Pievienot komentāru

Bieži sakām, ka īpašais, ko muzeji spēj dot apmeklētājiem, ir pieredze muzeja ekspozīcijā vai izstādē. Veiksme ir, ja izstādes vai ekspozīcijas veidotājiem izdevies parādīt gan plašāku konteksu, gan detaļas, kas daudzus cilvēkus aizkustina, rosina domāt un veidot jaunu emocionālo, intelektuālo un juteklisko pieredzi, iekļaujot subjektīvo redzējumu plašāka ainā. Publicējam Mg.art Dainas Ratnieces impresiju par pieredzējumiem Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Aleksandrai Beļcovai veltītajā retrospekcijā. 

Raksta ilustrācijai lietots LNMM publicitātes attēls, autors - Andris Zieds.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē no 2019. gada 12. oktobra līdz 2020. gada 12. janvārim bija apskatāma izstāde “Aleksandra Beļcova (1892–1981). Glezniecība. Grafika. Darbnīcas “Baltars” porcelāns”. Trīs mēneši ir pagājuši, izstādes mūžs ir galā, un drīz muzeja Lielajā izstāžu zālē būs redzama jauna izstāde, kā jau tas muzejos ierasts. 

Izstāde bija mēģinājums aptvert un izstāstīt mākslinieces Aleksandras Beļcovas mūžu – ne vairāk un ne mazāk kā 89 gadus. Savukārt, lai izstāde taptu, tā kļuva par Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītājas Natālijas Jevsejevas un mākslinieces Annas Heinrihsones mūža daļu, bet es izstādes iepazīšanai veltīju nedaudz vairāk par stundu no savas dzīves. Vaicājot sev, vai mūžu var izstāstīt x kvadrātmetros un vai izstādes aplūkošanai atvēlētie trīs mēneši ir pietiekams laiks vesela mūža iepazīšanai un viena stunda – pietiekams laika sprīdis tā izprašanai, mana atbilde ir – jā, tas noteikti ir iespējams!

Muzeju teorētiķu lietotais jēdziens „apmeklētāja pieredze” kopumā šķiet ļoti vienkāršs, tomēr, esmu pārliecināta, ka apmeklētāja mēģinājums pēc izstādes vai ekspozīcijas apskates analizēt savu t. s. pieredzi, lai noskaidrotu patikas, nepatikas vai vienaldzības cēloņus, varētu būt diezgan liels „izaicinājums”. Domājot, kāpēc es izstādi uztvēru tā un ne savādāk, konstatēju, ka šoreiz varu nosaukt vismaz dažas manas „apmeklētāja pieredzes” sastāvdaļas. 

Melošu, ja teikšu, ka abu mākslinieku daiļrade man ir tuva, daudz saistošāks šķiet brāzmainais laiks, kurā viņi dzīvoja, un daiļrunīgais ģeogrāfiskais ietvars – bijusī Krievijas impērija. Tas ir laiks, kad miljoni šajā teritorijā dzīvojošo cilvēku nesasniedza ne pusi no Aleksandras Beļcovas mūža, dzīvei apraujoties 20. gadsimta pirmajā pusē.

Mākslinieku pāri sev atklāju tikai, pateicoties viņu meitai Tatjanai Sutai, jo domāju, ka ikviens, kas dzirdējis šīs mākslas zinātnieces sulīgos, jā, arī ļoti subjektīvos, stāstus un pabijis viņas dzīvoklī, vismaz uz brīdi jutās šo trīs personību un viņu laika savaldzināts. Tatjanas Sutas atmiņu grāmata, savukārt, bija iespēja atsaukt atmiņā dzirdēto, stāstītājai klāt neesot. Pēc laika mākslinieku dzīvoklis pārtapa muzejā, kas nebija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja darbinieku izvēle, bet ļoti personiskas vēlmes piepildījums, un kas darbam ar mākslinieku mantojumu novilka stingras robežas.

Pirmoreiz ieejot jaunajā muzejā, jutos mazliet vīlusies, jo redzēju nevainojami estētisku mākslas darbu, nevis dzīvu koncentrātu, kas tapis, apvienojot vienas ģimenes vairāku paaudžu savdabīgo personību dzīvesstāstus un radošo veikumu. Visvairāk, laikam, man bija žēl dīvāna, uz kura lekcijas laikā saspiedušies sēdēja vairāk studentu, nekā dīvāna atsperēm būtu nācis par labu, taču muzeja ekspozīcijai ir savi noteikumi, kurus nākas pieņemt. Secināju, ka iepriekšējā pieredze traucē uztvert un iejusties muzeja piedāvātajā stāstā, jo es ierados ar jau zināmu stāstu, ko bija stāstījusi Tatjana Suta un kas pārspēja muzejā “lasāmo”.

Man par milzīgu pārsteigumu un prieku izstāde „Aleksandra Beļcova (1892–1981). Glezniecība. Grafika. Darbnīcas “Baltars” porcelāns” apvienoja vienā veselumā Tatjanas Sutas lekcijās dzirdēto, viņas dzīvoklī, vēlāk Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, redzēto un Tatjanas Sutas atmiņu grāmatā rakstīto, piešķirot iepriekš zināmajam jaunas krāsas un nozīmes. Izstāde saistīja kopā man zināmos faktus, taču ar to noteikti nepietiktu, ja izstāde nesniegtu t. s. „līdzpārdzīvojumu”, arī teorētiķu rakstos atrodamu jēdzienu. Izstādes vizuālā un skaņu telpa, tekstu izvēle un to saistība ar atlasītajiem mākslas darbiem un memoriālajiem priekšmetiem radīja faktos balstītu emocionālu vēstījumu, kas rezultējas līdzpārdzīvojumā.  

Izstādes lielā veiksme bija filigrāna mākslinieces daiļrades ilustrācija ar personīgās dzīves notikumiem (vai varbūt otrādi?), abu robežas nemanāmi sapludinot vienā vēstījumā, tā radot pārliecinošu noteikta laikmeta nogriežņa ainu no viena cilvēka skatupunkta. Manuprāt, Aleksandras Beļcovas spēja atsvešināti un vienlaikus tik jutīgi vērot sevi un pasauli it kā no malas, dominējot veselīgai ironijai apvienojumā ar skumjām, ir iemesls, kāpēc radās sajūta, ka viņa runā ne tikai par sevi, bet par cilvēci kopumā. Tāpēc muzejam, atklājot Aleksandras Beļcovas dziļi intīmos pārdzīvojumus un viņas piedzīvotos dramatiskos vēstures notikumus, bija izdevies pārvērst mākslinieces dzīvi vispārinājumā, kurā jebkurš cilvēks var ieraudzīt arī sevi. Izstādes veidotāji ar apbrīnojamu iejūtību bija radījuši izstādi par dzīves skaistumu un sāpēm, ko apliecinājusi Aleksandra Beļcova ar savu piedzimšanu, dzīvi un aiziešanu. Pēc izstādes apskates vienīgi mulsināja tās nosaukums, jo izstāde nebija par glezniecību, grafiku un porcelānu, bet par daudz ko vairāk.

Savukārt nu jau pati izstāde ir pārvērtusies par „pieredzi”, kas noteikti ietekmēs manu nākamo muzeja apmeklējumu, visticamāk nākamo izstādi, ko neviļus vai apzināti salīdzināšu ar šo, kas manā vērtējumā bija viena no labākajām ne tikai Latvijas muzejos redzētajām izstādēm.