Izcilo muzeologu Zbiņeku Zbislavu Stranski pieminot

Nedēļas nogalē no Starptautiskās Muzeju padomes (ICOM) Muzeoloģijas komitejas (ICOFOM) saņemta skumja ziņa - 21. janvārī mūžībā aizgājis viens no ietekmīgākajiem muzeju jomas teorētiķiem, muzeoloģijas Centrālās un Austrumeiropas atzara tālākveidotājiem, Dr. phil. Zbiņeks Zbislavs Stranskis | Zbyněk Zbyslav Stránský.

Sākot ar 20. gs. sešdesmitajiem gadiem Zbiņeks Z. Stranskis, neraugoties uz nelabvēlīgajām politiskās situācijas maiņām Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā, vērienīgi attīstīja tālāk to muzeoloģiskās izglītības un tālākizglītības tradīciju, kas Brno Universitātē un Morāvijas zemes muzejā bija iedibināta starpkaru un pēckara periodā.  Z.Z. Stranskis organizēja regulārus starptautiskus seminārus un kopš 1986. gada - arī Brno Starptautisko muzeoloģijas vasaras skolu (ISSOM), kas notika ar UNESCO atbalstu. Zbiņeks Z. Stranskis organizēja starptautiska līmeņa publikācijas par muzeoloģijas jautājumiem, t. sk. arī čehu muzeologu rakstu publicēšanu citās valodās.

Nedaudziem Latvijas muzeju profesionāļiem ir bijusi iespēja tikties ar Zbiņeku Stranski, klausīties viņa lekcijas klātienē. Bet daudziem muzeju speciālistiem, studentiem un interesentiem ir bijusi iespēja apgūt muzeoloģijas pamatus, lasot viņa darbus. 1996. gadā Latvijas Muzeju asociācija tieši ar Zbiņeka Z. Stranska grāmatas "Ievads muzeoloģijā" tulkojumu latviešu valodā aizsāka izdevumu sēriju "Muzeoloģijas bibliotēka". Izdevums, kas sākotnēji veidots kā konspektīvs ievads muzeoloģijā ISSOM studentiem, joprojām ir viens no pamata mācību tekstiem un pirmā semināra tēma arī mūsu LKA Muzeoloģijas, tagad - Muzeju un kultūras mantojuma maģistra studiju apakšprogrammas studentiem, kā arī noderīga viela pārdomām visiem muzeju teorijā un praksē vienlīdz ieinteresētajiem. Tas ir teksts, kas sniedz skaidru ieskatu muzeoloģijas fenomenoloģiskajā paradigmā, kurā muzeoloģijas priekšmets nav nedz muzejs kā institūcija, nedz muzeja priekšmets, bet gan cilvēka īpašā attieksme pret īstenību, kas stimulē pasaules izzināšanu un apgūšanu muzealizācijas procesā, pārradot to jaunā kultūrvēsturiskā realitātē. Vienlaikus tas ir visai drosmīgs mēģinājums 20. gadsimta otrajā pusē izveidot sistemātisku ieskatu muzeoloģijā kā zinātnē, kas joprojām kalpo par pamatu gan muzeju teorijas attīstībai, gan diskusijām.

Vairāki Latvijas muzeju jomas pārstāvji 20. gadsimta deviņdesmitajos gados mācījušies Brno Starptautiskajā muzeoloģijas vasaras skolā. Šodien dodam vārdu diviem no viņiem.

Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola raksta: "Studentos, kuri mācījušies Starptautiskajā muzeoloģijas vasaras skolā Brno, arī manī, viņš raisījis apbrīnu ar savu prasmi savienot filozofiskus prātojumus par muzeju teorijas niansēm ar fantastisku dzīves sparu un prasmi piesaistīt jaunos kolēģus, uzturēt saikni ar savas nozares izcilākajiem profesionāļiem. Esmu pateicīga viņam par ievadīšanu muzeoloģijas labirintos!" 

Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns atzīst: „Stranska skatījums uz muzeja fenomenu un viņa muzeoloģiskā teorija manā uztverē ir koncentrējusies vienā pavisam vienkāršā jautājumā – kāpēc? Kāpēc sabiedrībai ir nepieciešami muzeji? Kāpēc mēs, pretēji lietu iznīcīgajai dabai, cenšamies saglabāt tās atsevišķus realitātes elementus, piedēvējot tiem kultūras vērtību? Tikšanās ar Zbiņeku Stranski ir likusi manam darbam un dzīvei muzeju vidē vienmēr un visā meklēt jēgu.”