonomiskā situācija valstī nav saucama par apmierinošu, kad izglītības un veselības sistēma prasās uzlabojama, kad… Diemžēl manā versijā neietilpst ne mīts par dabas mīlestību (skat. kaut vai Latvijas Dabas fonda ziņojumus Eiropas Komisijai), ne latviešiem – dziedātājiem (problēmas ar vīriem kā kora sastāvdaļu), bet muzejs nepiedāvā skumjas izvēles.

Mēģinot saprast, kāpēc tik atšķirīgas ir manas sajūtas pēc šo divu izstāžu aplūkošanas, secināju, ka pēc „Danse Macabre” domāju par izklāstīto tēmu un sevi tajā, bet pēc „Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde” – centos prātā formulēt, kā man pietrūka, lai izstādi sauktu par baudījumu. Un te nākas piesaukt jau par banālo kļuvušo atziņu, ka muzejā apmeklētājs meklē emocijas un ar intelektuālās zinātkāres apmierināšanu ir par maz. Varētu domāt, ka ļoti personiskā, tomēr nenozīmīgā (nāve ir neizbēgama, tāpēc garlaicīga, pie tam katrs to pārdzīvo vienatnē) tēma par dzīves un nāves fakta iemūžināšanas tradīcijām un mirstīgo atlieku racionālu izmantošanu neuzrunās tik ļoti, kā uz nacionālu mērogu pretendējošā versija par latviešiem, taču ir sanācis otrādi. Acīmredzot tāpēc, ka „Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde” es īsti neatradu savu vietu.