Berlīnes pavasaris: Eiropas kultūru muzejs un "Humbolta kaste"

Rakstu sērijā "Berlīnes pavasaris" dodam vārdu Latvijas Kultūras akadēmijas Muzeju un kultūras mantojuma maģistra studiju apakšprogrammas studentēm, tādējādi turpinot LKA Muzeju un kultūras mantojuma studiju (pirms tam - Muzeoloģijas) apakšprogrammas studentu un mācībspēku kopīgo mācību braucienu tradīciju. Šādi braucieni studentiem un mācibspēkiem ir iespēja satikties un mācīties no izciliem muzeju jomas profesionāļiem. Šogad sakām paldies Dr. Peteram van Menšam un Leontīnei Meijerei van Menšai par lieliski organizēto lekciju un tikšanos programmu vairākos Berlīnes muzejos, kā arī Berlīnes Muzeju pētniecības institūtā. Mācību brauciens varēja notikt pateicoties arī Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķirtajām radošajām stipendijām. Raksta autore: Inita Andžāne, Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra apakšprogrammas „Muzeju un kultūras mantojuma studijas” studente. Foto: J. Šakare.

2015. gada pavasarī grupai Latvijas Kultūras akadēmijas Muzeju un kultūras mantojuma studiju programmas studentu bija iespēja kopā ar Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības (BMVB) lektoriem pavadīt dažas dienas Berlīnē, piedaloties mācību seminārā „Kā strādāt ar neviennozīmīgi vērtēto mantojumu”, klātienē apskatīt un iepazīt vairākus Berlīnes muzejus, kurus atbilstoši brauciena tematikai bija ieteikuši divi izcili nozares profesionāļi, Amsterdamas Reinvarda akadēmijas un Baltijas Muzeoloģijas skolas lektori – Dr. Peters van Menšs un Leontīne Meijere-van Menša. 

Berlīne sagaidīja ar pavasarīgu sauli, un pirmie iespaidi neliecināja, ka esam nokļuvuši miljonu pilsētā, jo kā jau ierasts, sabiedriskais transports bija ērts, apkārtējie cilvēki laipni un bija jūtama gluži nesteidzīga Berlīnes ikdiena. Šo priekšstatu par kluso Berlīni paspilgtināja tas, ka mūsu pirmais apskates objekts bija Eiropas kultūru muzejs, kurš samērā nesen pārcēlies uz Berlīnes Dālemas rajonu, kas saulainas darbadienas vidū vairāk līdzinās mierīgai studentu pilsētiņai vai klusam priekšpilsētas rajonam. Šajā muzejā mūs sagaidīja Leontīne Meijere-van Menša, kura pašlaik ir Eiropas kultūru muzeja direktora vietniece un, iepazīstinot ar muzeja ekspozīciju, vadīja pirmo sarunu par tēmu „Eiropas kultūru muzeja jaunā līdzdalības politika”. 

Pēc diezgan steidzīgas Eiropas kultūru muzeja apskates devāmies uz Eiropas kultūru muzeja administratīvo ēku, kur mums, studentiem, bija vēsturisks mirklis – iespēja sasveicināties un iepazīties ar līdz šim tikai publikācijās un grāmatās iepazīto muzeju nozares teorētiķi un praktiķi Peteru van Menšu. Kā otrs vieslektors uz tikšanos bija uzaicināts Berlīnes Muzeju pētniecības institūta direktors profesors Dr. Bernhards Grāfs, kurš iepazīstināja ar Muzeju pētniecības institūta darbību un nozīmi muzeju nozares attīstībā. Kopsavilkumā par dažādu Eiropas un citu pasaules tautu kultūru pēctecību tika secināts, ka grūtākais uzdevums ir dažādo kultūru nošķirtības tēmu risināšana, radot jautājumu, vai vispār ir iespējams kultūras un folkloras pētniecības nošķīrums. Sarunas turpinājumā risinājās saruna par to, kam jāpielāgo muzeja stāsts – krājumam, vai, ņemot vērā krājumu, – apmeklētājam. Viens no Muzeju pētniecības institūta mērķiem ir veikt apmeklētāju vēlmju izpēti, tai skaitā noskaidrojot, kas vairāk piesaista apmeklētāju – muzeja darbinieku veidots stāsts vai paši objekti. Kā atslēgvārdi tika nosaukti “komplicētība un polemika” un  “atspoguļojums,  novērtējums un interpretācija”. 

“Humbolta kaste”

Pirmās Berlīnes semināra dienas noslēgumā apmeklējām “Humbolta kasti” (Humboldt Box) jeb informācijas centru, kas ir mājvieta ļoti ambicioza projekta idejai – Berlīnes pils grandiozajai atjaunošanai. 

Pēdējos 25 gadus kopš Berlīnes mūra nojaukšanas un pilsētas atkalapvienošanas Berlīnē ik uz soļa notiek būvniecība, un, kā precīzi atzīmēja viena no mūsu grupas studentēm, Berlīnē nav iespējams nofotografēt kaut vienu pilsētas skatu, lai kadrā nebūtu redzams vismaz viens celtnis, bet parasti – vismaz divi. Ap topošo pils ēku celtniecības tehniku redz īpaši daudz, jo ātru tempu un virzību uz priekšu pieprasa 600 miljonus eiro vērtā Vācijas gadsimta projekta vēriens. Viena no pasaulē lielākajām ēkām – kādreizējā Prūsijas karaļa Fridriha Lielā rezidence – atradās Muzeju salā, vienā no senākajiem Berlīnes rajoniem. Ēka, lai arī smagi bojāta, pārdzīvoja Otrā pasaules kara bombardēšanu, taču piecdesmitajos gados to nojauca, lai vietā uzceltu Republikas pili, kurā atradās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) parlaments, ko nojauca 2006. gadā. 

Saskaņā ar Vācijas valdības lēmumu Muzeju salā savu otro dzīvi sāks vēsturiskā Berlīnes pils, kas ārēji būs vēsturiskās celtnes kopija, taču, saskaņā ar iecerēm, tiks piepildīta ar modernu saturu. Pēc pils pabeigšanas tā būs mājvieta mākslai, kultūrai, izglītībai un zinātnei, jo zem pils vienojošā jumta tiks izvietoti vairāki Berlīnes kultūras centri, bibliotēkas, muzeji, izstāžu zāles, kas apmeklētājiem būs pieejami no 2019. gada.

Lai arī sākotnēji “Humbolta kaste” asociējas ar muzeju un tā iekārtošanas principiem, tā tomēr nav muzejs; steidzīgākam apmeklētājam tā ir vizītkarte, bet ieinteresētam skatītājam – gids, kura galvenais uzdevums ir kalpot par uzziņas avotu: pirmkārt, veidot sabiedrisko domu, atbildot uz jautājumiem, kāpēc Vācijai šāds projekts ir vajadzīgs, un otrkārt, būt par menedžeri un starpnieku, palīdzot savākt līdzekļus pils celtniecībai. 

Zināmā mērā “Humbolta kastes” aktivitātes var salīdzināt ar Latvijā notiekošo sabiedrisko kustību „Mākslai vajag telpu”, kas arī kā savu galveno mērķi izvirzījusi konkrēta rezultāta sasniegšanu – radīt (uzcelt vai piemērot) ēku, kas būtu mājvieta Latvijas mākslas 1945.-1990. gada kolekcijām, lai gan iespējas un sagaidāmais rezultāts ir ļoti atšķirīgas gan projekta apmēra, gan izmaksu ziņā. 

Jāuzteic, ka “Humbolta kaste”, nebūdama muzejs, tomēr komunikācijai ar apmeklētāju izmanto muzejiem raksturīgos klasiskos paņēmienus, izveidojot ļoti koncentrētu, bet kvalitatīvu un uzrunājošu ekspozīciju, kas nodod vēstījumu un rada priekšstatu par pils potenciālo saturu. 

“Humbolta kastes” ēkas ārējais veidols ir košs un pamanāms, vēsi zaļais tonis īpaši izceļas uz apkārtējo ēku pelēko, vienveidīgo toņu fona, arī kastes forma ir rotaļīga, radot asociācijas vai nu ar spēļu kauliņu, vai lego klucīšu kombināciju, kuru, labi padomājot, šķiet, var arī kustināt. Pieļauju, ka nesagatavotam apmeklētājam, kurš varbūt gaida kādu tehnoloģisku brīnumu, saturs varētu būt diezgan liels pārsteigums, saprotot, ka vēstījums ir pilnīgi pretējs modernajam ārējam veidolam, jo stāsts ir par sapņa īstenošanu, pagātnes daļas, respektīvi, vēsturiskās būves uzcelšanu no jauna, piepildot to ar jaunu, kvalitatīvu, modernu saturu, vienlaikus iekļaujot tajā vēsturi, kuru visprecīzāk vēstīs pati pils ēka. 

Mūsu grupa apmeklēja izstādi neilgi pirms tās slēgšanas, līdz ar to šeit nebija citu apmeklētāju un mēs varējām netraucēti justies kā privātā ekskursijā, pilnībā izbaudot telpas atmosfēru, ekspozīcijas saturu, izvietojumu un novērtēt izstādes organizācijas principus. Šeit vēlreiz jāuzsver, ka “Humbolta kaste” nav uzskatāma par muzeju, jo tās izveide ir laikā ierobežots projekts ar skaidri definētiem mērķiem, pēc kuru sasniegšanas, t.i.,  pils ēkas uzcelšanas, tās nozīme, visticamāk, zudīs un ēkai tiks meklēts cits pielietojums, ja vien to varēs pārvietot. 

“Humbolta kastes” galvenā funkcija ir būt par projekta akumulatoru, panākt to, lai ikviens cilvēks, kas atnāk un apskata šo ekspozīciju, aizietu ar pārliecību, ka mērķis – pils atjaunošana – ir pietiekami nozīmīgs un iztērētā nauda tiek un tiks izlietota lietderīgi, un ikviens apmeklētājs jau var plānot savu īsto pils apmeklējuma vizīti. 

“Humbolta kastes” saturs

Pirmajā ekspozīciju līmenī galvenais akcents ir pils makets, ievietots pilsētas apkaimē, kas pareizās proporcijās un uzskatāmi parāda iespaidīgo, pat grandiozo būvi un ļauj nojaust tās mērogus. Rādīt topošo pili vidē ir obligāts un ļoti pragmatisks solis, jo uzzinot pils būvniecības izmaksas, bez priekšstata par ēkas apjomu, izmēru un plānoto saturu, vidusmēra apmeklētājam, pat bagātās Vācijas iedzīvotājam, tā šķiet neaptverama summa. 

Nākamās ekspozīcijas ir veidojis Berlīnes Nacionālais muzejs, rādot potenciālās ekspozīciju atrašanās vietas pils ēkā. Arī tās ir ilustrētas ar maketa palīdzību jau izstāžu zāles veidolā, papildinātas ar muzeja ekspozīciju vai raksturīgāko kolekciju nosaukumiem.

“Humbolta kastes” 3.stāvā vārds tiek dots muzejiem – pils nākotnes iemītniekiem, kuri vēršas pie saviem potenciālajiem skatītājiem, lai ieinteresētu atnākt ne tikai tāpēc, lai redzētu, kā izlietots milzīgais finansējums, bet arī lai piesaistītu ar savām krājuma vērtībām. Lai gan mana kā apmeklētājas pirmā izvēle nebūtu dabas muzejs, personīgi man atmiņā paliekošākais bija tieši dabas muzeja rādītais – ekspozīcija ar dzīvnieku ķermeņiem, kurus dzīves laikā ir vienojusi viena spēja – lēciens. Un, ja daudzās izkaltētās vardes izskatās nedaudz skumji, lai gan nāk prātā stāsts par vardi, kura sakuļ krējumu un nenoslīkst piena kannā, tad izmēros iespaidīgais sienāzis, kura lēciena attālums ir “nieka” 2 m, nerada vēlmi sastapties ar to dabā. No otras puses, tieši šo faunas pārstāvju eksponēšana raisa asociāciju, ka projekts ir drosmīgs lēciens nākotnē un jaunā kvalitātē. 

Kā otru atmiņā paliekošo ekspozīcijas daļu vērtēju pētniecisko stāstu par iedzīvotāju skaita dinamiku divās atšķirīgās kultūrās, pretstatot rietumus pret austrumiem – proporcionālā austrumu eglīte pret uzblīdušo rietumnieku koku, kas raksturo abu kultūru paradumus. Šo papildina arī atverami un izvelkami uzskates līdzekļi, kas komentē atraktīvi, uzskatāmi un pamācoši.

“Humbolta kastes” Informācijas centrs ir padomājis arī par jauniešu auditoriju, jo ēkā pieejama tehnoloģiju klātbūtne, audio gidi, skārienjutīgie ekrāni, iztēles un prāta spēles un arī stūrītis pirmsskolas vecuma bērniem. 

Pozitīvi vērtēju to, ka ēkā aktīva ir arī griestu zona, kurā neuzbāzīgā veidā atainots austrumu motīvs, kas krāšņo telpu. Šajā reizē gan neapmeklējām ēkas augšējo stāvu, kurā izvietots restorāns, kas kalpo kā skatu laukums uz Muzeju salu un jaunbūvi. 

Ja augšējie stāvi ar ekspozīcijām liek justies kā nelielā muzejā, tad pirmajā stāvā pieejamais veikals atgriež apmeklētāju realitātē un, kad apmeklētājs ir „pašausminājies” par pils būvniecības izmaksām, viņš var dot savu ieguldījumu un “nopirkt” kādu konkrētu pils detaļu visplašākajā cenu amplitūdā. Veikalā pie sienas ir izvietota ēkas karte, kurā pircējs ar sarkanu uzlīmīti atzīmē savas nopirktās detaļas atrašanās vietu. Jāatzīmē, ka izpirktas ir ne tikai nelielās detaļas, bet uzraksti “pārdots” atrodas arī pie kapiteļu fragmentiem un lauvas galvu izciļņiem. Šķiet, ka tas nav tikai mārketinga triks, jo uzraksts rāda, ka šādi ir savākta jau ievērojama daļa no nepieciešamajiem miljoniem. 

Kopumā vērtēju, ka kampaņas organizētāji ir ļoti nopietni domājuši par to, kā piedāvāt stāstu par vēsturi, pils nozīmi Vācijas un Eiropas vēsturē un pamatot, kāpēc turīgajai Vācijai ir vajadzīgs šis gadsimta projekts. Lielas nācijas vēriens un atļaušanās – tāds ir noslēdzošais iespaids parastajam apmeklētājam, izejot no “Humbolta kastes” un stāvot pie pelēkās pils betona sienas. Cilvēki, kas saistīti ar muzeju vidi Latvijā, var tikai cerēt, ka arī Latvijā valsts novērtēs muzejus un tie ieņems savu godpilno vietu starp citām kultūras institūcijām, un attieksme tiks pausta jaunās ēkās, pietiekamā finansējumā un atbalstā, lai muzeju darbinieki varētu turpināt radoši attīstīties un veidot katrs savu Lielo pili – savu Muzeju. 

Mācību brauciens uz Berlīnes muzejiem attēlos:

• Eiropas kultūru muzejs un Humbolta forums
• Vācijas vēstures muzejs, VDR muzejs, Frīdrihshainas-Kroicbergas muzejs un Berlīnes mūra memoriāls
• Berlīnes Ebreju muzejs