- LAT
- ENG
- РУС
Noteikti rosinām vēlreiz un vēlreiz ieskatīties Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra veiktajā pētījumā par muzeju un sabiedrības mijiedarbību Latvijā. Par pētījuma sadaļu, kurā analizēti Latvijas akreditēto muzeju misiju formulējumi, kā arī par esošo muzeju misiju veidošanas praksi raksta1 un arī citus diskutēt aicina Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības biedrs, Dr. philol. Jānis Garjāns.
2018. gada nogalē tika publiskots Latvijas Kultūras akadēmijas īstenots pētījums „Latvijas muzeju nozīme dažādām sabiedrības mērķgrupām: muzeju un sabiedrības mijiedarbība”. Tajā, daudzu gadu garumā vāktos statistikas jeb kvantitatīvos datus apvienojot ar dažādu auditoriju kvalitatīvajiem pētījumiem, pirmo reizi pēdējo desmitgažu laikā ir mēģināts izzināt Latvijas muzeju lietotāju, tas ir, sabiedrības domas par muzejiem, to piedāvājumu un kvalitāti.2
Pētījums ir interesants un nozīmīgs kā līdzeklis muzeju prakses pilnveidošanai un nozares politikas veidošanai. Tam ir arī zinātniska vērtība kā sociālās muzeoloģijas pētījumam, kas muzealizācijas fenomenu skata mūsdienu sabiedrības kontekstā. Čehu muzeologs Z.Z.Stranskis uzsver, ka sociālās muzeoloģijas „uzdevums ir atklāt indivīdam, grupai vai visai sabiedrībai šī procesa (t.i., muzealizācijas – J.G.) motivāciju un nozīmību, aptvert formas, kādās šīs process izpaužas”.3
Pētijuma secinājumi un tajā izmantotās metodes rosina domāt par vairākiem Latvijas muzeju nozarei būtiskiem jautājumiem. Viens no tiem – muzeja misijas nozīme: misijas un muzeja pamatfunkciju attiecības.
Visai izvērsta un savā pieejā savdabīga pētījuma daļa ir veltīta Latvijas muzeju misiju formulējumu analīzei. Autori konstatē: „Publiski pieejamā muzeja misija pauž (vai tai vajadzētu paust) muzeja galveno, būtiskāko mērķi, un ar interpretatīvas misiju teksta analīzes palīdzību, to papildinot ar intervijās un aptaujā gūto informāciju, var gūt vispārēju priekšstatu par Latvijā akreditētajiem muzejiem.”4
Pētījumā argumentēti uzsvērts, ka misija, pirmkārt, ir vienošanās starp muzeju un tā uzturētāju (publisko muzeju gadījumā – sabiedrību) par to, kāds ir muzeja mērķis. Otrkārt, misija ir ceļvedis pašam muzejam, lai mērķtiecīgi plānotu un īstenotu savu darbību. Visbeidzot, misija ir pamats atskaites mehānismam, lai novērtētu, cik veiksmīgi muzejs virzās uz paša noteiktajiem mērķiem.
Pētījumā izmantotā misiju analīzes metode ir muzeja mērķi apzīmējošo darbības vārdu biežuma reģistrēšana visu muzeju misiju formulējumos. Pētījuma autori konstatē, ka Latvijas muzeju misijās visbiežāk izmantotie darbības vārdi dilstošā secībā ir: glabāt, popularizēt, veidot, pētīt, izglītot, veicināt, apzināt, rosināt, sekmēt, vākt, radīt, stiprināt, uzturēt, celt, sadarboties, atpūsties, sniegt, iedvesmot, iekļaut, attīstīt, iesaistīt, akcentēt, parādīt, iepazīstināt, komplektēt, eksponēt, bagātināt, izzināt, aktualizēt, atspoguļot, dokumentēt, kopt, restaurēt, vēstīt, iemūžināt.
Konstatējuši, ka misijās visbiežāk lietotie darbības vārdi „glabāt” un „popularizēt” ir sastopami arī muzeja jēdziena definējumā Muzeju likumā, autori secina: „lai arī paši muzeju darbinieki uzsver, ka misiju muzejs rada pats sev, tomēr tiešās paralēles starp likumu un misijām liek domāt, ka daudziem muzejiem misija ir tikai formalitāte, un muzeji to neizmanto kā reālu darba instrumentu”.5
Tādējādi pētījums akcentē problēmu, kas, runājot par muzeju misijām, ir tikusi pieminēta daudzkārt. Latvijas muzeju praksē joprojām misijas formulējumos dominē vispārējo muzeja pamatfunkciju uzskaitījums. Ja Muzeju likumā, definējot muzeja jēdzienu, ir svarīgi minēt visas pamatfunkcijas bez kurām nav iedomājama profesionāla muzeja darbību, tad konkrēta muzeja misijā svarīgākais ir atklāt šīs institūcijas darbības virsuzdevumu (mērķi), akcentēt muzeja savdabību vai unikalitāti, kā arī konkretizēt hronoloģiskās, teritoriālās un mērķauditoriju aprises. Anglijas muzeju autoritāte Deivids Flemings par formālu pieeju misiju formulējumos saka: „faktiski tā ir funkciju uzskaitījums, nevis motivējošs pamatojums mūsu esamībai un iecerētajiem mērķiem.”6 Pētījums vēlreiz apliecina, ka muzeji nereti iet vieglāko pretestības ceļu un aprobežojas ar pamatfunkciju uzskaitījumu, kas pēc būtības nepasaka, kāpēc šāds muzejs ir nepieciešams un ko tas vēlas sniegt sabiedrībai. Pētījumam izvēlētā metode un secinājumi rosina šādas atziņas:
1) runājot par profesionālu (akreditētu) muzeju, ir pašsaprotami, ka tam ir jāīsteno visas muzeju pamatfunkcijas, tāpēc misijas formulējumā muzeju pamatfunkciju uzskaitījums nebūtu iekļaujams;
2) misijā būtiski ir pateikt:
3) efektīva misija ir atskaites mehānisms, tas ir, tai jābūt savietotai ar skaidri izmērāmiem rādītājiem, kas ļauj vadībai un darbiniekiem saprast, kā novērtēt, vai muzejs ir sasniedzis vai pietuvojies misijā formulētajiem mērķiem;
4) muzeja misijas formulējums tiek uzlūkots nevis kā formāls frāžu virknējums, bet kā jēgpilns, pārdomāts nolīgums starp muzeju un sabiedrību, par kura izpildi muzejam ir jāspēj atbildēt.
Pētījums, analizējot muzeju lomu sabiedrībā jeb „sociālo labumu”, kā atskaites punktu izmanto misijas formulējumu, mēģinot tajā saskatīt, ko līdztekus savai pamatdarbībai, muzejs vēlas īstenot. Pētījumā teikts: „līdzās normatīvajos aktos noteiktajām muzeja funkcijām, muzeji pēc pašu iniciatīvas rada vēl virkni sabiedrisku labumu”.7 Šie „sabiedriskie labumi” pētījumā tiek strukturēti piecās grupās:
Pirmajā – kultūras mantojuma funkcijā – tiek iekļauta mantojuma uzkrāšana un saglabāšana, kā arī tā aktualizēšana, respektīvi, tās darbības, kas veido jebkura muzeja pamatu. Autori secina: „bieži tā (kultūras mantojuma funkcija) tiek pieņemta kā pašsaprotama, nepietiekami apzinoties, kāpēc jau uzkrātais kultūras mantojums ir jāglabā un kāds sabiedrībai no tā ir labums.”8
Nošķīrums – muzeja pamatfunkcijas pretstatā sabiedriskajam labumam – rada iespaidu, ka muzejs var pastāvēt un īstenot savas pamatfunkcijas, neradot nekādu sabiedrisko labumu, dzīvot „ziloņkaula tornī”. Sabiedriskā labuma radīšanu nodalot no muzeju pamatdarbības un tanī pat laikā kā primāro sabiedriskā labuma aspektu minot kultūras mantojuma funkciju, pētījumā veidojas zināma pretruna. Muzeji, īsteno savas pamatfunkcijas, kopjot kultūras mantojumu, to apzinot, vācot, glabājot, pētot un popularizējot sabiedrībā. Muzeju definīcijās teikts, ka muzejs ir institūcija, kas kalpo sabiedrībai, tātad sniedz sabiedrisko labumu. Arī muzeja komunikācijas funkcija vistiešākajā veidā ir saistīta ar sabiedrības izglītošanu, kas pētījumā ir minēta kā atsevišķa sabiedriskā labuma grupa. Var piekrist pētījuma autoriem, ka „sociālā kapitāla veidošana”, ar to saprotot sabiedrību veidojošo grupu un individu savstarpējo sasaisti, vēlmi un spēju saprasties, sadarboties, atrast risinājumus kopējām problēmām, kā arī „ekonomiskās izaugsmes veicināšana” ir sabiedriskā labuma grupas, kas var tikt skatītas ārpus muzeja pamatfunkciju robežām. Tomēr gan sabiedrības iesaistīšana un sadarbība starp dažādām grupām, gan vispārējā zināšanu līmeņa celšana, atbalsts izglītības sistēmai, jaunrades un radošuma sekmēšana, atpūta, emocionāla uzlādēšanās, izklaide un piedzīvojumi ir darbības, ko muzeji veic, īstenojot savas pamatfunkcijas. Tāpēc dažādo muzeja sociālo lomu identificēšana un nodalīšana no muzeja pamatdarbības ir pieņemama kā analīzes metode socioloģiskā pētījumā, tomēr praksē tās ir cieši integrētas muzeju pamatfunkcijās.
Kāpēc ir svarīgi runāt par šo aspektu? Šobrīd, cenšoties veidot jaunus, mūsdienīgus un sabiedrībai interesantus muzejus, ir vērojama tendence, domāt par atraktīvām, iesaistošām, oriģinālām komunikācijas formām. Nereti šādos mēģinājumos muzeja pamatdarbība – kultūras mantojumā sakņota izpēte un tās rezultātu komunicēšana – tiek uzskatīta par konservatīva muzeja pazīmi, vai vēl radikālāk – traucēkli un nevajadzīgu slogu. Iespējams, tā tas arī ir. Taču šādā situācijā būtu vērts izanalizēt, vai izvēlētā institucionālā forma – muzejs –, ir pareizā. Varbūt iecerētos mērķus daudz sekmīgāk ir iespējams sasniegt ar citu pieeju, cita veida institūcijā? Vienaikus jāatceras, ka arī muzejs nav nekas sastindzis un nemainīgs. Muzeologs Z.Z.Stranskis raksta: „Muzejs mums būtu jāuzlūko kā viena no vēsturiski radītām formām, kuras uzdevums ir materializēt cilvēka īpašo attieksmi pret īstenību, kas tādā pat mērā ir pakļauta pārmaiņām kā šīs kvalitatīvās attieksmes konkrētais saturs dažādos vēsturiskos un saiedriskos apstākļos.”9 Muzejam ir jāmainās līdz ar izmaniņām sabiedrībā. Pārdomāts un jēgpilns muzeja misijas formulējums ir pirmais indikators, pēc kura tiek spriests par muzeju, tā virsuzdevumu, saistību ar savu laiku un sabiedrību, tā sabiedrisko labumu un sociālo atbildību.
Pievienot komentāru