Pievienot komentāru

Jau ceturto dienu - iesākumā labticīgi, bet tad ar arvien lielāku izbrīnu un raizēm - sekojam runām un rakstiem ap un par A. Žmijevska izstādi "Neredzamās zonas" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā un tās plakāta cenzēšanu. Lūk, publicējam BMVB biedres Janas Šakares īsu komentāru. 

Attēlā: fragments no Monas Hatumas | Mona Hatoum 2008. gada darba "Undercurrent (red)" personālizstādē muzejā KIASMA, Helsinkos. Foto: J. Šakare.

Vēl aizvakar, pārlaižot acis ziņu lentei, nodomāju – palūk, cik āķīga reklāma izstādei „Neredzamās zonas” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā! 

Lai arī nedaudz juceklīga izpausmēs, izstādes reklāmas kampaņa šķita veidota kā publiska diskusija par izstādes publicitātes attēla atļaušanu vai neatļaušanu pilsētvidē, publiskajā telpā pie muzeja. Diskusijā visai raiti iesaistījās gan muzejs, gan izstādes rīkotāji, gan pārraugošā institūcija, gan arī mediji un tīmekļa spriedēji. Nodomāju - patiesi, provokācija, vismaz Latvijā, nav pārāk bieži lietots reklāmas paņēmiens, tālab varētu būt vēl nenodeldēts, iedarbīgs un uzmanību saistošs!

Tomēr, sekojot līdzi mediju ziņām un  aprunājoties ar muzeja pārstāvjiem, aina vairs nerādījās nedz jauka, nedz āķīga. Nācās konstatēt, ka mākslinieka un izstādes veidotāju mēģinājums ar mākslinieciskiem līdzekļiem padarīt neredzamās zonas iedzīvotāju dzīves redzamas un saprotamas, raisīt empātiju un vēlmi palīdzēt ir uzdūries kādai neredzamai robežai, ko iezīmē vien kņada, ko sākotnēji noturēju par reklāmas kampaņu.

Kāpēc šo robežu apzīmēju kā neredzamu? Jo nekādi argumenti par labu izstādes „Neredzamās zonas” plakāta izvietošanas ierobežošanai tā arī nav izskanējuši. Nav arī nekādu norāžu, ka te būtu darīšana ar plakāta neatbilstību kādiem nebūt normatīvajiem aktiem. Ir aizliegums, bet nav saprotams, uz ko tieši šis aizliegums attiecas. Kurš plakāta elements vai figūra nav pieļaujams publiskajā telpā un kāpēc? Vai tas ir kaut kas, par ko nevar runāt? Vai nevar runāt tādēļ, ka aizliedzamais objekts vai elements nav redzams? Vai varbūt tas ir atklāts skatienam, bet aizliedzēji baidās to pat ieraudzīt, kur nu vēl saukt vārdā? Bet varbūt tas, ko varētu vai vajadzētu aizliegt, nemaz nepastāv dabā, vien kādā iztēlotā pasaules ainā neļāvēju galvās? Veselības ministrijas pārstāvja Oskara Šneidera teiktais par izstādes plakāta izvēlētā noformējuma „visai provokatīvo” raksturu no tā izrietošajām iespējām plakāta „neviennozīmīgam vērtējumam”¹ skan visai muļķīgi, jo tad no publiskās telpas būtu jāpazūd diezgan lielai daļai mākslas darbu, mākslas projektu, krietnam lappušu skaitam literāros darbos un nosaukumu skaitam publiskajās bibliotēkās, t.sk. arī daudziem iztēles radījumiem bērnu grāmatās.

Jo, vai gan viens no mākslinieka darba, mākslas procesa un tā rezultātu vistiešākajiem uzdevumiem nav tā vai citādi provocēt, uzdot neērtus jautājumus, rosināt - vai pat likt - pārdomāt mūsu par tik ērtām un pašsaprotamām uzskatītās nostādnes un pārliecības? Protams, varam jau arī apgalvot, ka mākslas uzdevums ir būt dekoratīvai, neproblemātiski rotāt telpu un ieaijāt patērnieciskā sapnī, kur visi ķermeņi ir labi veidoti, veselīgi, vienmēr ar pilnu ekstremitāšu skaitu, bezrētu un bezpumpu gludi un ietērpti vismaz peldkostīmos.

Bet vai mūs apmierinātu, piemēram, tāda zinātne, kurā būtu jākaunas no atklājumiem, jo palūk, tie taču dažkārt nav nedz ērti, nedz viennozīmīgi interpretējami un dažkārt rada vairāk problēmu un jautājumu nekā risinājumu? Vēl vairāk - vai mūs apmierinātu tāda ārstniecības paradigma, kurā tiktu noklusētas nepatīkamās diagnozes, turklāt arī mums pašiem kā pacientiem būtu jācenšas nerunāt par savām „sliktajām sajūtām”, vienmēr smaidīt un izlikties veselākiem par veseliem?

Varētu jau teikt, ka tā nav īsti cenzūra, tikai tāda puskoka cenzūra, jo Veselības ministrija ministres personā taču atbalsta pašu izstādi un neakceptē tikai uz muzeja ēkas izvietojamo izstādes plakātu.² Tomēr jāņem vērā, ka ikviena izstāde nav tikai telpa ar priekšmetiem – tā ir vienots organisms, sākot ar izstādes ideju, tematisko struktūrplānu, priekšmetu atlasi un izvietojumu, tekstiem un anotācijām, īpašajām programmām apmeklētājiem, suvenīriem un, jā, arī izstādes reklāmas un tirgvedības norisēm. Nu varam apgalvot, ka arī izstādes "Neredzamās zonas" ķermenis šobrīd ir apgriezts, t.i., cenzēts. 

Pievēršoties jautājumam par muzeju kā suverēnu telpu, kā arī  mērķiem, uzdevumiem un funkcijām, kas muzeju atšķir no citām telpām - izstādes un ekspozīcijas ir muzeja komunikācijas pamatforma, ar to veidošanu, ar izstāžu veidotāju piesaistīšanu nodarbojas muzeja profesionāļi. Medicīnas muzeja izstādes kāzuss liek domāt, ka: 1) pārraugošā institūcija neuzticas muzeja profesionāļiem; 2) pārraugošajai institūcijai nav izpratnes par mākslas jomas un muzeja funkcijām. Viens secinājums būtu – šī pieeja jāmaina. Organiski pirmajam pievienojas arī otrs secinājums –  vispirms jau muzejiem pašiem jāskaidro savas funkcijas gan rīkojoties, gan stāstot par savu uzbūvi un darbu plašākai publikai saprotamā valodā un tēlos, turklāt sistemātiski, ne tikai atsevišķos gadījumos, kad, tā teikt, ēdiens jau ir piededzis. Muzejiem nav jābūt neitrāliem. Savukārt sabiedrībai ir jābūt gatavai, ka, atbilstot mūsdienu priekšstatiem, muzeji aizvien vairāk runā un runās par sabiedrībā neviennozīmīgi uztvertiem jautājumiem. Tieši muzeji ir tā publiskās telpas un vides daļa, kur šādas  sarunas ir iespējamas un tām būtu jābūt iespējamām – provocējoši, neviennozīmīgi, humānā veidolā - ne tikai “pa spalvai” un „smuki” formātā. 

Jo kura gan vēl Veselības ministrijās pārraudzībā esošā telpa un institūcija būtu vēl piemērotāka sarunai par Latvijas cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei aktuālajiem jautājumiem, ārstniecības jomas problemātiku, bioētikas izvēlēm? Vai Medicīnas muzejs nebūtu vislieliskākā vieta, kur sabiedrība varētu pārrunāt, piemēram, tik grūti iekustināmās veselības aprūpes sistēmas reformas pamatvirzienus un nianses? 

¹ http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/12.06.2017-veselibas-ministrija-cenze-maksla...

² http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/caksa-aicina-medicina...