Mēģinājums no jauna iztēloties muzeju

Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības biedre Austra Ziļicka oktobrī ar prezentāciju, veltītu pētniecības rezultātu komunikācijai eksperimentālajā muzejpedagoģiskajā programmā "Piena darbi", piedalījās vienā no nozīmīgākajiem pasākumiem, kas arvien saista etnogrāfijas un etnoloģijas jomas muzeju pārstāvju uzmanību visā pasaulē - Starptautiskās Etnogrāfijas muzeju un kolekciju komitejas gada konferencē. Publicējam Austras pārdomas par būtiskākajām tēmām un jautājumiem, kas tika skarti konferences referātos un sarunās ar kolēģiem. Raksta ilustrēšanai ar organizatoru laipnu atļauju izmantoti daži konferences publicitātes foto.

Šoruden, no 9. līdz 12. oktobrim, jaunajā Igaunijas Nacionālajā muzejā, Tartu, notika Starptautiskās muzeju padomes (ICOM) Starptautiskās Etnogrāfijas muzeju un kolekciju komitejas (ICME) ikgadējā konference. Pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda un ICOM Latvijas Nacionālās komitejas atbalstam, man bija iespēja piedalīties šajā konferencē, lai pastāstītu par savu pieredzi Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, veicot un komunicējot pētniecību par piena pārstrādi. 

ICOM ICME 51. konferences dalībnieku kopbilde.

Šī gada konferences tēma “Re-imagining the Museum in the Global Contemporary” latviski, šķiet, vislabāk tulkojama aprakstoši – konferences dalībnieki bija aicināti no jauna iztēloties, kas (un kāds) ir un varētu tapt muzejs, stāvot ar abām kājām globalizētajā un modernajā pasaulē. Kalambūriskais, grūti tulkojamais konferences nosaukums sevī ietver gan pamatīgu pašanalīzi, gan vērtējošu skatu. Liels bija mans izbrīns, patiešām nonākot procesā, kurā dalībnieki mēģināja savu pieeju un darbošanos pārvērtēt, neslēpjoties aiz pieklājīga korektuma un koleģiāliem “kā mēs visu labi darām” referātiem.

Konference bija kā aicinājums atkāpties soli no ikdienišķā, savā konkrētajā jomā fokusētā skata un izvērtēt kopainu. Diskusijas pēc referātiem lielākoties bija draudzīgas un vienlaikus kritiskas, nebaidoties iebilst, apšaubot pieejas un reizēm arī pārskatot terminoloģiju. Daudzās sarunās parādījās mēģinājumi pārvērtēt ne tikai citu uzskatus, bet arī savus. 

Tomēr, šķiet, konferences veiksmes atslēga bija ne tikai nebaidīšanās pielietot kritiskās domāšanas rīkus, bet arī drosme atļauties saturiski piepildītajās runās iesaistīt arī emocijas, nepaliekot pie sausās, drošās teorijas. 

Par šādu pieeju vislielākajā mērā atbildīgi divu pirmo dienu galvenie runātāji, kuru uzdevums bija ar pusotras stundas garu uzstāšanos atklāt jaunu sadaļu un ievadīt katras dienas referātus noteiktā gultnē. Pirmā diena riņķoja ap muzeju iespējām reaģēt uz pasaules problēmām – piesārņojumu un migrāciju un dekolonizāciju – kā arī starptautiskās sadarbības piemēriem un muzeju digitalizāciju. Otrajā konferences dienā bija paredzēts pievērsties muzeju priekšmetiem, kolekcijām un to reprezentēšanai, atsevišķi izdalot emocionālu pārdzīvojumu raisīšanu. Trešajā dienā pievērsāmies apmeklētāju iesaistei un baudījām iespēju paši kļūt par apmeklētājiem mācību izbraucienos. Savukārt noslēdzošā diena vairāk skāra filozofiskus jautājumus par muzeju atbildību, zināšanu iegūšanu un dalīšanos ar tām, kā arī autoritātes jēdziena izpratni šajā jomā.

Jau pirmā runātāja, grāmatas “Iztēlojoties muzeju” | “Reimagining the Museum” autore, Andrea Vitkoma | Andrea Witcomb savu stāstījumu par imigrācijai veltītiem muzejiem un ekspozīcijām Austrālijā iesāka ar bērnības atmiņām par to, kā viņas ģimene bija spiesta emigrēt no Portugāles uz Austrāliju. Dalīšanās ar personisko, rosinot klausītājos empātiju, vērta līdzpārdzīvojamu viņas izvēlēto tēmu par iekļaujošu muzeju. Vēršanās pie cilvēcīgā modināja vēlmi katram no jauna pārskatīt savu iekšējo norobežošanos no atšķirīgā, no “tiem citiem”. 

Andrea Vitkoma | Andrea Witcomb (no kreisās) un ICME vadītāja Viva Goldinga | Viv Golding paneļdiskusijā.

Otrās dienas galvenais runātājs bija Veins Modests | Wayne Modest – četru pasaules kultūru muzeju apvienības, kurā ietilpst Tropu muzejs Amsterdamā, Pasaules muzejs Roterdamā, Nacionālais Etnoloģijas muzejs Leidenē un Āfrikas muzejs Neimegenas apkaimē, pētniecības centra vadītājs. Savu racionāli strukturēto runu par cilvēcību un rūpēm viņš izvērta par aizkustinošu priekšnesumu ar emocionālu valodu, asociācijām un mākslasdarbu demonstrējumiem. Tādējādi otrā diena, kas bija paredzēta muzeju profesionālos jautājumos fokusētam skatam, izvērtās krietni emocionālāka. Vēl ilgi pēc Veina runas, aicinājums rūpēties par cilvēcību un atsacīties no aizbildnieciskas attieksmes dominēja diskusijās pēc referātiem, kafijas pārtraukumos un pat vakara sarunās omulīgajos Tartu krodziņos. Tikai pašā pēdējā konferences dienā ar kolēģiem nosmējām, ka Veina gars vairs nav jūtams un pēcreferātu diskusijās parādās nīgruma un paviršības iezīmes.

Veins Modests | Wane Modest prožektoru gaismās.

Kaut arī lielākoties priekšlasījumi nesasniedza šādu emocionālas harizmas līmeni, vēlme būt patiesiem un gatavība runāt par smagām tēmām caurvija visu konferenci. Vairums referātu bija veltīti dekolonizācijas tēmas dažādiem aspektiem un demonstrēja muzeju un pētniecības institūciju centienus pārskatīt darbošanos ar savu koloniālisma laikmetā un kolonizācijas procesos iegūto krājumu. Atsevišķi stāsti vēstīja par krājuma priekšmetu nogādāšanu to izcelsmes vietā, tomēr lielākoties dominēja izvēle pārskatīt šo priekšmetu interpretācijas. Bija gana daudz piemēru no muzejiem, kuru speciālisti kolekciju un atsevišķu priekšmetu interpretācijā iesaistījuši to tautu pārstāvjus, no kuru kultūras šie priekšmeti izņemti, bieži vardarbīgā vai negodīgā ceļā. Īpaši interesanti un iedvesmojoši bija referāti par grūtībām, ar kādām muzeji saskārušies, vēloties dot vārdu sabiedrībai vai kādai noteiktai sabiedrības grupai. Visgrūtāk nācies atkāpties no eksperta lomas, atteikties no kontroles un atdot stāsta veidotāja tiesības kādam citam. Pavīdēja arī atziņa, ka, pārskatot savu dekolonizācijas vēsturi un kaisot sev pelnus uz galvas par kolonizēšanu, kādreizējo valstu-kolonizatoru lielie etnogrāfijas muzeji tomēr vēl arvien piekopj aizbildniecisku politiku un turpina ignorēt reiz kolonizēto zemju pamattautu intereses. Vai būtu jāatzīst, ka šī nožēla izrādījusies vēl viens paņēmiens, kā atkal izvairīties no sarunas ar un par pašām pamattautām, kārtējo reizi nostatot centrā sevi?

 Ieinteresētie klausītāji Igaunijas Nacionālā muzeja konferenču zālē.

To visu apzinoties, tomēr vēl neatbildēts jautājums, vai - un cik tālu - muzejam vajadzētu atkāpties no stāstnieka lomas, dodot vārdu citiem, ne muzeja radītiem stāstiem. Pieredzēs ar sabiedrības iesaisti ekspozīciju satura veidošanā izrādījies, ka ne-muzeja radītie stāsti muzejam šķituši par daudz emocionāli un nezinātniski, kamēr iesaistītajām sabiedrības grupām muzeja piegājiens licies bezdvēselisks un sauss. 

Te vietā atgādinājums, ka etnogrāfijas un etnoloģijas muzeji Rietumeiropā veidojušies kā tālo, eksotisko zemju un koloniju pasauli demonstrējoša institūcija, kamēr Eiropas austrumos ar etnogrāfiju primāri tiek saprasts nacionālo identitāti veidojošs konteksts. Tādējādi varētu šķist, ka konferencē dominējusī dekolonizācijas tēma Centrālās un Austrumeiropas kontekstā nav pārāk aktuāla un mēs varam ar vieglu un pašapzinīgu pārākumu klausīties stāstos par “viņu tālajām problēmām”. 

Jāatzīst, ka privātās sarunās un atsevišķos personīgi izteiktos komentāros par manu referātu, kas atspoguļoja pieredzi Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, dažu šī reģiona kolēģu teiktajā saklausīju vēlmi tieši šādi uztvert konferencē dzirdēto: “Dekolonizācija ir „viņu” problēma, un uz mums tas nav attiecināms ne vismazākajā mērā.” Tomēr līdzās šim viedoklim sastapos ar dziļāk vērtējošu attieksmi pret savos muzejos pausto vēstījumu.

Raksta autore (ar mikrofonu) kopā ar Jāniku Videru | Jaanika Vider (pirmā no kreisās) un Gudrunu Būheri | Gudrun Bucher (otrā no labās), mēģinot atbildēt uz jautājumu par etnogrāfijas iespējām risināt nākotnes problēmas, par spīti pašas disciplīnas pagātnē fokusētajam skatam.

Kaut arī Latvijai un Igaunijai nav īpaša pamata kaunēties par to koloniālo vēsturi - drīzāk drusku pat klusībā lepojamies par atgadījumu ar Tobāgo - jautājumi par iekļaujošu muzeju skar mūs vislielākajā mērā. Apkopojot referātus un diskusijas ar Austrumeiropas kolēģiem, šķiet, īpaši aktuāla tēma šobrīd ir muzeju apmeklētāju (un muzeju neapmeklētāju) pieredzes izpēte. Bieži saskaramies ar problēmu, ka muzeji stāsta stāstus, kas apmeklētājus neinteresē. Vai arī šie stāsti apmeklētājiem – un galvenokārt neapmeklētājiem - nav dzirdami kādu citu iemeslu dēļ. Un pretēji - itin bieži gadās, ka muzeji nerunā par tām tēmām, kuras sabiedrība vai kāda sabiedrības grupa vēlētos atrast muzejā. Iespējams, mēs vienkārši nezinām par apmeklētāju (un neapmeklētāju) gaidām, bet varbūt arī neuzdrošināmies par to runāt? Vai runājam atsvešinātā valodā, vēloties izklausīties pēc ekspertiem un atsakoties no emocionāla vēstījuma? Tie muzeji, kas veic sistemātiskus apmeklētāju pieredzes pētījumus, noteikti jūtas drošāki, kad tiek skarti šādi jautājumi.

Konferences dalībnieki aizrautīgi baudīja iespēju ielūkoties jaunā Igaunijas Nacionālā muzeja krājuma telpās, kas apmeklētājiem ikdienā nav pieejamas.

Noslēdzot stāstu par ICME konferenci Tartu, definēju galveno atziņu, kas bija mans guvums šajā tikšanās reizē: atklāta un cilvēcīga saruna un diskusija atstāj spēcīgu un ilgstošu iespaidu. Novēlu sev un kolēģiem drosmi atļauties būt cilvēcīgiem, jūtīgiem un patiesiem savā profesijā!

Konferences referātu kopsavilkumos var ieskatīties šeit, savukārt galveno par konferences prezentācijām var uzzināt šeit.