Add new comment

Ar žurnāla "Studija" laipnu atļauju turpinām piedāvāt iespēju lasīt Unas Sedlenieces rakstus no sērijas "Muzeju ekspedīcija". Autore ir pabijusi tajos Latvijas reģionu muzejos, kuri var lepoties ar  nopietnām mākslas darbu kolekcijām. Interesantākais lasītājam un muzejniekam varētu būt apstāklis, ka muzeju ekspedīcijas skats ne vienmēr ir jūsmīgs un pacilāts - tas bieži ir gan zinātkārs, gan vērtējošs un kritisks. Publicēts 2010. gada aprīļa/maija žurnālā „Studija” Nr. 71.

Varbūt tā ir sagadīšanās, bet varbūt likumsakarība: ārpus Rīgas nav otra tāda muzeja, ar kuru tieši saistītos pat vairākas mūsu nopietnākās mākslas izdevniecības grāmatas, no kurām varam uzzināt, ka viena no vērtīgākajām Latvijas pirmskara mākslas kolekcijām atrodas tieši Tukumā.(1) Grāmatās varam arī uzzināt, ka par to jāpateicas gan novada aizrautīgākajiem māksliniekiem, gan muzeja darbinieku jēgpilnajai rosībai un vietējās varas lēmumu pieņēmēju izpratnei jau septiņdesmit piecu gadu garumā.(2)

Lai gūtu priekšstatu par Tukuma muzeja piedāvājumu, ieteicams ielūkoties arī vietnē www.tukumamuzejs.lv. Vienkāršiem līdzekļiem veidotā virtuālā muzeja mājvieta neizceļas ar īpašu vizuālu krāšņumu vai izsmalcinātu grafiskā dizaina risinājumu, taču tās kvalitāti apliecina saprotami strukturētā informācija, lietišķais ilustratīvais materiāls un galvenais – aktualitāte. Ieskatu muzeja krājuma komplektēšanas virzienos un praksē iespējams gūt Tukuma muzeja sadaļā Nacionālā muzeju krājuma tiešsaistes katalogā www.nmkk.lv.

Tukuma muzejs sevi dēvē arī par kultūrvides muzeju, uzsverot uzdevumu saglabāt un interpretēt liecības par apkārtējā novada iedzīvotāju idejām un veikumu daudzu gadsimtu gaitā.(3) Muzeja pozitīvā klātbūtne Tukuma vēsturiskajā centrā jūtama ik uz soļa, bet tas nav saistīts tikai ar teicamajām virzienu norādēm publiskajā telpā. Muzeja darbinieku iniciatīva ir pie daudzām ēkām piestiprinātās plāksnītes ar informāciju par ēkas agrākajiem īpašniekiem, funkcijām un pārvērtībām. Šīs atsauces un mazie stāsti palīdz orientēties ne tikai telpā, kultūrvides uzslāņojumos, bet arī laikā.(4)

Ar muzeja piedāvājuma starpniecību Tukumā iespējams nonākt vairākos laikos vienlaicīgi, un te nojaušams īpašs mākslas un muzejiskuma sabiezinājums. Tukumā savām interesēm kaut ko atrast var ikviens – no bikla skolasbērna līdz rafinētam mākslas lietpratējam, no bezrūpīga dzimtenes apceļotāja līdz mērķtiecīgam vēstures izzinātājam. Faktiski šis muzejs ir juridiskā virsstruktūra septiņām Tukuma novadā iesakņotām kultūras mantojuma saglabāšanas, pētniecības un komunikācijas vietām ar daudzveidīgu piedāvājumu un atšķirīgiem virsuzdevumiem: Durbes pils ir izveidota ar 19. gadsimta beigu interjeru, Audēju darbnīca tematizē un praktizē dažādu paaudžu mūsdienu cilvēku tiecību pēc seno prasmju iegūšanas un izkopšanas, Pils tornī koncentrētā un asprātīgā veidā iespējams izzināt Tukuma vēstures ainas un kopsakarības no viduslaikiem līdz mūsdienām, galerija “Durvis” pilsētas centrālajā laukumā piedāvā telpu mūsdienu mākslinieku izstādēm, kā arī ir stratēģiski nozīmīga vieta grāmatu, mākslas priekšmetu un suvenīru tirdzniecībai, Pastariņa muzejs Zentenes pagastā un Džūkstes pasaku muzejs ir īpaši piemēroti visiem, kas ir un kas reiz ir bijuši bērni, bet Mākslas muzejs Tukumā ir unikāls vismaz Latvijas mērogā.

Daudzos Latvijas reģionu muzejos ir mākslas kolekcijas, bet reti kurš muzejs izveidojies vispirms kā mākslas, nevis novadpētniecības kolekciju muzejs. Izrādās, ka padomju periodā Tukuma muzejs šī apstākļa dēļ pat dabūjis ciest, jo ticis iegrupēts zemākā kategorijā un līdz ar to saņēmis trūcīgāku finansējumu nekā citi rajonu centru muzeji, kuros atšķirībā no Tukuma bijušas iekārtotas novadpētniecības ekspozīcijas. Daudzu Latvijas reģionu muzeji veido, saglabā un demonstrē mākslas kolekcijas, bet nekur citur tās nespētu tik plaši reprezentēt nacionālās mākslas labākos paraugus. Kolekcijā pārstāvētie autori ir Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis, Valdemārs Tone un Voldemārs Matvejs, Rūdolfs Pinnis un Uga Skulme, Ansis Artums un Kārlis Neilis un daudzi citi ievērojami Latvijas mākslinieki.

Šīs kolekcijas praktiskos pamatus un idejisko ievirzi noteicis muzeja pirmais direktors, tukumnieks, gleznotājs Leonīds Āriņš (1907–1991), kura “darbs pie muzeja organizēšanas bija mācība izprast dažādas pieejas mākslai”(5). Daudzas pasaules mākslas kolekcijas ir veidojušās, pieaugot labklājībai un paplašinoties mecenātisma tradīcijām. Tukuma gadījumā mākslas kolekcijas veidošanās virzītājspēki drīzāk meklējami Leonīda Āriņa un viņa pēcteču profesionālajā intuīcijā, drosmē, nesavtībā un pārliecībā. “Cilvēks ir bezgala vientuļš. Vecāki neatrod ceļu pie bērniem, bērni pie vecākiem, draugs pie drauga. (..) Tikai māksla vieno jūtās. Ne tā objektīvā, vien aldzīgā, iemācītā, kas var izteikt cenu, paskaidrot priekšmetus, bet īstā emociju, pārdzīvojumu izteiksme, vai tā mūzika, dzeja, glezniecība.”(6)

Varam tikai minēt, vai Leonīda Āriņa atziņas par mākslu uzskatāmas par programmatiskām muzeja kolekcionēšanas un interpretācijas darbā arī šodien. Tukuma muzeja mākslas kolekcijas centrālā ass – latviešu eļļas glezniecība 20. gadsimta pirmajā pusē – muzeja tapšanas gados pārstāvēja Latvijas mākslas avangardu, arī modernistus. Šodien muzejs iekļauj krājumā galvenokārt jau nostabilizējušās Latvijas mākslas vērtības. Tas nozīmē, ka, no vienas puses, tiek turpināta Leonīda Āriņa kolekcionēšanas līnija, no otras – mākslas krājuma komplektēšanā paredzēts iespējami izvairīties no riskiem, kas varētu saistīties ar “nepārbaudītu” mākslas vērtību kolekcionēšanu. Iespējams, ka tieši šis fakts šķir Tukuma muzeja mākslas kolekcijas pirmsākumus no šodienas izpildījuma. Mērķtiecīgi veidojot Durbes pils interjeru, otra nozīmīga mākslas darbu un priekšmetu kolekcionēšanas un pētniecības līnija Tukuma muzejā saistās ar baltvācu glezniecību un vēsturi Latvijā.

Jāatzīst gan, ka iespējas aplūkot ap 400 vienību apjomīgo Tukuma gleznu kolekciju klātienē diemžēl ir ierobežotas telpu trūkuma dēļ. Mākslas muzejā izstādēm paredzētas vien divas nelielas telpas bijušajā bankas ēkā Harmonijas ielā. Taču muzejs to veiksmīgi cenšas kompensēt ar dažādu muzejpedagoģisko programmu starpniecību, piemēram, iecienīta programma ir “Kopējam gleznas”. Par muzeja un tā finansētāju savstarpējas uzticības zīmi kalpo arī lēmums atcelt ieejas maksu Mākslas muzejā bērniem, skolēniem un studentiem. No 2010. gada ar regulāru mainību un tematisku daudzveidību būs aplūkojamas arī īpašas, no plašā krājuma mākslas priekšmetiem veidotas izstādes.

Ir dažādi muzeju rašanās stāsti, un dažādi ir arī ceļi, pa kuriem pie muzeja nonāk tā apmeklētāji. Stāsts par Tukuma muzeju ir gandrīz vai ideāls piemērs tam, kā muzejs attīstās harmoniskā sadarbībā ar sabiedrību, uzklausot un izkopjot apkārtējo cilvēku vēlmes. Atliek vien novēlēt, lai nākamais loģiskais solis Tukuma muzeja stāstā būtu Tukuma mākslas centra uzbūvēšana, kas tiek nopietni plānots jau vairākus gadus.

____________________________________________________________________________________________

(1) Sk.: Cēbere, Gundega. Runkovska, Ināra. Latvijas glezniecība. Tukuma muzeja gleznu kolekcija: Izlase. Rīga: Neputns, 2005. 200 lpp.

(2) Sk.: Cēbere. Gundega. Leonīds Āriņš: Glezniecība, zīmējumi, dienasgrāmatas. Rīga: Neputns, 2007. 168 lpp.; Neilis, Kārlis. Tie trakie gleznotāju gadi. Rīga: Neputns, 2006. 179 lpp.

(3) Paldies Tukuma muzeja direktorei Agritai Ozolai un Mākslas muzeja vadītājai Maijai Matīsai par “Muzeju ekspedīcijas” sarunu 2010. gada 5. februārī.

(4) Par Tukuma muzeja pētījumu sk. plašāk: Ozola, Agrita. Tukums: Vecpilsēta: Ielas un nami, to iedzīvotāji. Tukums: Tukuma muzejs, 2007, 559. lpp.

(5) Runkovska, Ināra. Cēbere, Gundega. Leonīds Āriņš. Tukums: Tukuma muzejs, [b. g.], 22. lpp.

(6) Turpat, 20. lpp.