Berlīnes pavasaris: Vācijas vēsture no dažādiem skatupunktiem

Rakstu sērija "Berlīnes pavasaris" tapusi sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Muzeju un kultūras mantojuma maģistra studiju apakšprogrammas studentēm, kā atskats uz vienu no šajā studiju programmā tradicionālajiem mācību braucieniem, kas ļauj uz brīdi distancēties no ierastās vides un iepazīties ar ievērojamākajiem un interesantākajiem citvalstu muzejiem un mācīties kopā ar izciliem muzeju praktiķiem un teorētiķiem. Šogad studiju ceļojums varēja notikt pateicoties arī Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķirtajām radošajām stipendijām. Raksta autore: Agnese Treimane, Muzeju un kultūras mantojuma maģistra studiju apakšprogrammas studente. Foto: J.Šakare.

28. marta dienas pirmā puse tika veltīta divu vienai tēmai – Vācijas vēsturei – veltītu, bet tik ļoti atšķirīgu muzeju apmeklējumam. Vācijas Vēstures muzejs | Deutsches Historisches Museum (VVM) un VDR muzejs | DDR Museum atrodas tikai pāris minūšu gājiena attālumā viens no otra, pašā Berlīnes centrā, un tieši tāpēc vēl jo interesantāks ir šo muzeju kontrasts un šī pretnostatījuma apskats.

Vispirms devāmies uz VVM – satikāmies pie muzeja ieejas, un Peters van Menšs sniedza īsu ievadu, pastāstot  par muzeja vēsturi un arhitektonisko risinājumu. Muzejs izvietots bijušajā 18. gadsimta sākumā celtajā baroka laika ieroču noliktavā, tāpēc ēkai, līdzīgi kā Rīgas Biržai, ir ar stikla jumtu pārklāts iekšpagalms, kurš visbiežāk tiek izmantots reprezentācijas pasākumiem. Tomēr galvenais papildinājums ir modernā piebūve (2003, arhitekts Ieoh Ming Pei) ar stikla ieeju un attīstību simbolizējošām spirālveida kāpnēm kā centrālo objektu. Lai gan vēsturiskā celtne un jaunā piebūve atrodas cieši līdzās, tās tomēr nav pilnībā savienotas, tādējādi saglabājot katrai telpai savu autonomitāti un modernajam nenomācot vēsturisko mantojumu. Interesanti, ka pie modernās aizmugures ieejas nepulcējās neviens no muzeja apmeklētajiem. Vai varētu domāt, ka muzeja apmeklētājuprāt vēstures muzejam nepiedien mūsdienīga arhitektūra? ​

Muzeja iekšpagalmā Leontīne Meijere-van Menša sniedza ieskatu muzeja vēsturē, īpaši akcentējot kontrastu starp 20. gadsimta pēckara gadiem un šodienu. Laikā, kad Berlīne bija sadalīta, katrai tematikai, arī Vācijas vēsturei, bija divi muzeji, kuri īstenoja katrs savu taktiku un interpretēja tēmu citādāk. Šobrīd, pēc mūra krišanas, abu Berlīnes pušu muzeji ir apvienoti. Tomēr, lai gan telpas un krājums nu ir vienots, muzeja darbinieku un viņu īstenotās pieejas sašķeltība joprojām saglabājas. Piemēram, pastāvot ievērojama atalgojuma atšķirība un nesaskaņas starp Rietumos un Austrumos izglītību un darba pieredzi ieguvušajiem darbiniekiem, taču visbūtiskāk atšķiroties izpratne par ekspozīciju veidošanu – kamēr vieni ir vērsti uz ekspozīciju tēmu, krājuma un ar to saistīto faktu pētniecību, otri uzsver izglītības darba un atgriezeniskās saites veidošanas nozīmību. Leontīne uzsvēra nepieciešamību tiekties uz šo muzeja funkciju sinerģiju, ļaujot tām vienai otru papildināt. Viņa arī norādīja, ka šajā muzejā spēcīgāk tiek īstenotas tieši pētniecības un krājuma veidošanas funkcijas, kas, iespējams, mazliet samazina tā pievilcību apmeklētāju acīs.

Piesātinātās programmas un ekspozīcijas milzīgo apmēru dēļ pamatekspozīcijai izgājām cauri ļoti ātri, piestājot pie galvenajiem pieturas punktiem. Vispirms uzmanību pievērsām izvēlētajam vēsturiskā laika nogrieznim un tā sadalījumam. Tā kā ekspozīcija ir izvietota divos stāvos, tā ir sadalīta: otrais stāvs atspoguļo posmu no 5. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam, bet pirmā stāva ekspozīcija veltīta posmam no 1949. līdz 1994. gadam. Šeit Peters van Menšs atgādināja, ka, veidojot izstādes,  ikvienai izvēlei, t.sk. laika nogriežņu izveidei, ir jābūt pamatotai, uzsverot, ka pilnīgi objektīvi lēmumi nav iespējami. Protams, laika sadalījums šādos posmos var šķist nesamērīgs, jo nepilns gadsimts nav ekvivalents 15 gadsimtu vēsturei. Lai gan, izvērtējot notikumu blīvumu un vēsturisko nozīmību, šāds sadalījums iegūst loģisku pamatojumu. 

Pēc tam pievērsām uzmanību ekspozīcijas saturam un eksponātiem. Tā kā no laika gala ēka ir bijusi vairāk saistīta ar militāro jomu, lielu daļu muzeja ekspozīcijas veido ar šo jomu saistītie priekšmeti: ieroči (naži, zobeni, šautenes u.c.), militārais apģērbs (bruņas, šineļi, ķiveres u.c.), vizuālās mākslas darbi par šo tēmu u.tml. Šo priekšmetu pārsvaru ekspozīcijā, diemžēl, nevarēja nepamanīt.

Uzmanības fokusā nonāca muzeja centieni apvienot klasiskās vērtības ar modernajām. Ekspozīcijas sākumā, kā arī starpposmā starp abām zālēm izvietots laikmetīgās mākslas darbs – hologramma / fotogrāfija, kurā redzamais attēls mainās, tam ejot garām. Tajā parādās un pēc tam pazūd dažādi cilvēki, aiz sevis atstājot tikai skaitli, tādējādi mudinot domāt par vēstures gaitu un cilvēka nozīmi tajā. Līdzīga pieeja izmantota arī atsevišķos ekspozīcijas elementos – jaunu, vairāk uz emocijām un domāšanu vērstu priekšmetu izmantošana, kas ir saistoša un nepieciešama, tomēr, kā secinājām, ne visiem saprotama.   

Leontīne norādīja uz muzeja skaidro koncepciju, sadalot ekspozīciju galvenajā ceļā (main street) un sānielās (side alleys), kas man kā muzeju jomas „zaļajam gurķim” bija jauns termins un piegājiens. To tiešām varēja labi nolasīt, ka tiek piedāvātas divas ekspozīcijas apskates iespējas: koncentrētais vēstījums, kas vairāk vai mazāk arī atradās telpas centrā un kuru iezīmēja „kolonnas”, uz kurām ar luminiscējošiem burtiem izklāstīta konkrētā vēstures posma gaita, un padziļinātais stāsts sānu atzaros, kuros konkrētais vēstures posms analizēts un parādīts daudz detalizētāk. Tādējādi ekspozīcija ir piemērota dažāda tipa muzeja apmeklētājiem. Patīkami, ka muzejs gaumīgi izmantojis iespēju palīdzēt apmeklētājam orientēties, uz grīdas izvietojot metāliskas, pamanāmas, bet ne traucējošas, bultiņas, kas norāda vēlamo kustības virzienu. 

Tomēr jāatzīst, ka šāds telpiskais risinājums varbūt nav līdz galam veiksmīgs, jo nācās vilties, atrodot tieši to eksponātu, kas mani uzrunāja visvairāk, bet nespējot to pilnvērtīgi aplūkot. Kādā sānu nišā bija novietota Rafaēla glezna „Pāvests Leo X ar diviem kardināliem”), kuras stiklā atspīdēja ekspozīcijas luminiscējošie elementi. Bez atspīdumiem gleznu varēja apskatīt tikai no paliela attāluma, kas, manuprāt, nav patīkami, ja reiz šeit ir nodrošināta gleznas pieejamība un ir vēlme aplūkot to tuvumā. Godīgi sakot, bija patīkami redzēt, ka arī augstas klases muzejam šad tad gadās kļūdīties. Tas visu saliek perspektīvā. 

Tomēr, ejot cauri pirmajam stāvam, pievērsām uzmanību citiem telpas iekārtošanas paņēmieniem, un Peters uzsvēra ekspozīcijas kulminācijas punkta un telpas kā simbolu sistēmas veidošanas nozīmi. Ekspozīcija, kas beigu posmā sadalās divās paralēlās daļās ar simbolisku sienu pa vidu, norāda uz laiku Vācijas vēsturē, kad pastāvēja Berlīnes mūris. Lai gan apmeklētājs var brīvi pārvietoties no vienas puses uz otru, kontrasts, kas panākts ar līdzīga tipa, bet atšķirīga izskata, ražotāja u.tml. eksponātiem (piem., auto), ir izteikti jūtams. 

Šajā izstādes daļā apspriedām ar muzeja ētiku tieši saistītu un ļoti delikātu jautājumu – vai ikvienam apmeklētājam ir jāredz visa ekspozīcija pilnībā? Vieta, kurā eksponēts holokausta šausmas atspoguļojošs tēlniecības darbs, iekļauta muzeja apskates maršrutā grupām gida pavadībā kā obligātais apskates elements. Lai gan šis eksponāts novietots telpas stūrī aiz paneļiem, kas padara to acīm noslēptu un ne katram pieejamu, tūristu grupas no tā nevar izvairīties. Eksponāts emocionāli iedarbojas ļoti spēcīgi, un, lai gan informatīvi bagātīgs un tēmu labi ilustrējošs, tas uz emocionāli vieglāk ietekmējamiem cilvēkiem (mazi bērni, grūtnieces, cilvēki ar veselības problēmām u.tml.) var atstāt traumējošu iespaidu. Līdz ar to būtiska ir arī gida profesionālā ētika un sagatavotība dažādām situācijām, kuras nav viegli paredzēt.

Kopējais iespaids par VVM – klasiska modeļa muzejs ar milzu ekspozīciju un gariem tekstiem, reprezentatīvs, mūsdienīgs, apmeklētajam ērts, tomēr ne īpaši aizraujošs (muzejā bija samērā maz apmeklētāju) un pilnīgs pretstats nākamajam apskates objektam – VDR muzejam.

Stāsts par šo muzeju jāsāk ar piezīmi par muzeja restorānu. VDR muzejam, kurš atrodas kanāla malā, un ir daudz neuzkrītošāks par VVM, līdzās atrodas papildinošs restorāns, kurā paredzēts pasniegt 20. gadsimta vidū Vācijai raksturīgos ēdienus. Vēloties paēst, to arī apmeklējām. Tomēr restorāna dizains un iekšējais iekārtojums nekādi neliecināja par tiecību uz konkrētu laika posmu, kā arī it nemaz neasociējās ar restorāna statusu, kas mazliet tracināja, tomēr visam punktu pielika izteikti neapmierinātā viesmīle, kas apmeklētājus izrīkoja pa savam un uz katru otro ēdienu paskaidroja, ka šodien tas nav pieejams, sniedzot nesaprotamu pamatojumu. Ēšanas brīdī tas uzdzina milzu niknumu un, jāteic, pārlieku labu iespaidu par iestādi neatstāja, tomēr vēlāk, mazliet apdomājoties, sapratām, ka tas pieder pie muzeja tematikas un tāds ir šīs iestādes uzstādījums – veicināt sociālistiskās sistēmas emocionālo auru, kur visa it kā ir pārpārēm, tomēr dabūt neko nevar, un tev ir jāpriecājas, ka vispār esi nonācis restorānā. No vienas puses – uzslava par interesanto pieeju, tomēr, manuprāt, koncepts nebija nostrādāts līdz galam, un beigu iespaids tomēr nepalika tas labākais.

Taču galvenais apskates objekts bija pats muzejs „DDR Museum. A hands-on experience of history” . Nosaukums daudzsološs, taču pirmajās muzeja apmeklējuma minūtēs – totāls šoks, īpaši jau kontrastā ar VVM apmeklējumu. Haoss, nespēja orientēties un cilvēku drūzma. Uz kuru pusi jāiet, kas šeit jādara un vispār kur ir ekspozīcija? Šis muzejs, šķiet, piedāvāja visplašāko emociju gammu – viss, kas sākumā šķita nesaprotams, haotisks un kaitinošs, vēlāk pārvērtās par muzeja galveno efektu un tā pieprasītības skaidrojumu.

Muzeja ekspozīcija veidota, imitējot daudzstāvu māju rajonu - eksponāti izvietoti „dzīvokļos” (kastītēs, logos, atvilktnēs), simbolizējot dažādo, krāsaino dzīvi, kas slēpti rit zem vienveidīgajām, monohromajām ārsienām. Šīs „mājas” ir ekspozīcijas plaukti un vitrīnas, bet ejas, pa kurām pārvietojas apmeklētāji – tādas kā ielas. Priekšmeti sadalīti pa tematiskām grupām: izglītība, brīvais laiks, karaklausība, interjers, politika utt. Eksponāti izvietoti ļoti pārdomāti – zemāk un augstāk, atbilstoši dažādu apmeklētāju (bērnu, pieaugušo) acu augstumam, skanošie eksponāti ievietoti aiz durvīm, tāpēc netraucē viens otram, eksponāti apvienoti ar interaktīvajiem ekrāniem (tie iemontēti plītī, auto bagāžniekā u.tml.).

Šis muzejs noteikti nav tik ērts un stingri strukturēts kā plašais VVM, bet tāds arī nav tā uzdevums – šeit ikkatrs apmeklētājs pats izvēlas kustības virzienu, līkumojot pa „ielām”. Lielākā daļa eksponātu, kā jau solīts, ir aptaustāmi, izņemami no plauktiem, atverami, aizverami; ir ekrāni, kuros skatīties video vai pildīt testus. Teksti ir papildinošais materiāls, ļoti īsi – doti tikai galvenie fakti, ļoti maz didaktikas.  Stāstījums veidots vairāk ar pašiem priekšmetiem un iespēju līdzdarboties.

Arī atmosfēra ir pilnīgi citādāka – valda pacilāta, patīkami satraukta gaisotne, čum un mudž no jauniešiem, ir patīkama kņada, diezgan skaļš. Pie tā gan jāpierod, lai spētu izbaudīt muzeju. Cilvēkiem, kas izjūt diskomfortu skaļumā, šaurumā vai cilvēku pūļos, šis muzejs visticamāk nepatiktu. Arī man jāatzīst, ka šaurās telpas ir muzeja trūkums, kaut vai tādēļ, ka nav garderobes, kur nolikt mantas un mēteļus, kas jānes rokās, kā arī nav nevienas vietas, kur apsēsties, nav ērti pieejams muzeja personāls, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām muzeja apmeklējums tikpat kā neiespējams. Tādēļ, lai izbaudītu šo muzeju, jāpieņem tā nestandarta spēles noteikumi.

Kopumā ekspozīcija ir strukturēta, homogēna un vienlaidus, mazliet sarežģīti ir atrast sākumu un beigas, jo nav tāda īsta kulminācijas punkta vai lineāras secības. Pēc apmeklējuma ir pacilāta, tāda pēcizklaides sajūta. Iespaida, ka redzēts kaut kas autentisks, īpaši saglabājams vai ļoti unikāls, nav, tomēr ir pozitīva, labi pavadīta laika sajūta un vēlme atgriezties. Ekspozīcija veidot tā, lai vēstītu stāstu, radītu asociācijas, uzrunātu emocionāli, aizrautu, liktu aizdomāties par tā laika dzīvi, rosinātu atmiņas, nevis pamācītu vai nonicinātu bijušo laiku, nostalģiski apcerētu to vai radītu apmeklētajā depresīvu „pēcgaršu”.

Šis muzejs rosināja visvairāk pārdomu saistībā ar muzeju ētiku. Pirmkārt, kāda ir interaktivitātes loma mūsdienu muzejā? Vai tā ceļ vai grauj muzeja kā institūcijas vērtību; ko tā nozīmē apmeklētājam un kā to sabalansēt? Un vai interaktivitātē nezūd muzeja kā nopietnas institūcijas viena no pamatfunkcijām – pētniecība? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, jāzina muzeja mērķis, saturs un koncepcija, jāzina, vai interaktivitāte ir mērķis vai līdzeklis. Manuprāt, šajā gadījumā tā ietver abus un ir gan līdzeklis vēstījuma tiešā nodošanā, gan mērķis (muzeju veidot tieši tādu – aizraujošu, „aiztiekamu”, par ikdienišķo stāstošu).

Otrkārt, vai ir ētiski runāt par vēsturi, izmantojot izklaidējošu, jautru pasniegšanas veidu? Un vai pietiek parādīt tikai ikdienas dzīves pusi? Šeit mūsu viedokļi atšķīrās – daži kolēģi par šādu risinājumu izteicās skeptiski un noraidoši, norādot, ka tas nav ētiski – runāt par autoritatīvu, apspiedošu un vardarbīgu politisko režīmu saistošā un aizraujošā veidā, savukārt es pārstāvēju uzskatu, ka muzejam ir tiesības un ir nepieciešams rādīt arī ikdienas dzīvi, to, kā cilvēki dzīvoja, kāda bija viņu ikdiena, jo, neraugoties uz visu tā laika negatīvo un nosodāmo, cilvēki tomēr bija laimīgi, iemīlējās, blēņojās u.tml. Šis tātad ir diskutabls jautājums. 

Treškārt, vai ir pieklājīgi gūt peļņu no šādas – nopietnas, tumšas un negatīvas tēmas (diktatūra, totalitārisms utt.), jo muzejs acīmredzami pelna ievērojamu naudas summu un apmeklētāju netrūkst?

Ceturtkārt, secinājām, ka pietrūkst salīdzinošā aspekta un perspektīvas, t.i., gribētos, lai parādītos sociālistiskā režīma plašāks atveidojums, piem., salīdzinājumā ar citām padomju laika valstīm, jo šeit atspoguļota tikai Vācijas situācija. 

Piektkārt, kontrastā VVM, kur bija maz cilvēku un daudz brīvas vietas, spriedām, ko darīt šādam muzejam, kad apmeklētāju skaits tuvojas maksimāli pieļaujamajam – kā kontrolēt un vadīt apmeklētāju pūļus, lai nepārkāptu drošības noteikumus u. tml.

Kopumā dienas pirmā puse bija iespaidiem bagāta, izvēlētie muzeji, lai gan tematikā līdzīgi, ievērojami kontrastēja. Katram bija savas stiprās un vājās puses, savs mērķis un misija, savi uzdevumi, savas iekšējās problēmas un neatbildētie jautājumi. Šis apmeklējums un diskusijas tikai vēlreiz pārliecināja un pierādīja, ka nav viena pareizā muzeja modeļa, muzejs var būt visāds. Taču galvenais – muzejam jāaizstāv sava pārliecība, droši ejot pa ceļu, ko tas izvēlējies.

Mācību brauciens uz Berlīnes muzejiem attēlos:

• Eiropas kultūru muzejs un Humbolta forums
• Vācijas vēstures muzejs, VDR muzejs, Frīdrihshainas-Kroicbergas muzejs un Berlīnes mūra memoriāls
• Berlīnes Ebreju muzejs