Lai gadījums nekļūtu par pārpratumu

Kādā veidā uzrunāt muzeju nozares pārstāvjus un kā runāt par nozares tematiku, lai saruna veidotos jēdzīga? Jana Šakare raksta par pēdējā laikā klātienē un virtuāli uzvirmojušās diskusijas par muzeju izglītības programmām ievirzi un tonalitāti.

Foto: J.Šakare

Nu jau pagājušas dažas nedēļas, kopš 22. oktobra vakarā kopā ar muzeju pārstāvjiem, muzejpedagogiem, studentiem u.c. interesentiem piedalījos domnīcas Creative Museum organizētajā radošajā sesijā. „Lai izglītības programma kļūtu par notikumu”. Vēlāk, vērojot izteiktos viedokļus par pasākumu gan domnīcas Creative Museum mājaslapā, gan sociālajos tīklos, nolēmu šo apsvēršanas vērto notikumu mēģināt izanalizēt pēc iespējas līdzsvarotāk, nevadoties no pirmā mirkļa sajūtām. Kaut jāteic, tīri emocionāli pasākums atstāja mulsinošu iespaidu. Līdzīgi, kā gadās piedzīvot, ka notikums par spīti pozitīvām gaidām tomēr izvēršas neveikls un nez kāpēc dalībnieki par tā norisi sajūtas nedaudz neērti un samulsuši, kaut arī nav bijuši par to atbildīgi.

Bija solīta diskusija par inovatīvām izglītības programmām muzejos un iepazīšanās ar topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma daļas, AB.LV bankas kolekcijas, izstādei „...lai gadījums kļūtu par notikumu...” īpaši vidusskolēniem veidoto izglītības programmu. Tā kā man dažas dienas pēc diskusijas tomēr bija izdevība rūpīgi un nesteidzoties iepazīties vismaz ar atsevišķiem izglītības programmas „...lai gadījums kļūtu par notikumu...” aspektiem, tad varu vien teikt, ka tā ir teicami izveidota, papildināta ar īpašiem, izstādē integrētiem elementiem (digitālie ekrāni ar uzdevumu programmu), labi strukturēta un rūpīgi vadīta. Tai ir interdisciplinārs raksturs, kas ļauj palūkoties uz laikmetīgās mākslas notikumiem un procesiem negaidītā rakursā, sasaistot to ar ikdienas dzīvi, ķīmijas, bioloģijas un fizikas stundu tēmām, pētniecību utt., tādejādi, iespējams, rosinot skolēna skatiena kavēšanos pie laikmetīgās mākslas darbiem ne tikai vienas mācību stundas garumā. Īstenībā izglītības programma „...lai gadījums kļūtu par notikumu...” ir tik laba, ka, lai tās materiālā un norisē sameklētu jel kādu “uti”, to būtu jāpiedzīvo no A līdz Z ja ne dalībnieka, tad vismaz novērotāja statusā; jāuzzina, ko domā tās mērķauditorija, veidotāji un atbalstītāji. Turklāt tai ir ļoti laba publicitāte, arī ārpus skolām, mediju telpā. Tas varētu būt mudinājums citiem muzejiem vairāk publiski stāstīt gan par savām izglītības programmām, gan arī par citiem, apmeklētājiem ne uzreiz pamanāmiem veikumiem, kas tieši publicitātes trūkuma dēļ „ārpusniekiem” paliek apslēpti, lai arī pieprasījums pēc tiem ir gana labs.

Tāpēc, pievēršoties atkal sesijas „Lai izglītības programma kļūtu par notikumu” sākotnējam uzstādījumam, bija nedaudz dīvaini vērot, ka tā izvērtās ar pavisam citu uzstādījumu – proti, kāpēc Latvijas muzejos nav inovatīvu un radošu izglītības programmu, kāda toties ir izveidota izstādei „...lai gadījums kļūtu par notikumu...” Rīgas mākslas telpā. Tādejādi diskusijas uzstādījumā jau iepriekš tika ietverta viena, organizatoru gaidītā atbilde, kas apstiprinātu jautājumā implicēto kraso nošķīrumu, nevis raisītu atbildes, ierosinājumus un pieredzes stāstus, kas varētu brīvi veidoties un tikt izteikti diskusijas gaitā. Iespējams, šis jautājuma formulējums bija domāts kā veselīga provokācija, pārspīlējums, lai liktu sarunas dalībniekiem sasparoties un meklēt konstruktīvus risinājumus. Tomēr, šķiet, provokācija ir vērtīga un nepieciešama tad, ja tai ir kāds nebūt pozitīvs rezultāts, nevis viegli īdzīga visu apvainošanās uz visiem. Tomēr šo pārdomu mērķis nav vis kaut ko pārmest, bet gan mēģināt rast racionālu pamatu diskusijai par izglītības programmām muzejos, kā arī nepieciešamajiem uzlabojumiem šajā jomā.

Lai mēģinātu saprast, kādi pārpratumi (uzskatu, ka tie ir vienkārši pārpratumi, iespējams, arī daža laba paviršība Latvijas muzejpedagoģiskās ainavas novērojumos) ir pamatā neveiklajai situācijai, uzskaitīšu dažus, manuprāt, būtiskus momentus, kas vērojumā un izteikumos (gan no sesijas rīkotāju puses, gan uzaicināto puses) tika atstāti, tā teikt, ārpus uzmanības fokusa un tamdēļ pirmajā tuvinājumā nepamanāmi.

Pirmkārt, kādu liecību par muzejpedagoģiskajām programmām sniedz statistika? Muzejpedagoģisko programmu norišu skaits Latvijas akreditētajos muzejos pieaug, ik gadu tiek veidotas jaunas. Te neliels ieskats muzejpedagoģisko programmu norišu jeb nodarbību kopskaita dinamika Latvijas akreditētajos muzejos (dati: MVP; www.kulturaskarte.lv) :

Dati ir aptuveni, kaut vai tamdēļ vien, ka saskaitītas gan skolēniem, gan pirmsskolas vecuma bērniem, gan pieaugušajiem, gan ģimenēm ar bērniem veidoto muzejpedagoģisko programmu norises. Tomēr skolēni ir pati nozīmīgākā šo programmu mērķauditorija, tāpēc diezgan droši var pieņemt, ka visu programmu norišu kopskaita dinamika skaidri parāda arīdzan muzeju izglītojošo programmu skolēniem skaita pieauguma vai krituma tendences. Viennozīmīgi, ka kvantitatīvie rādītāji nevar tieši vēstīt par programmu kvalitātes aspektiem, taču netieši tie norāda, ka pieprasījums pēc izglītības programmām ir – un kopš 2001. gada sākuma tas ir krietni pieaudzis. Nez vai pieprasījums pēc visnotaļ slikta un nepievilcīga produkta varētu ne no šā, ne no tā pieaugt vismaz divas reizes?

Otrkārt, esošo muzeju izglītības programmu kvalitatīvo aspektu vērtēšana savukārt būtu cieši saistāma ne vien ar to, ko paši muzejpedagogi domā vai iztēlojas par savām programmām, bet galvenokārt ar to, ko saka un kādu vērtējumu sniedz šo programmu mērķauditorija, turklāt neaprobežojoties ar atsevišķu subjektīvu vērtējumu piesaukšanu „…viens man pazīstams skolotājs teica, ka…”; „…skolēns iekš Twitter raksta, ka mācību stunda muzejā x ir … ”. Proti, tas nozīmē, ka nepieciešams gan ekspertu, tai skaitā arī pedagogu, vērtējums klātienē, gan arī mērķtiecīga un sistemātiska auditorijas viedokļa un vajadzību izlūkošana. Bez šāda izvērtējuma un izlūkošanas ir bezjēdzīgi sūkstīties par to, ka Latvijas muzejos nav labu muzejpedagoģisko programmu skolu auditorijai - un tikpat bezjēdzīgi ir apgalvot, ka šajā jomā viss ir kārtībā.

Diskusija par ar skolu izglītības standartiem saskaņotām muzeju izglītojošajām programmām, par to, cik ciešai jābūt šai atbilsmei izglītības standartiem – vai ir vērts šo izglītības programmu kopu iespiest kādu nebūt normatīvo aktu „koka mētelītī” vai tomēr jāatstāj brīva telpa to attīstībai – kā arī praktiski pasākumi, piemēram, muzeju izglītojošo programmu konkurss, nav jaunums. Tā jau sen ir muzeju darba loģiska sastāvdaļa. Latvijas Muzeju asociācija šos jautājumus sāka risināt 90. gadu otrajā pusē projektā „Skola un muzejs”. Detalizētāk ar projekta norisēm, kam nav slinkums, var iepazīties, pārlapojot, piemēram, jau 1997.gada „Muzeju Vēstneša” numurus. Kopš tā laika izglītības programmas muzejos ir dienas kārtībā; šajā jomā ir panākti nozīmīgi uzlabojumi, tomēr šobrīd izmaiņas sabiedrībā un tās paradumos ir tik lielas, ka, nenoliedzami, izglītības programmu izvērtēšanai ar mērķi tās uzlabot būtu jāpievērš īpaša uzmanība.

Runājot par izglītības programmu kvalitātes un profesionalitātes kritērijiem  – manuprāt, tādu elementu kā, piemēram, interdisciplinaritāte vai digitālo tehnoloģiju klātesamība muzeja izglītības programmā nevar būt pamata kritēriji – jo tie paši par sevi kvalitāti negarantē. Kvalitāti veido to jēdzīgs, muzejpedagoģiskās programmas vēstījumam atbilstošs un mērķauditorijai pievilcīgs pielietojums. Ņemot vērā to, ka vienīgais kopīgais elements itin visām muzejpedagoģiskajām programmām ir muzeja krājuma priekšmetu un muzeja pētnieciskā darba rezultātu izmantojums to izveidē, jāatceras, ka žanriski un saturiski muzeju izglītības programmās valda visnotaļ krāšņa dažādība, kamdēļ par kritērijiem būtu jādomā vai nu ļoti vispārīgā nozīmē vai arī tie jādala grupās. Iebildumi radās arī pret sesijas laikā manīto jēdziena „rutīna” lietojumu tikai negatīvā nozīmē. Piemēram, ja izglītības programmas „…lai gadījums kļūtu par notikumu…” veidotājiem nebūtu izglītības darba rutīnas labā nozīmē, nez vai programma būtu tik izsvērta, precīza, pielāgota noteiktas vecuma grupas preferencēm un laika izjūtai.

Tātad, mēģināšu formulēt, kas sesijas „Lai izglītības programma kļūtu par notikumu” norisē traucēja un, manuprāt, neļāva veidoties racionālai sarunai: (1) trūka kārtīgas un kaut nedaudz ilgākas iepazīšanās ar izstādes izglītības programmu; (2) uzskatu, ka, lai apspriežamo izglītības programmu salīdzinātu ar citām muzejos funkcionējošām izglītības programmām un izteiktu jelkādu salīdzinošu vērtējumu, tomēr ir jābūt empīriskā pieredzē, novērojumos balstītam vismaz pāris citu muzejpedagoģisko programmu izvērtējumam un diskusijas veidotāju iezīmētai neitrālai shēmai, kādā veidā diskusijas dalībniekiem būtu ērti diskutēt gan par vērtējumiem, gan par iespējamajiem uzlabojumiem.

Mans ierosinājums būtu turpināt sarunu, bet principiāli mainot virzienu un metodiku – pirmkārt, sarunas gaitā ievērojot labvēlības principu pret sarunu biedriem; otrkārt, mēģinot atrast veidu, kā daudzmaz objektīvi un samērojami ar reālajām iespējām veikt situācijas izvērtējumu, tādejādi pirms sarunas sniedzot pozitīvu sarunas priekšmeta definīciju. Nav vērts saaicināt nozares profesionāļus, muzejpedagogus, lai runātu par to, kā nav. Jeb, citiem vārdiem, varbūt gaismas nesēja lomai daudz vairāk piederētos atvērt mājas logus un durvis, nevis stiept gaismu mājā maisiem vien.