Ilgtspēja muzejā: kāpēc jārīkojas?

No 2024. gada 9. līdz 15. jūnijam Kuresārē, Igaunijā, norisinājās 20. Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola, kurā, kā jau ierasts, viena diena bija veltīta nelielai konferencei jeb Atvērtajai sesijai "Ilgtspēja muzejā: kāpēc jārīkojas un ko varam darīt. Baltijas valstu pieredze | Sustainability in museums: why you should act and what you can do: experiences of the Baltic countries".

Atvērtās sesijas videoieraksts pieejams Igaunijas Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes YouTube kanālā.

Attēlā: Baltijas Muzeoloģijas skolas dalībnieki un viesi pulcējas pie Kuresāres pils vārtiem. Foto: J.Šakare

Attēlā: Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolas Atvērtās seijas laikā Kuresāres muzeja konferenču zālē. Sāremā muzeja publicitātes foto.

Atvērtās sesijas dalībniekus tiešsaistē sveica Merts Volmers (Märt Volmer), Igaunijas Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks mākslas un kultūras mantojuma jomā. Viņš pieminēja Baltijas Muzeoloģijas skolas pirmo mācību pasākumu Turaidā 2004. gadā, norādot, ka kopš tā laika Baltijas Muzeoloģijas skola vienmēr ir piedāvājusi vietu un laiku diskutēt par izmaiņām pasaulē un muzejos, papildināt teorētiskās zināšanas un dalīties ar labāko muzeju praksē. Tā vienmēr vienmēr ir bijusi iespēja dzimt  jaunām idejām un cilvēkiem satikties turpmākai sadarbībai. Ikviena nozare un joma ir pakļauta izmaiņām – mainās klimats, mainās citi faktori – arī muzejiem ir jāmainās, tas ir neizbēgami. Muzeju atbildība pret nākamajām paaudzēm ir spēt rīkoties, vācot, saglabājot, pētot, interpretējot un popularizējot mantojumu un vienlaikus nodrošinot muzeju ilgtspēju. 

Attēlā: Janika Turu, Igaunijas Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Muzeju departamenta vadītāja uzrunā Atvērtās sesijas dalībniekus un viesus. Foto: J.Šakare

Janika Turu (Janika Turu), Igaunijas Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Muzeju departamenta vadītāja un Atvērtās sesijas moderatore skolas rīkotāju komandas vārdā sveica divdesmitās Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolas dalībniekus unikālajā Sāremas muzejā, Kuresāres pilī, atzīmējot, ka šajos divdesmit gados ir izveidojies plašs un noturīgs Baltijas muzeju profesionāļu un zināšanu tīklojums. Viņa ieskicēja Atvērtās sesijas un vasaras skolas uzdevumu un tēmas – koncentrēties uz ilgtspējas praktisko pusi, jo šobrīd daudzi muzeji ir attīstījuši zaļu un ilgtspējīgu izstāžu menedžmentu, pārdomātu atkritumu šķirošanas un atkārtotas izmantošanas vai pārstrādes sistēmu; pamazām turpinās pielāgošanās zaļajiem enerģijas risinājumiem. Pienācis brīdis izvērtēt sasniegto. Atvērtajā sesijā uzmanība jāpievērš arī muzeju krājuma komplektēšanas, konservācijas un restaurācijas darba ilgtspējīgas attīstības dažādiem aspektiem. 

2024. gada Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolas rīkotājs, Igaunijas Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, bija izvēlējusies vasaras skolas tēmu "Ilgtspēja muzejā: kāpēc jārīkojas un ko varam darīt", domājot gan par muzeju darba procedūrām un paņēmieniem vai ieradumiem, gan arī par muzeju infrastruktūras attīstību klimata un vides pārmaiņu kontekstā. Pēdējos gados Igaunijā notiekošajām Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolas sesijām raksturīga vairāk praktiska, ne tik ļoti teorētiska pieeja, koncentrējoties uz konkrētiem darbiem un aktivitātēm un pārdomājot optimālākos scenārijus un labās prakses piemērus. Tā tas bija jau 2017. gada vasaras skolā Tartu, kas bija veltīta informācijas pārvaldībai muzejos. Vēl izteiktāk prakses aktualitāte ienāca 2020. gada Narvas vasaras mācībās un dažādu scenāriju veidošanā, kas bija saistīti ar muzeju gatavību krīzes situācijām un muzeju noturību tajās.

Noklausoties visus priekšlasījumus, šķiet, ka šī gada lektores Lorēnas Finčas (Lorraine Finch) ievadlekcija tomēr vairāk pieskārās jautājumam – kāpēc jārīkojas? – kamēr pārējie runātāji stāstīja par lietām un darbiem, kas plānoti vai jau uzsākti, vai pat paveikti, tādējādi vairāk atbildot uz jautājumiem – ko varam darīt? Kas jau ir izdarīts un ko tas mainījis vai mainīs muzejā un muzeja darbības areālā? 

Attēlā: Lorēna Finča skaidro klimata pārmaiņu globālo kontekstu un prognozes. Foto: J.Šakare

Lorēna Finča, 2024. gada Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolas lektore, profesionāla restauratore un muzeju konsultante, vispirms sniedza īsu ieskatu par savu ceļu līdz starptautiski atzītas ekspertes un konsultantes statusam videi draudzīgas konservācijas, restaurācijas un muzeju ilgtspējīgas attīstības jautājumos.

Turpinājumā lektore iezīmēja plašāku dažādu norišu un faktoru kontekstu, kas raksturo vides izmaiņas un šo izmaiņu ietekmi uz cilvēku dzīvi un dabas daudzveidību globāli, balstoties galvenokārt uz Apvienoto Nāciju organizācijas Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes 2023. gada ziņojumu par klimata izmaiņām.

Ziņojuma secinājumi un prognozes nav iepriecinošas, diezgan radikālām un sistēmiskām izmaiņām sabiedrībā, ekonomikā, enerģijas ieguvē un patēriņā, cilvēku dzīvesveidā, attieksmē pret dabu būtu jānotiek jau šajā desmitgadē, t.i., līdz 2030. gadam, bet ļoti iespējams, pat ātrāk, lai tikai palēninātu izmaiņas – un nebūt vēl nenovērstu tās.

Lektore uzsvēra, ka mēs jau šobrīd atrodamies klimata krīzes situācijā, kaut arī ikdienā varbūt neredzam kopainu, ko rāda ļoti daudzu un dažādu pētnieku un pētniecības organizāciju veiktie mērījumi, apkopotie dati un veidotās prognozes. Krīzi redzam tikai kā atsevišķas situācijas – piemēram, ilgākus sausuma periodus, nekā ierasts, plūdus ziemā, spēcīgākus viesuļus u.c. dabas parādības, kas varbūt izpaužas krasāk, neparastāk vai biežāk, nekā parasti.

Arī muzejiem šajā situācijā nākas domāt par izmaiņām darbībā, kaut arī to radītās izmaiņas un ietekme uz vidi salīdzinājumā ar citām jomām sākotnēji var nešķist nozīmīga. Pamata problēma visās jomās un nozarēs ir, ka par klimata izmaiņām līdz šim ir gana daudz runāts, bet salīdzinoši maz darīts. Lektore atgādināja, ka jebkas, ko mājās un muzejos darām, neatkarīgi no tā, cik liela vai neliela katra rīcība būtu, ietekmē vidi un maina situāciju. Pietiktu, ja aptuveni divsimt miljoni bagāto valstu iedzīvotāji mainītu savus ikdienas un patēriņa paradumus, kā arī profesionālās rīcības – tas vien jau radītu būtiskas un pozitīvas ietekmes uz vidi izmaiņas. Katrs muzeja speciālists, neatkarīgi no tā, kādi ir viņa pienākumi un lomas muzeja darbā, var ietekmēt situāciju. Tādā nozīmē katrs darbs, katra profesija ir saistīta ar vides izmaiņām un ietekmi uz vidi, tā teikt,  every job is a climate job, jeb visam, ko ikviens dara savā profesijā, ir nozīme un ietekme .

Ir piemēri, kas rāda, ka arī globāla valstu un starpvaldību rīcība ir iespējama, piemēram, visu valstu akceptētais un pakāpeniski ieviestais Monreālas protokols par ozona slāni noārdošām vielām. 

Kā nopietns šķērslis aktīvai rīcībai klimata jautājumos bieži tiek minēts finansējuma trūkums. Te Lorēna Finča atgādināja, ka valdības parasti tērē daudz līdzekļu, lai novērstu banku krīžu sekas vai, piemēram, normalizētu situāciju pandēmijas periodā – daudz vairāk, nekā būtu nepieciešams, lai ietekmētu klimata izmaiņas un risinātu ar vidi saistītos jautājumus. Jāsecina, ka klimata izmaiņu problēmas risinājumi ir ne tik daudz tehniski vai finansiāli ierobežoti, cik to īstenošanai ir nepieciešama noteikta domāšanas veida un rīcības maiņa, kas palīdzētu cilvēkiem neieslīgt apātijā, bet aptvert, ka labais nākotnes variants ir tepat ap stūri, ka tas ir sasniedzams un ka tieši šobrīd varam kaut ko darīt, lai tas īstenotos. Arī šīs Baltijas Muzeoloģijas vasasras skolas mācību nedēļas lekcijas ir plānotas kā aicinājums rīkoties, sekojot pieciem it kā vienkāršiem soļiem:

1. Uzņemies iniciatīvu, sāc rīkoties! | Take ownership! –  sākotnējie soļi var būt pavisam mazi, piemēram, visiem atstājot konferenču zāli, jūs varat izslēgt elektrisko apgaismojumu.
2. Iedziļinies, izpēti problēmu! | Learn about the issues! – jo informētāki un zinošāki ir darbinieki un vadītāji, jo lielāks var būt  ieguldījums, efektīvāka rīcība.
3. Paud savu viedokli un ieteikumus! | Speak up! – dažkārt ir svarīgi, ja kāds pasaka skaļi, formulē to, kas ir zināms vai nojaušams visiem vai daudziem; vai arī runā par to, kas varbūt vēl nav ienācis prātā kolēģiem muzejāi un nozarē.
4. Uzņemies vadību! | Show leadership! – uzņemties vadību bieži nozīmē arī dot signālu sākt rīkoties saviem kolēģiem, savai komandai. Varbūt daudzi cilvēki jau prot un ir gatavi rīkoties, tikai gaida apstiprinājumu, ka rīcība ir iespējama. 
5. Pastāsti citiem! | Tell others! – runājiet par šīm tēmām jūsu institūcijā, runājiet ar apmeklētājiem, pastāstiet viņiem, kas muzejā tiek darīts, lai samazinātu ietekmi uz klimatu, dalieties ar zināšanām un labo praksi savā nozarē.

Diezgan daudzas institūcijas gan muzeju sektorā, gan mantojuma nozarē jau rīkojas, bet ne tik daudzas spēj interesanti un saistoši par to pavēstīt savā jomā un ārpus tās. Svarīgi ir pastāstīt arī par neveiksmēm – piemēram, ja dalīsieties pieredzē par ne tik veiksmīgu restaurācijas paņēmiena pielietojumu, tas dos iespēju citiem neatkārtot kļūdas, netērēt resursus. Tāpat der vērsties pēc palīdzības, ja nezināt, kā risināt kādu problēmu, jo, iespējams, kāds kolēģis jūsu vai radniecīgā institūcijā zina risinājumu un var palīdzēt. 

Kāpēc jautājums par rīcības jēgu un nepieciešamību rīkoties klimata pārmaiņu situācijā ir svarīgs?  Raugoties no ikdienas dzīves un darba perspektīvas, tas nav nemaz tik pašsaprotams un pieņemams. Jo, pirmkārt, ainu un prognozes plašākā perspektīvā lielākoties saprot pētnieki un novērotāji, speciālisti, kuri prot interpretēt savāktos novērojumus un datus un veidot prognozes. Otrkārt, cilvēciski reizēm ir grūti atteikties no tūlītējiem ieguvumiem, piemēram, ierobežot patēriņu vai mainīt diezgan ērtus ikdienas paradumus, lai izvairītos no sekām, kas paredzamas kaut kad nenoteiktā nākotnē, turklāt īsti neesot priekšstatam par to, kādas tās varētu būt. Treškārt, pat ja izprotam datus un prognozes un spējam iztēloties arī netiešās klimata pārmaiņu ietekmes (sugu daudzveidības samazināšanās, ūdens un pārtikas trūkums, sociāli nemieri, klimata pārmaiņu raisīta masu migrācija un citas), tad tomēr jautājums – vai tiešām mana individuālā rīcība, mana muzeja, pat visas valsts vai mana pasaules reģiona rīcība būs pietiekama, ja tajā pašā laikā citas lielas valstis kāpina fosilā kurināmā ieguvi un patēriņu, kā arī ietekmē vidi citos veidos, piemēram, izraisot karu?

Lorēnas Finčas mudinājums ir neļauties šai bezpalīdzības, nevarīgas trauksmes vai apātijas sajūtai un sākt pētīt iespējas un izmantot izdevības, rīkoties individuāli un savā organizācijā, sekot līdzi tam, ko dara kolēģi citās institūcijās un citās nozarēs, veidot sadarbības un informēt par to arī plašāku sabiedrību.

Attēlā: Prīts Kivi (Priit Kivi), Sāremā muzeja galvenais krājuma glabātājs, vada ekslursiju Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolas dalībniekiem. Foto: J.Šakare

PAR BALTIJAS MUZEOLOĢIJAS SKOLU

Baltijas Muzeoloģijas skola (BMS) kopš 2004. gada ir Baltijas valstu Kultūras ministriju ilgtermiņa sadarbības projekts muzeju darbinieku tālākizglītībai, kas apvieno muzeju teoriju un praksi nedēļu ilgā programmā, un katru gadu notiek kādā no Baltijas valstīm. Plašāka informācija skolas tiešsaistes vietnē.

BMS 2024. gadā rīkoja Igaunijas Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde sadarbībā ar Sāremā muzeju un ar Igaunijas Kultūras ministrijas atbalstu. Nozīmīgu atbalstu BMS sniedz Lietuvas Kultūras ministrija, Latvijas Kultūras ministrija un Valsts kultūrkapitāla fonds. Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrība ir skolas organizators Latvijā.