Fiziskā priekšmeta loma atmiņas institūciju darbībā

Mācību semināra "Fiziskais priekšmets - muzeju darbības ikdiena vai pagātne?", kas notika 2014. gada 6. novembrī Jūrmalas pilsētas muzejā, mērķis bija aizsākt teorijā un pieredzē sakņotu diskusiju par fiziskā priekšmeta dažādajām prezentācijas iespējām, kas palīdzētu muzeju profesionāļiem definēt mērķus un uzdevumus, un pieņemt lēmumus, veidojot jaunas ekspozīcijas un izstādes. Pārdomās par būtiskākajām seminārā gūtajām atziņām un jautājumiem, ko būtu vērts pārdomāt ik pa laikam,  dalās Gundega Dreiblate. 

Attēlā: velodrezīna gaida apmeklētājus Latvijas Dzelzceļa muzejā pirms 2013. gada Muzeju nakts. Foto: J.Šakare.

Un patiesi, atskatoties uz novembra mācību semināru Jūrmalas pilsētas muzejā, var teikt, ka Šola atnāca, nolasīja un iekaroja. Bet tos prātus, kurus līdz galam neiekaroja, vismaz uzkurināja meklēt iebildumus un pretargumentus. Seminārs noslēdzās ar spraigu diskusiju, kas nebūt nav raksturīga latviešu muzejnieku auditorijai. Lūk, dažas atziņas par lekcijā dzirdēto.

Muzeji – par izmaiņām

Priekšmets iegūst atmiņas vērtību, kad to nomaina citas formas, citas nozīmes vai cita lietojuma priekšmeti. Tātad muzeju (un arī citu atmiņas institūciju) galvenais vēstījums ir par izmaiņām. Par nožēlu jāsaka, ka pārmaiņas materiālajā un garīgajā kultūrā notiek neatkarīgi no muzeju darbinieku gribas un viņi šīs pārmaiņas nevar paredzēt (pretējā gadījumā tieši muzeju darbiniekus, iespējams, aicinātu veidot valstu stratēģijas un budžetus). Mēs, muzejnieki, tikai fiksējam situāciju, kad viena vai otra parādība ir kļuvusi par vēsturi un pārvērtusies par atmiņu institūcijas objektu. 

Kā muzeja priekšmeti lietojami?

Vai muzeja priekšmeti ir svarīgākais vēstnesis par pagājušo laiku? Vai ar priekšmetiem varam nodot pagātnes pieredzi? Varbūt, ka arī varam, taču tādā gadījumā priekšmets ir ne vien jāredz, bet arī jāaptausta un, iespējams, arī jālieto. 

Bet muzeju krātuves ir pārblīvētas ar senām mantām, kas varbūt nekad nekļūs redzamas mums, kas dēvējam sevi par pagātnes mantiniekiem. Tomislava Šolas ierosinājums ir muzeju priekšmetus maksimāli iesaistīt apritē, piemēram, nododot  tos uz laiku cilvēkiem iepazīšanai mājās, organizācijās, institūcijās, nevis turot tos krājumu noslēgtībā. 

Ko būtu vērts saglabāt?

Cik svarīga nākotnes paaudzēm būs iespēja aplūkot, aptaustīt un izpētīt katru no saglabātajām lietām? Vai saglabāšanā ieguldītie privātie un sabiedriskie līdzekļi vienmēr ir tā vērti?

Uz šīm domām vedināja Tomislava Šolas minētais piemērs, ka iebalzamēto mūmiju saglabāšanai ik gadu  tiek tērēti 4 miljoni litru formaldehīda, taču tai pat laikā uz Zemes joprojām mīt ciltis, kurām pagātne (vismaz pagātne mūsu izpratnē) nav svarīga, lai dzīvotu šodien.

Vispārējā misija

Tomislavs Šola aktualizēja arī labi zināmo nostāju, ka priekšmetu krājums, tāpat kā muzejs, ir tikai līdzeklis kaut kā cita sasniegšanai. Svarīgi apzināties, kādiem nolūkiem krājums un muzejs kalpo. Ir pieņemts, ka bibliotēkām, arhīviem un muzejiem ir kopēja misija – darīt pasauli labāku. Acīmredzot katram no muzejiem jābūt savam virsuzdevumam, kuru pildot, iekļauties šīs vispārējās misijas īstenošanā.

Taču, lai pildītu noteiktu misiju, ne vienmēr ir vajadzīgs muzejs vai muzejs ar krājumu. Tikpat labi var rekonstruēt vēstures notikumus, ļaujot "izdzīvot" vēsturiskus notikumus, piemēram, kaujas. Jāatceras, ka kopumā cilvēkiem labāk patīk „spēlēt” vai „izdzīvot” vēsturi, nevis vērot priekšmetus muzeju vitrīnās. 

Nebūsim augstprātīgi, domājot, ka tikai mūsu izvēlētais veids ir pareizs. Tomislavs Šola min piemēru - - baznīcas institūciju. Vai varam būt pārliecināti, ka Kristus gribēja, lai tieši tā tiek saglabāta piemiņa par viņa veiktajiem labajiem darbiem uz Zemes?

Nepietiek ar zināšanām

Ņemot vērā milzīgo resursu ieguldījumu mantojuma saglabāšanā, īpaši atbildīgi jāuztver lēmumi par krājuma papildināšanu. "Atlase" ir atslēgas vārds šai procesā. Kurš pieņem lēmumus par priekšmetu iekļaušanu krājumā? Ar kādiem priekšmetiem papildināms muzeja krājums? Kam šis papildinājums domāts? Lai pieņemtu atbildīgus lēmumus, nepietiek ar zināšanām, ir jābūt arī gudrībai. Redzēt pasauli, kāda tā ir, nevis, kādai tai vajadzētu būt, ir pirmais solis uz gudrību.

Muzejs kā poēzija

Muzeja valoda nav ne zinātnes, ne avīžu un arī ne sarunvaloda. Muzeja ekspozīcijas, tāpat kā dzeja, māksla un mūzika, runā ar mums caur maņām. Labi to raksturo Tomislava Šolas minētais piemērs ēdienu sakarā: „Ja man ēdienu izskaidro ar ķīmisko formulu palīdzību, es zaudēju apetīti; ja ēdienu apdzejo dzejnieks, man rodas apetīte!”

Lai labāk atsauktu atmiņā seminārā dzirdēto un pieredzēto, atgādinām, ka visus mācību semināra priekšlasījumus var noklausīties BMVB Youtube kanālā, kā arī iespējams ieskatīties dažās mācību semināra fotofiksācijās:

Tomislava Šolas lekcija Public memory - Objects, theory and mission in the flux reality

Seminārs "Fiziskais priekšmets - muzeju ikdiena vai pagātne?" - visi priekšlasījumi

Mācību semināra "Fiziskais priekšmets - muzeju ikdiena vai pagātne" Picasa attēlu galerija