Lai gadījums nekļūtu par pārpratumu

Kādā veidā uzrunāt muzeju nozares pārstāvjus un kā runāt par nozares tematiku, lai saruna veidotos jēdzīga? Jana Šakare raksta par pēdējā laikā klātienē un virtuāli uzvirmojušās diskusijas par muzeju izglītības programmām ievirzi un tonalitāti.

Foto: J.Šakare

Nu jau pagājušas dažas nedēļas, kopš 22. oktobra vakarā kopā ar muzeju pārstāvjiem, muzejpedagogiem, studentiem u.c. interesentiem piedalījos domnīcas Creative Museum organizētajā radošajā sesijā. „Lai izglītības programma kļūtu par notikumu”. Vēlāk, vērojot izteiktos viedokļus par pasākumu gan domnīcas Creative Museum mājaslapā, gan sociālajos tīklos, nolēmu šo apsvēršanas vērto notikumu mēģināt izanalizēt pēc iespējas līdzsvarotāk, nevadoties no pirmā mirkļa sajūtām. Kaut jāteic, tīri emocionāli pasākums atstāja mulsinošu iespaidu. Līdzīgi, kā gadās piedzīvot, ka notikums par spīti pozitīvām gaidām tomēr izvēršas neveikls un nez kāpēc dalībnieki par tā norisi sajūtas nedaudz neērti un samulsuši, kaut arī nav bijuši par to atbildīgi.

Bija solīta diskusija par inovatīvām izglītības programmām muzejos un iepazīšanās ar topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma daļas, AB.LV bankas kolekcijas, izstādei „...lai gadījums kļūtu par notikumu...” īpaši vidusskolēniem veidoto izglītības programmu. Tā kā man dažas dienas pēc diskusijas tomēr bija izdevība rūpīgi un nesteidzoties iepazīties vismaz ar atsevišķiem izglītības programmas „...lai gadījums kļūtu par notikumu...” aspektiem, tad varu vien teikt, ka tā ir teicami izveidota, papildināta ar īpašiem, izstādē integrētiem elementiem (digitālie ekrāni ar uzdevumu programmu), labi strukturēta un rūpīgi vadīta. Tai ir interdisciplinārs raksturs, kas ļauj palūkoties uz laikmetīgās mākslas notikumiem un procesiem negaidītā rakursā, sasaistot to ar ikdienas dzīvi, ķīmijas, bioloģijas un fizikas stundu tēmām, pētniecību utt., tādejādi, iespējams, rosinot skolēna skatiena kavēšanos pie laikmetīgās mākslas darbiem ne tikai vienas mācību stundas garumā. Īstenībā izglītības programma „...lai gadījums kļūtu par notikumu...” ir tik laba, ka, lai tās materiālā un norisē sameklētu jel kādu “uti”, to būtu jāpiedzīvo no A līdz Z ja ne dalībnieka, tad vismaz novērotāja statusā; jāuzzina, ko domā tās mērķauditorija, veidotāji un atbalstītāji. Turklāt tai ir ļoti laba publicitāte, arī ārpus skolām, mediju telpā. Tas varētu būt mudinājums citiem muzejiem vairāk publiski stāstīt gan par savām izglītības programmām, gan arī par citiem, apmeklētājiem ne uzreiz pamanāmiem veikumiem, kas tieši publicitātes trūkuma dēļ „ārpusniekiem” paliek apslēpti, lai arī pieprasījums pēc tiem ir gana labs.

Tāpēc, pievēršoties atkal sesijas „Lai izglītības programma kļūtu par notikumu” sākotnējam uzstādījumam, bija nedaudz dīvaini vērot, ka tā izvērtās ar pavisam citu uzstādījumu – proti, kāpēc Latvijas muzejos nav inovatīvu un radošu izglītības programmu, kāda toties ir izveidota izstādei „...lai gadījums kļūtu par notikumu...” Rīgas mākslas telpā. Tādejādi diskusijas uzstādījumā jau iepriekš tika ietverta viena, organizatoru gaidītā atbilde, kas apstiprinātu jautājumā implicēto kraso nošķīrumu, nevis raisītu atbildes, ierosinājumus un pieredzes stāstus, kas varētu brīvi veidoties un tikt izteikti diskusijas gaitā. Iespējams, šis jautājuma formulējums bija domāts kā veselīga provokācija, pārspīlējums, lai liktu sarunas dalībniekiem sasparoties un meklēt konstruktīvus risinājumus. Tomēr, šķiet, provokācija ir vērtīga un nepieciešama tad, ja tai ir kāds nebūt pozitīvs rezultāts, nevis viegli īdzīga visu apvainošanās uz visiem. Tomēr šo pārdomu mērķis nav vis kaut ko pārmest, bet gan mēģināt rast racionālu pamatu diskusijai par izglītības programmām muzejos, kā arī nepieciešamajiem uzlabojumiem šajā jomā.

Lai mēģinātu saprast, kādi pārpratumi (uzskatu, ka tie ir vienkārši pārpratumi, iespējams, arī daža laba paviršība Latvijas muzejpedagoģiskās ainavas novērojumos) ir pamatā neveiklajai situācijai, uzskaitīšu dažus, manuprāt, būtiskus momentus, kas vērojumā un izteikumos (gan no sesijas rīkotāju puses, gan uzaicināto puses) tika atstāti, tā teikt, ārpus uzmanības fokusa un tamdēļ pirmajā tuvinājumā nepamanāmi.

Pirmkārt, kādu liecību par muzejpedagoģiskajām programmām sniedz statistika? Muzejpedagoģisko programmu norišu skaits Latvijas akreditētajos muzejos pieaug, ik gadu tiek veidotas jaunas. Te neliels ieskats muzejpedagoģisko programmu norišu jeb nodarbību kopskaita dinamika Latvijas akreditētajos muzejos (dati: MVP; www.kulturaskarte.lv) :

Dati ir aptuveni, kaut vai tamdēļ vien, ka saskaitītas gan skolēniem, gan pirmsskolas vecuma bērniem, gan pieaugušajiem, gan ģimenēm ar bērniem veidoto muzejpedagoģisko programmu norises. Tomēr skolēni ir pati nozīmīgākā šo programmu mērķauditorija, tāpēc diezgan droši var pieņemt, ka visu programmu norišu kopskaita dinamika skaidri parāda arīdzan muzeju izglītojošo programmu skolēniem skaita pieauguma vai krituma tendences. Viennozīmīgi, ka kvantitatīvie rādītāji nevar tieši vēstīt par programmu kvalitātes aspektiem, taču netieši tie norāda, ka pieprasījums pēc izglītības programmām ir – un kopš 2001. gada sākuma tas ir krietni pieaudzis. Nez vai pieprasījums pēc visnotaļ slikta un nepievilcīga produkta varētu ne no šā, ne no tā pieaugt vismaz divas reizes?

Otrkārt, esošo muzeju izglītības programmu kvalitatīvo aspektu vērtēšana savukārt būtu cieši saistāma ne vien ar to, ko paši muzejpedagogi domā vai iztēlojas par savām programmām, bet galvenokārt ar to, ko saka un kādu vērtējumu sniedz šo programmu mērķauditorija, turklāt neaprobežojoties ar atsevišķu subjektīvu vērtējumu piesaukšanu „…viens man pazīstams skolotājs teica, ka…”; „…skolēns iekš Twitter raksta, ka mācību stunda muzejā x ir … ”. Proti, tas nozīmē, ka nepieciešams gan ekspertu, tai skaitā arī pedagogu, vērtējums klātienē, gan arī mērķtiecīga un sistemātiska auditorijas viedokļa un vajadzību izlūkošana. Bez šāda izvērtējuma un izlūkošanas ir bezjēdzīgi sūkstīties par to, ka Latvijas muzejos nav labu muzejpedagoģisko programmu skolu auditorijai - un tikpat bezjēdzīgi ir apgalvot, ka šajā jomā viss ir kārtībā.

Diskusija par ar skolu izglītības standartiem saskaņotām muzeju izglītojošajām programmām, par to, cik ciešai jābūt šai atbilsmei izglītības standartiem – vai ir vērts šo izglītības programmu kopu iespiest kādu nebūt normatīvo aktu „koka mētelītī” vai tomēr jāatstāj brīva telpa to attīstībai – kā arī praktiski pasākumi, piemēram, muzeju izglītojošo programmu konkurss, nav jaunums. Tā jau sen ir muzeju darba loģiska sastāvdaļa. Latvijas Muzeju asociācija šos jautājumus sāka risināt 90. gadu otrajā pusē projektā „Skola un muzejs”. Detalizētāk ar projekta norisēm, kam nav slinkums, var iepazīties, pārlapojot, piemēram, jau 1997.gada „Muzeju Vēstneša” numurus. Kopš tā laika izglītības programmas muzejos ir dienas kārtībā; šajā jomā ir panākti nozīmīgi uzlabojumi, tomēr šobrīd izmaiņas sabiedrībā un tās paradumos ir tik lielas, ka, nenoliedzami, izglītības programmu izvērtēšanai ar mērķi tās uzlabot būtu jāpievērš īpaša uzmanība.

Runājot par izglītības programmu kvalitātes un profesionalitātes kritērijiem  – manuprāt, tādu elementu kā, piemēram, interdisciplinaritāte vai digitālo tehnoloģiju klātesamība muzeja izglītības programmā nevar būt pamata kritēriji – jo tie paši par sevi kvalitāti negarantē. Kvalitāti veido to jēdzīgs, muzejpedagoģiskās programmas vēstījumam atbilstošs un mērķauditorijai pievilcīgs pielietojums. Ņemot vērā to, ka vienīgais kopīgais elements itin visām muzejpedagoģiskajām programmām ir muzeja krājuma priekšmetu un muzeja pētnieciskā darba rezultātu izmantojums to izveidē, jāatceras, ka žanriski un saturiski muzeju izglītības programmās valda visnotaļ krāšņa dažādība, kamdēļ par kritērijiem būtu jādomā vai nu ļoti vispārīgā nozīmē vai arī tie jādala grupās. Iebildumi radās arī pret sesijas laikā manīto jēdziena „rutīna” lietojumu tikai negatīvā nozīmē. Piemēram, ja izglītības programmas „…lai gadījums kļūtu par notikumu…” veidotājiem nebūtu izglītības darba rutīnas labā nozīmē, nez vai programma būtu tik izsvērta, precīza, pielāgota noteiktas vecuma grupas preferencēm un laika izjūtai.

Tātad, mēģināšu formulēt, kas sesijas „Lai izglītības programma kļūtu par notikumu” norisē traucēja un, manuprāt, neļāva veidoties racionālai sarunai: (1) trūka kārtīgas un kaut nedaudz ilgākas iepazīšanās ar izstādes izglītības programmu; (2) uzskatu, ka, lai apspriežamo izglītības programmu salīdzinātu ar citām muzejos funkcionējošām izglītības programmām un izteiktu jelkādu salīdzinošu vērtējumu, tomēr ir jābūt empīriskā pieredzē, novērojumos balstītam vismaz pāris citu muzejpedagoģisko programmu izvērtējumam un diskusijas veidotāju iezīmētai neitrālai shēmai, kādā veidā diskusijas dalībniekiem būtu ērti diskutēt gan par vērtējumiem, gan par iespējamajiem uzlabojumiem.

Mans ierosinājums būtu turpināt sarunu, bet principiāli mainot virzienu un metodiku – pirmkārt, sarunas gaitā ievērojot labvēlības principu pret sarunu biedriem; otrkārt, mēģinot atrast veidu, kā daudzmaz objektīvi un samērojami ar reālajām iespējām veikt situācijas izvērtējumu, tādejādi pirms sarunas sniedzot pozitīvu sarunas priekšmeta definīciju. Nav vērts saaicināt nozares profesionāļus, muzejpedagogus, lai runātu par to, kā nav. Jeb, citiem vārdiem, varbūt gaismas nesēja lomai daudz vairāk piederētos atvērt mājas logus un durvis, nevis stiept gaismu mājā maisiem vien.

Tags: 

Komentāri

Ļoti gribētos redzēt to situācijas izvērtējumu - kvantitatīvu un kvalitatīvu, valsts teritoriju un muzeju daudzveidību, kā arī vismaz pāris gadu amplitūdu aptverošu - kas stāv pamatā cm apgalvojumiem par bēdīgu un pat bezcerīgu situāciju izglītojošo nodarbību laukā.

Liels paldies par izvērsto komentāru, Jana. Iespējams, ka lielākā aizķeršanās visā šajā stāstā ir tā, ka diskusijas, semināri, apmācības par vienu no muzeja pamatfunkcijām - izglītību - notiek tik reti un fragmentāri. Citādi argumentējot vienas diskusijas veiksmi vai neveiksmi, varētu izmantot daudz laikmetīgākās diskusijās secināto, neaizrokoties līdz tālo deviņdesmito gadu otrajai pusei un divtūkstošo sākumiem, kad piekritīsiet daudzas lietas, arī izpratne par izglītību muzejos bija "citā līmenī". 

Lai arī principā piekrītu Janai par laika trūkumu dalībniekiem izpētīt IP (kaut gan tad šim bija jābūt visas dienas pasākumam), tomēr gribu atzīmēt arī dažas interesantas detaļas, kas lika domāt par to, ka pasākums ir nevis pārpratums, bet gan mēs paši neesam gatavi uz sevi paskatīties no malas un diskutēt, pārliecināt, prezentēt - gan paši sevi, gan savas IP:

- kad muzeju speciālisti tika aicināti nosaukt, viņuprāt, veiksmīgas IP Latvijas muzejos, diemžēl pārliecinošu iespaidu darba grupas neatstāja - nezināt, ko dara citi muzeji, neiteresēties kādas IP ir citos muzejos, neatzīmēt savos pierakstos veiksmīgākās no tām un nebraukt pieredzes apmaiņā - jau ir viena no ķēdes posma sastāvdaļām arī veiksmīgas \ ne tik veiksmīgas muzeju politikas īstenošanā \ neīstenošanā savā muzejā (ne vienmēr velosipēds jāizgudro no jauna);

- diskusijas sākumā tika nodefinēts mērķis - runāt specifiski par izglītības piedāvājumu (es to sauktu par stundu muzejā vai mācību ekskursiju) - konkrētai klasei konkrētā mācību stundā konkrētas tēmas muzejā piedāvājums! vai daudziem muzejiem šāds piedāvājums ir?! dažiem ir, par tiem liels prieks. bet diskusijas gaitā noskaidrojās vien tas, ka bieži vien jautājuma uzstādījumus nedzirdam vai dzirdam balstoties uz savām tā brīža sajūtām, zināšanām vai pieņēmumiem. diskusijas mērķis nebija runāt par jebkuru IP muzejā, kuru piekrītu Janai, mums ir bezgala daudz (ne vienmēr arī analizējam to, ka kvantitāte automātiski nenozīmē kvalitāti).

Bet viss šis iepriekš minētais un arī Janas ieraksts liecina, ka mums nepieciešams daudz vairāk aktualizēt šo tēmu rīkojot diskusijas, seminārus, tālākizglītības kursus, konferences, radošās darbnīcas - dažas no tiem būs gadījumi, daži pārpratumi, vēl dažas kļūs par notikumiem. Bet aktualizācija un diskusija būs sākusies. Pagaidām tie ir tikai gadījumi (neiztiekot arī bez pārpratumiem).

Vēlreiz paldies, Jana, tas vien ir notikums, ka diskusija veidojas un komentāri top...

Pielikšu savas trīs pusdienlaika kapeikas:

Par apmācībām – domāju, ka jāsaprot, ka ainu veido ne vien organizētās apmācības, bet arī individuālā ieinteresētība mācīties un gūt praktisku pieredzi. Te nu varbūt jāvēršas pie muzejpedagogiem, kā cilvēkiem, kas intensīvi un ilglaicīgi darbojas šajā jomā un jājautā, kā un ko viņi dara – un kas vēl būtu nepieciešams, bez tiem elementiem, kas ik pa laikam tiek iekļauti tajās kursu nodarbībās, kas nu ir. Dažas lietas noteikti notiek muzeju līmenī: pati nesen pievienojos Brīvdabas muzeja darbiniekiem mācību braucienā uz Ventspili, tostarp pieredzēju ļoti labu muzejpedagoģisko nodarbību Ventspils Amatu mājā. Ar to gribu teikt, ka aina nav melnbalta un tā jāskata vismaz trīs līmeņos – individuālajā, muzeju līmenī, nozares organizāciju līmenī.

Par laikmetīgo un ne tik – „Muzeju vēstneša” 90.gadu beigu – 2000.gadu sākuma numurus pāršķirstīju pavisam citā, ne muzejpedagoģijas sakarā. Pirms tam nebija sanācis lasīt – daļa rakstu un info tiešām ļoti pārsteidza ar savu aktualitāti, arī tie, kas saistīti ar projektu „Skola un muzejs”. Jā, varbūt tolaik nebija tik liels tehnoloģiju iespaids, administratīvi šis tas bija savādāk, terminu lietojums atšķiras nenozīmīgi – varētu pat teikt, ka valoda ir saprotamāka un skaidrāka nekā šodien – bet, ja skatāmies pēc būtības, te nu es varētu, tā teikt, pielikt savu žetonu ar uzrakstu "Ritenis ne vienmēr ir jāizgudro no jauna".

Kas man šķiet svarīgi – nevis vienkārši klasificēt mācību stundai muzejā atbilstošos muzeju piedāvājumus, „iedzīt” tos kaut kādā formālā rāmī, bet drīzāk būtu labi, ja mainīgs, papildināms/reducējams info par šāda tipa programmām (piemēram: mācību tēma, garums, izmaksas, programmas vadītājs, atbilstošā klase, atbilstošais/-ie mācību priekšmeti u.tml.), ko sniegtu paši muzeji/muzejpedagogi, būtu pieejama publiski un vienkopus visiem interesentiem, nu, kaut vai Latvijas Muzeju biedrības mājaslapā. Tas būtu tāds kā pirmais solis, labas gribas žests. Bet varbūt ir kādas labākas idejas?

Vēl man šķiet, ka atbilsmes mācību standartiem jautājums nebūt nav tik vienkāršs. Piemēram, Ventspils Amatu mājā pieredzētā programma ideāli atbilstu noteiktas klases latviešu valodas mācību programmai – kur apskatīti dialekti un izloksnes. Vienlaikus, ar nelielu korekciju, ko veic muzejpedagogs, tā ir tikpat aizraujoša un smieklīga pieaugušiem muzeja apmeklētājiem, piemēram, tūristu grupai no Rīgas vai Valmieras.

Bet domāju, tagad būtu jādod vārds muzejpedagogiem :) jo man par muzejpedagoģijas saturisko aspektu nojausma ir tikai tiktāl, ka esmu redzējusi vai piedalījusies vairākās muzeju nodarbībās, kā arī lasījusi rakstos.

Saki, Jana, no kurienes tie dati par muzejpedagoģiskajām norisēm? Tur nav pielikta atsauce. Tā kā bieži izmantoju statistiku, gribētos atrast šādus datus, bet līdz šim biju palaidusi garām.

Taisnība, aizmirsu pielikt atsauci - tie ir Muzeju valsts pārvaldes dati (līdz 2008.gadam) & www.kulturaskarte.lv dati (sākot ar 2009.gadu).

Un vai šos datus Tu saņēmi ar īpašu piekļuvi vai to var atrast arī parasts mirstīgais? (es nevaru atrast kult.kartē neko vairāk par muzeju skaitu).

Daļēji tāda tipa apkopojumi atrodami arī, piemēram, KM gada pārskatos (muzejpedagoģisko norišu skaits, piemēram, ir), agrāk arī Muzeju valsts pārvaldes pārskatos (kas pieejami Muzeju nodaļas nozares literatūras krājumā), bet, tiesa, viens no maniem darba pienākumiem ir pārraudzīt, kā tiek aizpildīta kultūrkarte, un reizēm apkopot kādus datus, kas tad ir pieejami tikai un vienīgi apkopotā veidā. Kultūras kartes dalījumu publiski pieejamajā un pārējā daļā nosaka normatīvie akti.

Baiba, man šķiet, ka Kultūras kartes publiskajā sadaļā par katru muzeju pieejams diezgan liels datu kopums. Jāizvēlas interesējošais muzejs, jāskatās sadaļā "Kultūras informācija", un tad tur parādās daudzas sadaļas - visa veida apmeklējuma un programmu skaita datus var atrast sadaļā "Komunikācija ar sabiedrību". Protams, ja interesē apkopojumi, tad gan ir pašam šie dati jāapkopo. Es šad un tad izmantoju šo instrumentu, kad mani interesē, kā vienā vai citā rādītājā mans muzejs izskatās salīdzinājumā ar citiem līdzīgiem LV muzejiem.

Dati par muzeju komunikāciju ir pieejami, tāpat par krājumu, pētniecību. Vienīgi, ja ir vēlme izveidot plašāku apkopojumu, jāpieliek diezgan lielas pūles, jo kultūras kartes konstrukcija apkopošanas iespēju neparedz, proti, jāver vaļā katra muzeja profils un jāizvelk vajadzīgais cipars vai apraksts.

Una, mani tā karte dzen izmisumā - saprotu, ka tur iekšā ir, bet ārā es nevaru dabūt. Paldies par šo norādi, izmantošu. Tomēr man jau lielākoties vajag apkopojošu info(: es tak nevaru to visu saskaitīt un sarēķināt. Kamdēļ tad CSB var datus dot apkopojoši un par dažādiem gadiem, bet te ne??? Kas tur slēpjams?

Slēpjams nav nekas, izņemot sensitīvos datus, piemēram, personu datus. Tehniski kultūras karte ir tāda, kāda tā ir, mani arī tā itin bieži dzen izmisumā.

Pievienot komentāru

CAPTCHA
Pārbaudam, vai mājas lapu apmeklē dzīva būtne
Target Image