Brēmenes muzeju mācības

Mg. art. Gundega Dreiblate, Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas  biedrības biedre, raksta par būtiskākajām atziņām, kas gūtas, viesojoties Brēmenes muzejos un tiekoties ar vācu kolēģiem. Rakstā skarti galvenokārt jautājumi, kas aktuāli arī Latvijas muzeju vidē – atklātā krājuma veidošanas principi un paņēmieni, muzeju darba kvalitātes nodrošināšanas instrumenti.

Mācību brauciena dalībnieku kopbilde pie ieejas Fokes muzeja jaunajā korpusā

2019. gada novembra sākumā Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības organizētais pieredzes apmaiņas brauciens uz Brēmeni un Hamburgu, kā allaž līdzīga rakstura ceļojumi, bagātināja ikvienu tā dalībnieku, emocionāli uzlādēja un iedvesmoja. Tagad, kad kopš brauciena pagājis mēnesis, emocijas ir pārvērtušās atziņās, ar kurām gribu dalīties.

PIRMĀ MĀCĪBA – ATKLĀTĀS KRĀTUVES

Visiem mums labi pazīstamais termins un man zināmie piemēri Latvijas muzeju praksē, iepazīstoties ar Fokes muzeju un vēlāk arī ar Aizjūras zemju muzeju, ieguva pilnīgi citu jēgu. Lai saprastu lietas būtību, pāris vārdos raksturošu Fokes muzeju. Tas ir vēstures un mākslas muzejs, kas dibināts 1924. gadā, apvienojot divus senākus muzejus – Rūpniecības un tirdzniecības muzeju | Technische Anstalt für Gewerbetreibende, 1884. – un Brēmenes vēstures muzeju | Historisches Museum für bremische Altertümer, 1900., kura krājuma kodolu veidoja kādreizējā Brēmenes pilsētas senāta padomnieka un senlietu kolekcionāra Johana Fokes | Johann Focke (1848–1922) privātkolekcija. Vairākkārt mainījis savu atrašanās vietu, kopš 1953. gada Fokes muzejs atrodas nedaudz atstatus no pilsētas centra, bijušās Rinsbergas piepilsētas muižas kompleksā, ko ieskauj liels, gleznains muižas parks. Muzeja pamatekspozīcija izvietota 1964. gadā speciāli muzejam projektētajā modernisma stila ēkā, kas ir pirmā jaunā, īpaši muzejam celtā ēka Vācijas Federatīvajā republikā pēc Otrā pasaules kara. Gaišā un stiklotā celtne ir iespaidīga, taču samērā grūti izmantojama eksponēšanas vajadzībām – milzīgie logi ļauj ik mirkli izjust apkārtējās dabas skaistumu, taču nepasargā muzeja priekšmetus no gaismas kaitīgās iedarbības. Šī iemesla dēļ muzejs jau vairākus gadu desmitus sapņo par ēkas pārbūvi un jaunas ekspozīcijas veidošanu. Muzeja pastāvīgā ekspozīcija tapusi 1990. gadu sākumā un kopš tā laika piedzīvojusi tikai dažas ne pārāk nozīmīgas izmaiņas.

Skats uz Fokes muzeja daļas – Rinsbergas muižas kompleksa – galveno ēku. Rinsbergas muižas ēkās pieejama gan  visai ievērojamā stikla mākslas kolekcija, gan arī konceptuāli vienkārši un racionāli veidotā arheoloģijas mācību ekspozīcija, kurā ietilpst arī nodarbību telpa skolēniem

Muzeju pamatā finansē Brēmenes zemes valdība. Tomēr lielāku projektu īstenošana arī Vācijas muzejos nav iedomājama bez papildu finanšu piesaistes – gan federālās valdības, gan Eiropas Savienības fondu finansējuma. Ļoti nozīmīgu finansējuma daļu veido privāto līdzekļu piesaiste. Muzeja direktore Dr. Frauke fon der Hāra | Dr. Frauke von der Haar mums skaidroja, ka privātie ziedotāji un mecenāti ļoti uzmanīgi seko tam, kāda atdeve sabiedrībai ir no muzeja darbības, kāda ir muzeja darbību un pasākumu raisītā rezonanse sabiedrībā. Milzīgie līdzekļi, ko „apēd” krājuma glabāšana un aprūpe, resursu devēju izpratnē, tiek nelietderīgi izmantoti, ja sabiedrībai aplūkojama tikai niecīga krājuma daļa ekspozīcijās. Tā tas diemžēl ir visur pasaulē – jo bagātāks muzeja krājums, jo proporcionāli mazāka tā daļa pieejama apmeklētājiem.

Fokes muzejs ir spēris drosmīgu soli uz priekšu, uzceļot atsevišķu krātuves ēku blakus muzejam un atverot to apmeklētājiem. Tas ir vairāku stāvu monolīts kubs bez logiem, ko ar muzeja pamatekspozīciju savieno  neliels, stiklots koridors. Ikviens apmeklētājs aicināts un ar dažu vizuālu norāžu palīdzību tiek iedrošināts savu iepazīšanos ar muzeju turpināt jaunajā atklātajā krātuvē. Pēc būtības krātuve arī ir sava veida ekspozīcija, kas darbojas pēc nedaudz atšķirīgiem  principiem. Ieejot krātuvē, ikviens saņem datora planšeti, kas kalpo kā ceļa karte un izziņas avots par katru krātuvē izvietoto priekšmetu. Lai apmeklētājs krātuvē neapjuktu, muzeju priekšmeti ir izkārtoti pēc tēmām alfabēta secībā. Pārsteidzoša un tai pašā laikā ģeniāli vienkārša ir tēmu izvēle, par pamatu izvēloties kādu zīmīgu vārdu ikvienam alfabēta burtam.

Atklātais krājums strukturēts saskaņā ar diviem vienkāršiem, ikdienā pazīstamiem un atzītiem principiem – pirmais princips, racionālais, ir burtu secība alfabētā; otrais, emocionālais, tas, kas attiecināms uz ikvienu no mums – cilvēka dzīves gājums, kam ir sākums (A kā Anfang) un beigas, kad ķermenis tiek apbedīts (Z kā Zu Grabe tragen). Pa vidu ir koša, aizraujoša, gan līksma, gan bēdīga dzīve ar visos pārējos alfabēta burtos iešifrētajām darbībām un notikumiem

Ar pirmo alfabēta burtu „A” vācu valodā sākas vārds Anfang (latviski – sākums). Un tā, zem šī vārda grupējas dažādas apakštēmas, kas saistītas ar kaut kā jauna uzsākšanu: "atvēršana", "Brēmenes atslēgas", "bērnība", "ienākšana" utt. Tā kā ikvienam priekšmetam blakus ir norādīts numurs, interesents var savā planšetē iegūt informāciju par priekšmetu. Krājums izvietots dažādas konfigurācijas stiklotās vitrīnās un ir ērti aplūkojams.

Ejot pa Fokes muzeja atklātā krājuma šķietami neskaitāmajām telpām, uz lieliem, labi pamanāmiem kubiem koši izgaismoti alfabēta burti rāda ceļu no A līdz Z

Lūk, smieklīgu alvas zaldātiņu ierindas priekšā novietotais numurs palīdz atrast informāciju par zaldātiņiem ...

... vienkārši un ērti lietojamā krājuma ceļvedī, kas lasāms planšetdatorā

Tematiskais priekšmetu izvietojuma princips, dažādais izgaismojums, atsevišķas dekorācijas un spoguļi, zīmīgi lielformāta objekti rada priekšstatu par pārvietošanos pa neskaitāmām izstāžu zālēm. Šādā veidā Fokes muzejs ir spējis nodrošināt, ka aptuveni viena piektā daļa no muzeja krājuma priekšmetiem ir pieejama apmeklētājiem. Krātuvē tiek organizētas arī konkrētām tēmām veltītas ekskursijas un izzinošas nodarbības. Vai apmeklētāji ar savu fizisko klātbūtmi neapdraud krājumu? Vācu kolēģi uzskata, ka nē. Tikai atsevišķu jutīgu materiālu kolekcijas nav aplūkojamas atklātajā krātuvē (piemēram, tekstilijas, papīra priekšmeti). Visu pārējo sargā biezās stikla vitrīnas, videonovērošanas kameras un droši vien vēl citi drošības buferi. 

Ik pa brīdim atklātā krājuma apmeklētāju pārsteidz lielāki interesanti objekti vai īpašas instalācijas, kā, piemēram, šis brēmeniešu svinību galds, kas, papildināts ar spoguļsienām, optiski rada sajūtu, ka esi svinību dalībnieks. Šī instalācija, šķiet, ir arī apmeklētāju iemīļota fotografēšanās vieta

Citi objekti mudina darboties un iesaistīties – te ir iespēja nosvērt draugu vai kolēģi uz atsvaru svariem, savukārt citā istabā vari ierakstīt savu balsi neliela raidījuma no Brēmenes Radio studijas formātā 

Tā ir diametrāli cita attieksme pret krājumu un pret apmeklētāju, kur, patiešām, nevis priekšmets ir karalis, bet karaliski tiek aprūpēts cilvēks, kurš interesējas par materiālo kultūru.

Iespaidota no Fokes muzeja jaunās atklātās krātuves, savā prātā pieņēmu, ka tas ir jauns sasniegums arī Vācijas muzeju praksē. Tādēļ man lielu pārsteigumu sagādāja arī Aizjūras muzejs, kas, kopumā neizceldamies ne ar ko pārlieku novatorisku, atklāja, ka tur milzīgas atklātās krātuves apmeklētājus aicina jau vismaz desmit gadus. 1896. gadā dibinātais Brēmenes Aizjūras muzejs | Übersee Museum ir viens no daudzajiem koloniālisma laikmeta izskaņā veidotajiem muzejiem, kura misija bija vēstīt par Vācijas koloniālajiem iekarojumiem, par bagātībām un brīnumiem, ar ko kolonisti sastapās aizjūras zemēs. Šobrīd muzeja profils ir daudzšķautņains – tas ir gan etnogrāfijas, gan dabas, gan politiskās vēstures muzejs. Arī šajā muzejā, klīstot pa daudzajām ekspozīciju zālēm, nevilšus nonācu pie stikla durvīm, uz kurām bija uzraksts ar aicinājumu aplūkot muzeja daudzveidīgās kolekcijas. Izejot cauri stikla durvīm, apmeklētājs šķērso gaisa tiltu (celts 2008.), kas savieno krātuves ēku ar ekspozīcijām. Muzeja kolekcijas izvietotas piecos stāvos, katram kontinentam vai pasaules daļai atvēlot noteiktu telpu skaitu. Krātuves mēbeles, kurās priekšmeti atrodas, šķiet, attiecas uz 20. gadsimta beigu posmu un ārēji ne ar ko sevišķu neatšķiras no tām, kas kādreiz redzētas Latvijas Dabas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Tās nevar salīdzināt ar Fokes muzejā redzētajām, taču fakts, ka kolekcijas ir brīvi pieejamas publikai, pārsteidz. Tātad, tas, ka muzejos tiek veidotas plašas atklātās krātuves, kas apmeklētājiem pieejamas bez iepriekšējas pieteikšanās, ir norma, nevis īpašs notikums, kā man šķita dažas dienas iepriekš.

Tagad man jādomā par to, kā būs mūsu jaunajās Pulka ielas krātuvēs. Vai tās būs pietiekami draudzīgas vismaz kolēģu un pētnieku apmeklējumam? Gribētos cerēt! Neko vairāk pagaidām nav pamata gaidīt.

OTRĀ MĀCĪBA – MUZEJA KVALITĀTES ZĪME

Nobeigumā – nelielu ieskatu par Fokes muzejā un Aizjūras muzejā redzēto iespējams gūt Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības attēlu galerijās:

Fokes muzejs attēlos

Aizjūras muzejs attēlos