Ekspozīcijas projektēšanas metodes un tehnoloģijas - Tarasa Poļakova meistarklase Latvijas memoriālo muzeju speciālistiem

Pēc semināra "Teksta vizualizācijas aspekti muzeālā ekspozīcijā" Latvijas memoriālo muzeju darbiniekiem bija lieliska iespēja piedalīties Tarasa Poļakova vadītajā meistarklasē „Ekspozīcijas projektēšanas metodes un tehnoloģijas”. Piedāvājam izlasīt Dainas Ratnieces pārdomas par meistarklasē pieredzēto

Jāatzīst, neatceros, kad pēdējo reizi, sēžot krēslā un klausoties viena cilvēka stāstījumā, negarlaikojos. Lektora erudīcija, neviltotā aizrautība, stāstot par savām muzeja ekspozīciju projektēšanas metodēm, kā arī literatūrzinātniskās atkāpes ļauj šo lekciju nodēvēt par izcilu priekšnesumu. Tiesa, izklāstītās idejas nav vērtējamas viennozīmīgi.

Lektora pieeja memoriālā muzeja ekspozīcijas veidošanai, kā viņš pats atzina, dēvējama par huligānisku. Lektors arī nenoliedza, ka viņa izstrādāto nerealizēto ekspozīciju scenāriju skaits krietni pārsniedz realizēto skaitu. Pēc visa dzirdētā un vizuālajos materiālos redzētā, šāda proporcija nepārsteidz, jo T .Poļakova piedāvātā ekspozīciju veidošanas metode noteikti ne katram ir pieņemama un pretargumentu esamība šīs metodes izmantošanas lietderībai ir saprotama. Tieši apskatīto jautājumu neviennozīmīgais vērtējums ir lielākais lekcijas ieguvums, jo tas rosina domāt. Domāt par to, kā mēs uztveram literatūru, notikumus, cilvēkus, priekšmetus. Domāt par savu domāšanas veidu. Domāt par brīvību un zināšanām, kas šo brīvību dod. Domāt par uzdrošināšanos.

Šķiet, jau lekcijas laikā kolēģu prātus urdīja jautājums: cik no loģiski izdomātā, uz daiļrades un biogrāfijas faktiem pamatotā ekspozīcijas vēstījuma, kura atklāšanai izmantots oriģināls mākslinieciskais ietērps, ir iespējams uztvert, ja muzeja apmeklētājs nepārzina konkrētās personības dzīvi un daiļradi vissīkākajās niansēs. Atbilde laikam nevar būt viena, jo atceramies ābeces patiesību, ka vairumam mākslas darbu ir vairāki saturiskie līmeņi, kuru izpratne atkarīga no konkrētā mākslas darba baudītāja sagatavotības pakāpes. Bet, ja šādas netradicionālas memoriālās (?) ekspozīcijas apmeklējums rosinājis vēlmi patstāvīgi iepazīties ar personības daiļradi vai biogrāfiju, tad huligānisms ir sevi attaisnojis.

Secinājums: memoriālais muzejs ir tikai telpa, kurā varam runāt par personību, kuras šai telpā vairs nav. Kā telpu izmantot, ir muzeja darbinieka ziņā.