Berlīnes pavasaris: Berlīnes Ebreju muzejs

Rakstu sērija "Berlīnes pavasaris" sniedz atskatu uz vienu no Muzeju un kultūras mantojuma maģistra studiju apakšprogrammā tradicionālajiem mācību braucieniem - šoreiz studentu un lektoru ceļš veda uz interesantākajiem un savstarpēji ļoti atšķirīgajiem Berlīnes muzejiem. Studiju ceļojums varēja notikt pateicoties arī Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķirtajām radošajām stipendijām. Raksta autore: Santa Silava, Muzeju un kultūras mantojuma maģistra studiju apakšprogrammas studente. Foto: J.Šakare.

Latvijas Kultūras akadēmija ik pa diviem gadiem dod iespēju iestāties akadēmiskā maģistra programmas „Mākslas” apakšprogrammā „Muzeju un kultūras mantojuma studijas”, lai iegūtu humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslās. Kultūras akadēmija ir vienīgā augstskola Latvijā, kas piedāvā šāda satura programmu.

Pirmajā semestrī tiek apgūts kurss „Muzeju teorija un vēsture”, kurā lekcijas lasa vieslektori – muzeju nozares speciālisti, kas pārzina šo tēmu: Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns, Starptautiskās Muzeju padomes Latvijas Nacionālās komitejas priekšsēdētāja Gundega Dreiblate, Tukuma muzeja direktore, Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētāja Agrita Ozola, Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja Una Sedleniece, Muzeju nodaļas speciālistes Anita Jirgensone un Jana Šakare. Viņi visi ir arī Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības biedri.

Katrai studentu grupai KM Muzeju nodaļas speciālisti meklē iespējas gūt plašāku pieredzi citu valstu muzejos. 2015. gada 27.- 29. martā, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumam un Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības atbalstam, pašreizējiem studentiem tika dota iespēja iepazīties ar aktualitātēm dažos Berlīnes muzejos.

Mācību brauciena saturu izstrādāja un kultūrvēsturisko objektu apmeklējumus vadīja starptautiskajā muzeju pasaulē labi pazīstamie muzeologi, daudzu muzeoloģisko darbu autori, Amsterdamas Mākslu augstskolas Reinvarda akadēmijas profesors Dr. Peters van Menšs un lektore Leontīne Meijere-van Menša. 

Lai arī Berlīnē pavadītais laiks bija īss, programma bija tik piesātināta, ka izdevās apmeklēt septiņus vērā ņemamus muzejus: Eiropas kultūru muzeju, Jauno muzeju | Neues Museum, “Humbolta kasti” | Humboldt Box, Vācijas Vēstures muzeju, Vācijas Demokrātiskās Republikas muzeju, Frīdrihshainas- Kroicbergas muzeju, Berlīnes mūra piemiņas memoriālu un Berlīnes Ebreju muzeju. Muzeju apmeklējumus papildināja lekcijas: „Eiropas kultūru muzeja jaunā līdzdalības politika” un „Pieminekļi un atmiņas kultūra saistībā ar bijušo VDR” (Leontīne Meijere-van Menša); „Muzeju salas vērtējums, raugoties no muzeju vēstures perspektīvas” un „Apkaimes muzeju sociālā loma” (Dr. Peters van Menšs); Muzeju pētniecības institūta direktora Dr. Bernharda Grāfa lekcija par institūta darbību un nozīmi muzeju nozares attīstībā. 

Apmeklējot dažādos Vācijas muzejus, tika iepazīti atšķirīgi muzeja darbības modeļi – vieni bija tradicionāli, uz kolekcijām orientēti muzeji, savukārt citi bija vērsti uz sabiedrības iesaistīšanu. Liels mācību brauciena ieguvums bija satikto muzeologu atziņas par teorētisko zināšanu pielietošanu  muzeju praksē. Tā kā muzejs ir arī pētnieciska institūcija, ar zināmu interesi klausījāmies, kā Berlīnes Muzeju pētniecības institūts pēta Vācijas muzeju darbību, kā arī nodrošina datu dokumentēšanu un muzeju speciālistu profesionālo izglītošanu. 

Ebreju muzejs Berlīnē

Pēdējā mācību brauciena dienā, 29. martā, apmeklējām iespaidīgo, savdabīgi projektēto Berlīnes Ebreju muzeju. Muzeja apmeklējumu vadīja Leontīne Meijere-van Menša. Viņa pastāstīja, ka ekspozīcijas izveidē savulaik iesaistīti savstarpēji nesaistīti speciālisti no dažādām valstīm, un arī viņai, tikko augstskolu beigušai, nepieredzējušai  iesācējai, laimējies iekļūt radošajā grupā, kas deva labu pamatu turpmākajai karjerai.

Viens no Vācijas spilgtākajiem muzejiem – Berlīnes Ebreju muzejs – vēra durvis apmeklētājiem 2001. gada septembrī. Tūlītēju popularitāti tas ieguva, pateicoties savam arhitektoniskajam veidolam. Pirms ekspozīciju iekārtošanas muzeja ēku nodeva sabiedrībai testēšanai, un jau pirms atklāšanas to (bez nevienas ekspozīcijas!) bija apmeklējuši 350,000 cilvēku. Muzejs raisījis dažādas reakcijas: vai tiešām tas ir jauna veida, "īpašs" tradicionālais muzejs, vai varbūt tomēr šedevrs, eksponāts pats par sevi?

Jaunās ēkas arhitekts ir Daniels Lībeskinds (Daniel Libeskind), kura tēvam laimējās izdzīvot holokaustā. Iespējams, tieši tāpēc viņam izdevies atrast tik pārsteidzoši precīzu formu Vācijas ebreju vēstures atspoguļošanai. Ebreju muzeja spēcīgais efekts tiek panākts ar tukšām telpām un pārejām un iedarbošanos uz apmeklētāju maņām. Jaunās ēkas plānojums atspoguļo Vācijas ebreju vēstures līkločus.

Ieeja Ebreju muzejā ir 1735. gadā celtajā Vecajā ēkā, kas būvēta tiesas vajadzībām. Šajā ēkā atrodas kase, garderobe un informācijas centrs apmeklētājiem, izstāžu zāles, telpas pasākumiem, muzeja veikals un kafejnīca. Ēkai pieguļ kvadrātveida pagalms ar stikla jumtu (2007). Galvenā fasāde no Vecās ēkas ir atdalīta ar centrālo projekciju. Trīsstūrveida frontonā virs portāla ir Prūsijas valsts ģerbonis, kas alegoriski simbolizē gudrību un taisnīgumu un līdz pat šai dienai norāda uz sākotnējo ēkas funkciju. Caur galveno portālu apmeklētāji nokļūst Ebreju muzejā. 

Muzeja 2. stāvā ir ekspozīcija, kas raksturo ebreju dzīvi Vācijā. Ekspozīcijā izmantotie attēli, priekšmeti, mākslas darbi un dokumenti atspoguļo Vācijas ebreju vēstures spilgtākos momentus 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā, tai skaitā ebreju vajāšanu un emigrācijas. Vācija ar šī muzeja starpniecību izrāda cieņu, sapratni un toleranci pret Vācijas ebreju sabiedrībai nodarīto pārestību. 

Muzeja analīze

Viens no mācību brauciena un studiju kursa „Muzeju darba organizācija” uzdevumiem bija analizēt kādu no ekspozīcijām, izmantojot Martina Šērera ieteikto shēmu. Es šim nolūkam izvēlējos Berlīnes Ebreju muzeju. M. Šērers savā apcerējumā „Muzeoloģiska pastaiga jeb muzeologa pārdomas Uztura muzejā” min vairākus aspektus, kādos vajadzētu analizēt ekspozīciju muzejā. Viņš uzskata, ka svarīgs ir pirmais iespaids, telpas komponenti, inscenējuma elementi, eksponāti, ekspozīcijas valoda un noslēdzošais iespaids. To visu centos ņemt vērā, analizējot Berlīnes Ebreju muzeju.

Pirmais iespaids, ieejot muzejā: atmosfēra un gaisotne ir brīva un nepiespiesta, ko veicina plašās telpas. Skaidri nolasāma muzeja ekspozīcijas pamattēma – ebreji – un vēstījuma ievirze – atgādinājums par Vācijas ebreju traģisko likteni. Muzeja telpas ir strukturētas atbilstoši tēmām. Maršruta virzienu apmeklētājs var izvēlēties pats. Ekspozīcijā iespējams brīvi pārvietoties, jo telpas ir plašas, lai gan dažās telpās pārvietošanos ierobežo daudzie apmeklētāji. Galvenie elementi ir telpa, apgaismojums, būvkonstrukciju salaiduma vietas – līnijas, kas savstarpēji krustojas, un sienās iebūvētās kvadrātveida lūkas. Dažās telpās uzsvars likts uz eksponātiem, oriģinālajiem priekšmetiem, kuri pēc noteikta laika tiek nomainīti saglabāšanas nolūkos. Stāsta galvenā līnija ekspozīcijā ir nojaušama; ja tiek pievērsta uzmanība visai ekspozīcijā izvietotajai informācijai, tad stāsts ir saprotams skaidrāk. Ēka un ekspozīcija kopumā ir uztverama kā veselums.  

Sarežģītāk ir ar telpas komponentiem. Ieejot muzejā, nedaudz mulsina ceļš līdz ekspozīcijai, jo 1) jāiziet cauri pārbaudei, 2) garderobē jānoliek apģērbs un somas (lai gan muzeja telpās nav īpaši silts un apskates maršrutā ir iespēja iziet arī ārpus telpām). Visas telpas ir pelēkos, betona krāsas toņos. Grīdas ir slīpas. Sajūta, it kā kāptu kalnā. Dažās vietās grīda rada nestabilitātes sajūtu. Griesti ir augsti, dažās vietās pat ļoti augsti, ar atvērumu, pa kuru ieplūst gaiss un neliels gaismas kūlis. Logu ir samērā maz. Arī pēc izmēra tie ir mazi, tādējādi nodrošinot telpās tumsu. Dažās ekspozīcijās uzsvars likts uz atsevišķiem eksponātiem, atsevišķas telpas ir pilnīgi tukšas ar augstiem griestiem un tikko samanāmu apgaismojumu, savukārt citas telpas ir pieblīvētas ar eksponātiem. Telpu akustika ir atšķirīga, ar nolūku nodrošināt iecerēto efektu. Ieejot muzejā, sākumā šķiet, ka telpas ir pietiekami siltas, taču pirmajā stāvā ir visai vēss, jo pa atvērumiem būvkonstrukcijās ieplūst āra gaiss. Eksponātu saglabāšanas normas ir ievērotas. Telpas ir tīras, visās valda kārtība. Viscaur izvietotas videonovērošanas kameras, tāpēc eksponātu uzraugi  nav īpaši manāmi. Apsardzes un informācijas personāls koncentrējas muzeja ieejas zonā, kur notiek kontrolēta caurlaide, un garderobē. Savukārt ekspozīcijā manāmi tikai atsevišķi apsardzes darbinieki. Sastaptie apmeklētāji bija neuzbāzīgi, klusi un pieklājīgi. Tas izpaudās vietās, kur nācās gaidīt savu kārtu eksponātu apskatei. Ugunsdrošības ierīču vietas ir atzīmētas arī apmeklētājam saredzamās vietās.

Pievēršoties inscenējuma elementiem, pamanīju, ka muzejā viscaur ir norādes, kas organizē apmeklētāju plūsmu ekspozīcijā; uz grīdām ir zīmes, kas norāda kustības virzienu un izeju avārijas situācijās. Ekspozīcijas daļām ir lieli virsraksti, kas palīdz saprast, par ko vēsta konkrētā sadaļa. Ir skaidras norādes uz izeju un liftu. Uz sienām izcelti tēmu nosaukumi; griestos ierīkoti gaismekļi un konstrukciju līnijas, kas krustojas, tādējādi liekot noprast mākslinieciskā risinājuma konceptu. Telpu apgaismojums ir pietiekams; lielajām, tukšajām telpām apgaismojums ir īpaši pielāgots, atsevišķu eksponātu izgaismošanai lietots blāvāks gaismojums, lai nodrošinātu priekšmeta glabāšanu. Ekspozīcijās atrodas gan lasāmi teksti, gan interaktīvās tehnoloģijas; tie viens otru papildina un nekādā ziņā viens otram netraucē. Pirmajā stāvā tikai atsevišķās telpās ir mēbeles, uz kurām var apsēsties, taču pārējos stāvos ir interaktīvas nodarbes, kas veicamas sēdus. Vitrīnas ir oriģinālas, ar izgaismojumu, kas akcentē eksponātus. Ir brīvās, tukšās telpas, kurām ir savs vēstījums. Iezīmētais maršruts ir vērā ņemams, taču nav obligāts. Ja apmeklētājs izvēlas mainīt virzienu, tad atrast izeju vai ceļu uz citu, konkrētu muzeja telpu ir pagrūti. Teksti uz sienām ir pietiekami lieli, lai tos spētu izlasīt no lielāka attāluma, savukārt eksponātu anotācijām burti ir pārāk sīki. Tāpat arī fotogrāfiju anotācijas, kas apkopotas vienkopus un apzīmētas atbilstoši fotogrāfiju numuriem, ir visai grūti salasāmas. Izmantotie attēli ir pietiekami lieli un skaidri saskatāmi. Visā ekspozīcijā ir sabalansēts jauno tehnoloģiju izmantojums – ir gan videoieraksti, gan interaktīvās iekārtas pieaugušajiem un bērniem. Mērķa sasniegšanai izmantotas datorprogrammas. Ekspozīcijas nobeigums ir grūti saprotams, jo mulsina daudzās tukšās telpas; bez gida pavadības tajās grūti orientēties. Ārzemju apmeklētājs ekspozīcijas kopējo vēstījumu var līdz galam nesaprast.

Aplūkojot eksponātus, secināju, ka izmantoti gan oriģinālie muzeja krājuma priekšmeti, gan kopijas. Oriģinālie priekšmeti pēc noteikta laika tiek mainīti. Ir ievērotas dažādu mērķgrupu intereses, jo didaktiskie objekti ir gan pieaugušajiem, gan bērniem. Eksponāti, to anotācijas, skaidrojošais materiāls, t.sk. attēli un grafiskais attēlojums, interaktīvās nodarbes u.c. ir savstarpēji saistīti. 

Ļoti svarīgs aspekts ir ekspozīcijas saikne ar apmeklētāju, tāpēc īpaša uzmanība pievēršama ekspozīcijas valodai. Ebreju muzejā ekspozīcijas valoda ir viegli uztverama. Tekstu nav pārāk daudz. Ir ņemtas vērā katra apmeklētāja intereses, piedāvājot iespēju apskatīt eksponātus, kuriem pievienotas īsas anotācijas, bet, ja ir vēlme uzzināt vairāk, tad var izlasīt papildinformāciju monitoros un nostiprināt iegūtās zināšanas didaktiskajās aktivitātēs. Ekspozīcijas teksti veicina vēstījuma izpratni. Dominē asociatīvā un acīmredzamā valoda, tāpēc fiktīvā realitāte pirmajā mirklī nav skaidri uztverama. Ēkas arhitektūra un telpas reizē ir ekspozīcijas un ekspozīcijas valodas elements. Ēka pati par sevi veido stāstu; savdabīgā ēkas konstrukcija, it kā radot nestabilitātes sajūtu, liek domāt par ekspozīcijas valodu bez vārdiem. 

Noslēdzošais iespaids. Lai arī ekspozīcijas apskates laiks bija ļoti ierobežots, tomēr izmantoju iespēju izstaigāt visu muzeju. Pirmā stāva ekspozīcijas slīpā grīda, lielās, tukšās telpas un izeja kolonnu “dārzā” zem klajas debess, atstāj iespaidīgu priekšstatu par muzeju. Savukārt otrajā un trešajā stāvā ir daudz telpu ar daudziem eksponātiem. Arī tēmas ir dažādas: jūdaisms, ebreju ģimene, tradīcijas, vēsture utt. Iespaidīgs, milzīgs muzejs. Berlīnes amatpersonām pateicība par cieņas izrādīšanu Vācijas ebrejiem. Tas ir labs piemērs citām valstīm ar līdzīgu vēsturi.

Mācību brauciena radītā iespēja trīs dienas veltīt zināšanu papildināšanai un pieredzes gūšanai bija ļoti noderīga. Iegūtās zināšanas tiks izmantotas gan turpmākajās studijās, gan muzeja darbā. Aicinu arī citus muzeju darbiniekus izmantot iespējas studēt Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā. Tā ir vienreizēja iespēja papildināt zināšanas pie Latvijā un pasaulē atzītiem teorētiķiem un praktiķiem, kā arī gūt pieredzi no citu valstu labās prakses piemēriem. 

Mācību brauciens uz Berlīnes muzejiem attēlos:

• Eiropas kultūru muzejs un Humbolta forums
• Vācijas vēstures muzejs, VDR muzejs, Frīdrihshainas-Kroicbergas muzejs un Berlīnes mūra memoriāls
• Berlīnes Ebreju muzejs