Add new comment

Ar žurnāla “Studija” laipnu atļauju publicējam priekšpēdējo Unas Sedlenieces rakstu no sērijas “Muzeju ekspedīcija”. Šoreiz ekspedīcija vasaras izskaņā devās uz  Alūksni, lai ieskicētu vēsturisko un vides kontekstu muzeja darbībai tālu no lieliem centriem un satiksmes ceļiem pierobežas mazpilsētā, daiļas ainavas ieskautā pilī Alūksnes ezera krastā. Raksts publicēts 2010. gada oktobra/novembra žurnālā “Studija″ Nr. 74

Lai gan pagājuši gandrīz 200 gadi, Livonijas slepenpadom­nieka un Pēterburgas senatora, muižnieka Oto Hermaņa fon Fītinghofa(1) un viņa pēcnācēju celtās būves Alūksnē joprojām ir ievērojamākais, ko aplūkot vēstures interesentiem un kur norisinās svarīgākie garīgie un laicīgie vietējās sabiedrības notikumi. Fītinghofu pils ēku kompleksa un parka prasmīgi izvēlētais novietojums gleznainā ezera krastā veido pilsētas centra kodolu un ietekmē alūksniešu pulcēšanās vietu ritmu un zīmējumu laikā un telpā. Bijušajā muižas alus brūzī ir Tautas nams, bet Jaunajā pilī – muzejs.

Alūksnē esmu bieži, tomēr muzeja iekštelpas nav tā vieta, kas nopietni konkurē ar citiem laika pavadīšanas piedāvā­jumiem.

Apstiprinot jau iepriekšējās muzeju ekspedīcijās konsta­tēto vizuālās komunikācijas mazspējas sērgu, arī Alūksnes mu­zejā sastopam divas informatīvās tāfeles – vienu pie muzeja ieejas Pils ielā 74, otru iekštelpās pils otrajā stāvā. Abas ir tik raibas un nepārskatāmas, ka muzeja programmatiskās līnijas aprises uzreiz nedodas rokā. Jāpiebilst, ka informā­cija par muzeja piedāvājumu novada pašvaldības tiešsaistes vietnē(2) nav nedz viegli atrodama, nedz rosinoša individuālam pieau­gušajam apmeklētājam. Taču muzeju ekspedīcijas dalībniekus šis fakts nemulsina, jo aizraujoša šķiet pati iespēja iepazīties ar Alūksnes skaistāko ēku no pagraba līdz bēniņiem.

Muzeju izstādes un ekspozīcijas parasti iedalāmas īslaicīgākās un ilglaicīgākās vai mainīgajās un pastāvīgajās, cik nu pastāvība vispār ir iespējama. Alūksnes muzejā no vien­padsmit vienlaikus piedāvātajām izstādēm un ekspozīcijām ap­mē­ram pusei var nojaust ilglaicīguma raksturu. Taču noprotams, ka aizvien tiek uzlabotas un periodiski pārveidotas gan Marienburgas cietokšņa, gan padomju laika skulptūru, gan atklātā krājuma ekspozīcijas. Vēsturisko izstāžu ciklā muzejā jau veselu gadu ir aplūkojama vienkāršiem līdzekļiem, bet as­prātīgi iekārtotā izstāde “Paskaties spogulī”, kas stāsta par vietējiem frizieriem 20. gs. sākumā, laikā, kad Alūksne ieguva pilsētas tiesības. Šī izstāde iezīmē šķirtni, kas Alūksni attālina no lauku dzīves tradīcijas, kāda rādīta vienā no blakus zālēm izstādē “Senču istaba”. Citā zālē izvietota pārsteidzoši daiļrunīga un daiļskanīga mūzikas atskaņotājierīču izstāde, ko veidojis vietējais kolekcionārs Pēteris Zālītis. Senlaicīgo pa­tafonu un citu jaunāku aparātu kolekcija ne vien labi iederas muižas atmosfērā, bet skaidrais iekārtojums un eksponēšanas ritms dod arī pavedienu zinātkārei, sekmē izpratni un liecina par nopietnu attieksmi pret muzejiskajiem priekšme­tiem un skatītāju.

Kopumā rodas priekšstats, ka šis muzejs ir tādā kā pastā­vīgas mainības procesā, meklējot vislabāko (un jau ga­diem ilgstoša finansējuma trūkuma apstākļos – vislētāko) izteiksmes veidu pašu formulētās misijas piepildīšanai: lai nezaudētu lokālo identitāti, veicināt interesi un izpratni par Alūksnes vēsturi, saglabāt kultūrvēsturisko manto­jumu, izce­ļot tā savdabību, sākot ar senākajām liecībām, veikt tā izpēti un nodrošināt pieejamību sabiedrībai.(3) Misijas centrā ir vismaz viens ļoti grūts uzdevums – lokālās identitātes saglabāšana apvidū, ko pēdējos gados pastiprināti skāris Īrijas izce­ļotāju vilnis. Muzeja varā tiešām ir kļūt ne vien par netveramās lokālās identitātes saglabātāju, bet gan drīzāk – par tās iden­tificētāju, noteicēju, veidotāju un attīstītāju.

Kā nereti novadpētniecības profila muzejos, mākslas no­zarēm īpaša uzmanība pievērsta netiek, mākslas priekšmetu kolekciju apjomu un kvalitāti nosaka vietējie vēsturiskie notikumi, novadā dzīvojošie vai strādājošie mākslinieki, kolekcio­nāri, kā arī nejaušas apstākļu sakritības. Aktīvai un apzinātai mākslas kolekcijas veidošanai būtu vajadzīgi finanšu resursi, kādu muzeja rīcībā nav. Pili un tās tuvumā esošo Palmu māju tālā pagātnē esot greznojusi bagātīga fon Fītinghofa mākslas priekšmetu kolekcija. Šodien Alūksnes muzejā ir vien aptuveni 800 mākslas darbu – pārsvarā 20. gadsimtā tapušas gleznas un zīmējumi. Lielākā daļa no kolekcijas glabājas krā­juma telpās, bet ir divi izņēmumi.

Vispirms pils pagrabā sastopos ar sen aizmirstām manas bērnības pavadonēm – Alūksnes skulptūru dārza skulptūrām, visnotaļ cienījamiem padomju gadu tēlniecības paraugiem, kas morālas neiederības dēļ savu kalpošanu sākotnējiem mērķiem beiguši un tagad samērā lielā šaurībā citu padomju ideoloģijas artefaktu kompānijā pulcējas muzejā. Kādreiz Dolo­resa Ibaruri, Jānis Fabriciuss un citi personāži neatvairāmi piedalījās pilsētnieku ikdienā, atrodoties reprezentatīvos posteņos publiskajā telpā. Tādējādi tas, kas pēdējos gados no­ticis ar šīm skulptūrām, ir ne vien likteņa ironija, bet arī cieši saistīts ar lokālās identitātes jautājumiem. Ekspozīcijas “Skulptūras un citi nesenās pagātnes liecinieki” vēstījums vēl nav pilnīgi skaidri nolasāms, taču autori izstādes aplūkotājam neliek ieslīgt tūristiskā un pliekanā sensacionālismā, bet gan mudina reflektēt katram pašam par savām attiecībām ar ne­senās pagātnes ideoloģiju. Viegli iedomāties, ka vēstījums izkristalizēsies, muzeja darbiniekiem analizējot šīs ekspozīcijas apmeklētāju reakcijas un viedokļus.

Otra ar mākslu nepastarpināti saistītā pastāvīgo ekspo­zīciju telpa ir “Stāsts par Leo Kokli”, kas atšķirībā no skulptūru dārza objektiem ir stāvējusi pāri ideoloģiskām pārmaiņām un veic savas funkcijas jau kopš 1979. gada, kad muzejs saņēma dāvinājumu – iepriekš Rīgā, Kantora ielā, izveidotajā piemiņas istabā eksponētos Alūksnes pusē dzimušā mākslinieka me­mo­riālos priekšmetus un aptuveni 20 mākslas darbus. Alūksnes muzeja apmeklējuma iespaidā ar aizrautību izlasu Ilzes Kon­stantes monogrāfiju par Leo Kokli, bet Rīgā pie Nacionālā teātra pamanu plakātus ar izrādes “Leo. Pēdējā bohēma” pieteikumu nākamajā sezonā. Šķiet, ka šogad ne viens vien Lat­vijas kultūras interesents pievērsīsies Leo Kokles izzināšanai. Alūksnes muzejam laimīga sagadīšanās šajā izziņas procesā piespēlējusi būtisku lomu un arī respektējamu atbildības devu. Šobrīd gan grūti apgalvot, ka “gleznas, palete, daži apģērba gabali radīja iespaidu, ka mākslinieks tikai uz mirkli izgājis, tūlīt atgriezīsies un viss turpināsies kā senāk (..).”(4) Kas papildus pašiem mākslas darbiem tad īsti ir tas aurātiskais, kas spēj pārraidīt mākslinieka idejas, emocijas, personību. Grūti saprast, vai Alūksnes muzejā atmosfēriskuma pārraidi vairāk nojauc gaisa mitruma mērītājs uz Kokles memoriālā galda vai neredzamas, bet dīvainas un pastīvas bijības pilnā telpa. Protams, uz gleznu kvalitāti tas nekādu iespaidu neatstāj.

Šīgada jūlija beigās Alūksnes muzeja darbinieki lepni demonstrēja savu Sīzifa veikumu – apbrīnojamā entuziasmā un vietējo 100 latu “stipendiātu” smagā fiziskā darbā atbrīvotos pils bēniņus, kas paplašinājuši muzeja izstāžu platības taustāmos un netaustāmos kvadrātmetrus. Jauniegūtās telpas tūdaļ tika atklātas ar mākslinieka Klausa Štēbera (Klaus Stöber) fotoizstādi “Neparasts ceļojums pa Vidzemi”, kas tapusi Vidzemes reģiona un Francijas Lejasreinas departamenta sadar­bības līguma ietvaros 2008./2009. gadā un tagad tiek izrādīta Vidzemes muzejos. Dažās fotogrāfijās redzama arī Alūksne. Ātri vien var nojaust, ka šis ir vienlaikus sociāls un mākslas projekts. Mākslinieks aizrautīgi pētījis nomaļu ainas un mar­ginālas parādības, ar dziļu pietāti dokumentēto sociālo vidi pārvēršot estētiskos tēlos, kam nav vajadzīgs konservatīvs izskaistinājums. Šī fotoizstāde ne vien izcili piederas pie pils bēniņu interjera, bet neviļus arī savdabīgi raksturo pašu Alūk­snes muzeju. Var noprast, ka jaunā izstāžu vieta Alūksnes muzejam dod drosmi ar mākslu saistītiem eksperimentiem un kvalitatīvām saturiskām pārmaiņām. Vienlaikus ir skaidrs, ka šādas pār­maiņas ir cieši saistītas un atkarīgas arī no muzeja saspēles ar vietējo sabiedrību un lēmumu pieņēmējiem. Pilsētas pub­liskajā telpā nav vērojams, ka Alūksnes pilsētas tēvu rūpju lokā (atšķirībā no muzeju ekspedīcijas vērojumiem Saldū, Tukumā, Madonā un Rēzeknē) būtiska kultūras infrastruktūras uzlabošana līdz šim būtu bijusi prioritāte.

(1)  Sk.: Zilgalvis, Jānis. Latvijas pērles: Kultūrvēsturisks ceļvedis pa 40 skaistākajām Latvijas pilīm un muižām. Rīga: AGB, 2000, 28.–33.lpp.

(2)  Sk. tiešsaitē: http://www.aluksne.lv/dome/pasv_iest_k_iest_muzejs.htm.

(3)  Turpat.

(4)  Konstante, Ilze. Leo Kokle. Rīga: Neputns, 2005, 169. lpp.