Pievienot komentāru

Kopš 2000. gada Latvijas Kultūras akadēmija piedāvā maģistra studiju Muzeoloģijas apakšprogrammu, kas pirms diviem gadiem tika pārveidota Muzeju un kultūras mantojuma studiju apakšprogrammā. Jau ilgāku laiku pārrunājot programmas nianses šaurākā lokā, kā arī piedaloties Radošās domnīcas Creative Museum 15. septembrī organizētajā diskusijā par muzeju studiju programmu, Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības (BMVB) biedri Una Sedleniece, Jānis Garjāns, Anita Jirgensone, Gundega Dreiblate, Jana Šakare un Daina Ratniece nolēma paust savas domas par studiju programmas līdzšinējo attīstību, kā arī programmai piemītošajām vai turpmāk piešķiramajām kvalitātēm. Piedāvājam īsu teiktā kopsavilkumu:

Esam pārliecināti par Muzeju un kultūras mantojuma studiju programmas nepieciešamību un ieinteresēti tās attīstībā ne vien tādēļ, ka vairāki BMVB biedri ir bijuši studiju programmas veidošanas iniciatori un aktīvi iesaistījušies lekciju darbā, savukārt citi izvēlējušies šo programmu kā iespēju papildināt savas teorētiskās zināšanas, strādājot muzejos vai muzeju nozarē, bet arī tādēļ, ka, raugoties plašākā mērogā, programma ir svarīgs instruments, lai nodrošinātu vispirms jau muzeju nozares konceptuālu un kritisku skatu uz izmaiņām nozarē un praktiskajām rīcībām, kas veicinātu tās attīstību.

Vispirms jāizsaka milzīga pateicība Latvijas Kultūras akadēmijai (LKA) un Kultūras socioloģijas un menedžmenta katedrai, ka tā sākotnēji piekrita veidot ļoti nelielo un līdz ar to arī visai ekskluzīvo Muzeoloģijas studiju apakšprogrammu. Darbs pie programmas nodrošināšanas ir turpināts arī krīzes brīžos, un, kā rāda šodienas diskusija, Kultūras akadēmijai patiesi rūp arī Muzeju studiju un kultūras mantojuma studiju apakšprogrammas attīstība nākotnē.

Mūsdienu situācija un sabiedrības kritiskā attieksme rāda to, ka muzeju darbam jākļūst profesionālākam. Tāpat kā pasaulē, arī Latvijā muzeju darbs lielā mērā balstās tradīcijās, intuīcijā un praksē gūtajā pieredzē. Taču ar to ir par maz. Lai runātu par profesionālu pieeju, ir nepieciešamas arī teorētiskās zināšanas ne vien muzeju profilzinātnēs, bet arī specifiskajā muzeju darbības jomā. Sākotnējā Muzeoloģijas studiju programma bija mēģinājums veicināt tieši muzeju darbinieku profesionalitāti.

Programmai, protams, ir jāiet līdzi laikam un jāmainās atbilstoši sabiedrībā notiekošajām izmaiņām, taču tam jānotiek pārdomāti, saskaņā ar nozares vajadzībām. Ne velti Muzeoloģijas programma 90. gadu beigās tika izstrādāta, Latvijas Kultūras akadēmijai sadarbojoties ar dažādu profilu muzeju speciālistiem (diemžēl lēmums par programmas kardinālajām izmaiņām tika pieņemts bez pietiekami plašas pašreizējās situācijas izvērtēšanas un muzejnieku iesaistīšanas). Paplašinot programmu ar kultūras mantojuma sfēru, mainījās programmas mērķi un mērķauditorija. Acīmredzot iecere bija to paplašināt, piesaistīt jaunu mērķauditoriju, bet vai nav noticis otrādi? Vai mērķi nav kļuvuši neskaidrāki un kursa daļa, kas saistīta ar muzeju tematiku – daudz koncentrētāka laikā un līdz ar to daudzviet nepieciešams atteikties no tēmu dziļāka izklāsta? Vājinoties sadarbībai ar nozari, programma riskē zaudēt saikni ar muzeju nozares attīstību, kļūt pašmērķīga un devalvēt ideju, kuras vārdā tā tika veidota.

Kāda ir akadēmiskās maģistra studiju apakšprogrammas vieta šodienas muzeju darbinieku profesionālās tālākizglītības kontekstā? Varbūt der nosaukt pa soļiem, pieminot arī tās pakāpes, kas iztrūkst:

• Uzsākot darbu muzejā, ikviens muzeja darbinieks ir aicināts apgūt „Muzeju darba ABC”, kas ir elementārs ievads praktiskajā darbā un aptver visas muzeja funkcijas – darbu ar krājumu, pētniecību muzejā, kā arī muzeja komunikācijas dažādus aspektus. Agrāk šos kursus organizēja Muzeju valsts pārvalde, šobrīd to dara Kultūras ministrijas Muzeju nodaļa.
• Muzeju darbiniekiem tiek piedāvāta iespēja piedalīties specifiskām muzeju darba tēmām veltītos semināros, konferencēs un pieredzes apmaiņas pasākumos, ko rīko muzeju nozares nevalstiskās organizācijas un muzeji.
• Noteikti jāmin arī Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola, kas tālākizglītības iespēju klāstā ienes starptautisko dimensiju, gan veicinot pieredzes apmaiņu starp Baltijas valstu muzeju speciālistiem, gan sniedzot izdevību mācīties pie labākajiem muzeju teorētiķiem un praktiķiem no citām zemēm.
• Solis, kas iztrūkst nozares profesionālajā izglītībā, ir koledžas līmeņa vai bakalaura līmeņa studiju programma, kas padziļināti pievērstos muzeja darba praktiskajiem – muzeogrāfiskajiem un menedžmenta – aspektiem, kurā liela loma būtu vairāku mēnešu praksei muzejos, darbam izstāžu veidošanā, tehniku un tehnoloģiju apguvei u.tml. Diemžēl šādas specializētas programmas izveides un uzturēšanas iespējamība kādā no Latvijas augstskolām šobrīd ir apšaubāma ne vien finansiālā un tehniskā nodrošinājuma trūkuma dēļ, bet arī tādēļ, ka būtu visai sarežģīti atrast atbilstošus lektorus. Taču tas nenozīmē, ka šāda iespēja nebūtu ik pa brīdim jāizskata.
• Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola šajā diskusijā norādīja uz vēl vienu pakāpi izglītības sistēmā, kas muzeju nozarē iztrūkst pat vairāk kā citās kultūras nozarēs Latvijā – proti, pētniecības institūts vai pētniecības centrs augstskolā, vai vismaz kādas šāda veida institūcijas struktūrvienība, kas savukārt nodrošinātu teorētisku pētījumu tapšanu, mācību līdzekļu izveidi un mācību kursu sagatavošanu.

Domājot par Muzeju un kultūras mantojuma studiju apakšprogrammu ilgtermiņā, jāuzsver, ka teorētisko zināšanu piedāvājums muzeju jomā būtu jāturpina. Noteikti būtu jāizvērtē kursu piedāvājums, kas šobrīd ir kopīgs visiem vai vairumam LKA maģistrantūras studentu. Lūk, tikai daži no mūsu ierosinājumiem:

• Ja iespējams, nākotnē vajadzētu programmu vairāk fokusēt uz muzeju nozares specifiskajām vajadzībām, piemēram, specializēt kādu no menedžmentam veltītajiem B vai C daļas lekciju kursiem kolekciju mobilitātes, izstāžu un ekspozīciju veidošanas vai muzeju komunikācijas programmu virzienā. Tas varbūt būtu saistoši un noderīgi arī „parastajiem” kultūras menedžmenta programmas studentiem, kuri vēlētos apgūt muzeja darbam nepieciešamās zināšanas, iegūstot papildu kredītpunktus.
• Vai muzeju studijās svarīgāka par vispārīgiem ievadiem kultūras socioloģijā vai antropoloģijā tomēr nebūtu iespēja detalizētāk apgūt socioloģisko un antropoloģisko pētījumu metodes?
• Vai akadēmiskajā kursā vai papildus tam nebūtu nepieciešama arī prakse muzejā, kas vainagotos ar studentu no A līdz Z veidotu projektu – izstādi, muzeja komunikācijas programmu, muzejisku pasākumu u. tml., īpaši jau ņemot vērā, ka LKA pārvaldībā ir divi muzeji?
• Vēl viens priekšlikums būtu – rast iespēju nodrošināt un atbalstīt programmas studentu iesaistīšanos Starptautiskās Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolas darbā.
• Noteikti būtu jārunā arī par studentu atbildību mācību procesā. Pirmkārt, LKA ir maz birokrātisku barjeru un ļoti labvēlīga attieksme pret studentiem – tas dod iespēju gan saņemt jebkura pasniedzēja konsultāciju, gan arī noklausīties ārpus apakšprogrammas pieejamās lekcijas vai lekciju kursus, kas vien ir pieejami laika grafika robežās. Otrkārt, gandrīz visi Muzeju un kultūras mantojuma studiju apakšprogrammas studenti ir studējuši un šobrīd studē par valsts budžeta līdzekļiem, kas, ņemot vērā situāciju Latvijas augstākās izglītības sistēmā, ir visai liela privilēģija. Tomēr, it īpaši programmas pastāvēšanas laika nogriežņa pēdējā pusē, itin bieži vērojams, ka četru mācību semestru laikā daļa studentu tādu vai citādu iemeslu dēļ pamet mācības. Kādi tam ir iemesli, vai ir kādi instrumenti, kas ļautu ieraudzīt šīs problēmas cēloņus un risināt to?

Šie un līdzīgi priekšlikumi un jautājumi būtu vēl rūpīgāk jāformulē un jāapsver, domājot gan par studiju programmas potenciālo mērķauditoriju, gan vienojoties par programmas mērķiem un uzdevumiem muzeju nozares kontekstā. Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrība aicina iedziļināties nozares vajadzībās un dialogā ar muzeju darbiniekiem pilnveidot studiju programmu, saistot to ar muzeju nozares kultūrpolitiskajiem mērķiem.