Muzeju nakts. Pārdomas

Nu jau pagājis brīdis, kopš 2012. gada Eiropas Muzeju nakts Latvijā noslēgusies, muzejos un citās kultūras institūcijās saskaitīti vairāk kā 277 tūkstoši Muzeju nakts apmeklējumu. Īsi pirms notikuma sadarbībā un ar kultūras un patstāvīgas domas portālu Satori.lv tapa Janas Šakares pārdomas par Muzeju nakti. Pārpublicējam rakstu - varbūt vēl nav lasīts vai arī ir kas svarīgs piebilstams. Raksts portālā Satori.lv lasāms šeit, to publicējam ar Satori.lv laipnu atļauju.

Pirms 19. maija vakara, kad daudzi tūkstoši cilvēku visā Latvijā atkal apbrīnojamā vienprātībā dosies uz muzejiem, bibliotēkām, teātriem un citām kultūras institūcijām, vēlējos uzrakstīt par dažām Muzeju nakts īpatnībām, kas parasti paliek ēnā.

Muzeju nakts, kādu to esmu piedzīvojusi, asociējas ar ļaužu plūsmu, kas pēkšņi ir mainījusi virzienu un dodas uz vietām un punktiem, kas citkārt piesaistītu tikai nelielu daļu. Itin kā tumsa un ieniršana dzīvajā straumē daudziem ļautu nekaunēties un nebaidīties no muzeja apmeklējuma un padarītu šo bezmaksas pārgājienu iekārojamāku un vērtīgāku. Pamazām rodas iespaids, ka galvenā Muzeju nakts figūra nav vis muzeji, bet gan šī raibā, piedzīvojumu meklējošā, redzēt un pieskarties kārā straume, kas, atduroties pret muzeju darbinieku veidotajām pasākumu robežām un pašu muzeju trauslajām sienām, neapzinīgi un neapzināti izmēģina savas robežas – cik pacietīgi esam, cik garus gabalus varam pieveikt kājām, cik burzmu un rindu izturēt, cik muzejos paspēt ielūkoties, cik draugu un paziņu satikt vai pierunāt doties līdzi, cik pārsteigumu pamanīt.

Skaidrs, ka Muzeju nakts pasākumos dominē izklaides un svētku elements – tas arī atšķir došanos uz muzeju Muzeju naktī no ikdienišķa muzeja apmeklējuma, kas itin bieži mudina šīs divas lietas krasi nošķirt, līdzīgi kā nošķiram reklāmas attēlu no produkta, kas tajā tiek reklamēts. Raugoties plašākā kontekstā, tomēr uzdrošinos teikt, ka tik radikālas atšķirības te nav. Muzeju nakts noteikti ir spēcīgs muzeju nozares popularizēšanas instruments, bet vienlaikus tas ir viens no muzejos notiekošajiem pasākumiem. Muzeji arī Muzeju naktī pilda to pašu lomu, kādu tie ir uzņēmušies ikdienā – rādot cilvēku darinātas un dabas veidotas lietas, sniedzot papildinošu informāciju, rīkojot izglītojošus pasākumus un pievienojot tam visam nedaudz izklaides biszāļu, mudināt ļaudis saprast, izjust un mēģināt atbildēt uz vienu vai pat vairākiem jautājumiem par mums pašiem. Vēl viens iemesls, kādēļ neredzu milzu atšķirību starp muzeju ikdienu un Muzeju nakti, ir tas, ka, iespējams, ilgāku laiku, vēl pirms Muzeju nakts idejas dzimšanas, konservatīvajai muzeju nozarei pietrūka sava karnevāla, kura laikā uz brīdi varētu nolikt malā dažus ikdienas priekšrakstus. Neviens taču nebrīnās un gauži nesūkstās par to, ka, piemēram, izstādes sākas ar atklāšanas pasākumu, kur visi ar visiem sarunājas, dzer vīnu un retais bez spiedīgas nepieciešamības uzmet rūpīgāku skatu izstādītajiem darbiem, nemaz nerunājot par jokiem, kas reizēm sākas pēc oficiālās daļas. Tāpat kā izstādes atklāšana ir tās kopējās norises sastāvdaļa, tā arī Muzeju nakti nu jau var uzskatīt par vienu no muzeju ikdienas dzīves regulāriem elementiem.

Kopš 2005. gada, kad 65 Latvijas muzeji atsaucās uz Francijas Kultūras un komunikācijas ministrijas iniciatīvu, Eiropas Muzeju nakts ir kļuvusi par vērā ņemamu Latvijas muzeju un visas kultūras nozares pasākumu. Un ne tikai kultūras nozares – to droši apgalvoju tāpēc, ka arvien vairāk nebūt ne muzejiska un komerciāla rakstura organizāciju cenšas pieslieties Muzeju nakts zīmolam un programmai. Gribētāju ir gana, tāpēc organizatoriem jāizvēlas un jāiekļauj programmā vien tie Muzeju nakts dalībnieki, kas kādā nebūt veidā saistīti ar kultūras un kultūras mantojuma jomu. Tomēr Muzeju nakts koordinatori priecājas arī par visām privātpersonām, uzņēmumiem un institūcijām, kas netieši iesaistās akcijas norisēs, piemēram, piedāvājot dažādus pakalpojumus vai izklaides Muzeju nakts apmeklētājiem. Cik ātri nieka septiņu gadu laikā šī maija nakts ir iedzīvojusies un kļuvusi par tradīciju, kaut arī tā nav saistīta ar dažādu preču un sīkumu iegādi, kā tas neapšaubāmi ir ar dažiem citiem jaunieviestiem svētkiem, piemēram, ar siržu graizīšanas un sūtīšanas dienu vai ķirbju grebšanas vakaru. Ja kādu gadu Muzeju nakts izpaliktu, iespējams, tas izraisītu potenciālo apmeklētāju žēlabas vai pat protestus sociālajos tīklos, kaut arī maz ticams, ka tas kļūtu par iemeslu dumpim vai revolūcijai.

Ik gadu, maijam palēnām tuvojoties, Muzeju nakts organizētāji saņem arvien vairāk jautājumu par Muzeju nakts norisēm, kā arī arvien jaunus dalības pieteikumus. Ja pirmajā Muzeju naktī muzeju apmeklējumu skaits bija aptuveni 65 tūkstoši, tad jau 2007. gadā tas sasniedza 200 tūkstošu robežu, lai pēdējos četrus gadus svārstītos robežās no 250 līdz 270 tūkstošiem.[1] Tas liecina, ka Muzeju nakts skaitliskie rādītāji ir sasnieguši kāpuma robežu, bet vienlaikus parāda, ka ir izveidojusies ja ne tradīcija, tad ikgadējs ieradums noteikti.

Kas raksturo personu, kura neatgriezeniski ir nonākusi Muzeju nakts ieraduma varā, jeb, citiem vārdiem, kas ir Muzeju nakts vidējais apmeklētājs? Līdz šim aptuvenu nojausmu par to varēju gūt, vien dodoties improvizētā lauka pētījumā, proti, apmeklējot Muzeju nakts pasākumus un vērojot ļaudis. Šogad papildu informāciju, lai arī visai aptuvenu un koriģējamu, sniedz dati par Muzeju nakts sekotājiem sociālajos tīklos. Visticamāk, vidējais Muzeju nakts apmeklētājs ir sieviete, 18 līdz 34 gadus veca rīdziniece. Interesants atklājums daudziem būtu, ka nav nemaz tik droši nosakāms, kādā valodā ikdienā un mājās runā vidējā Muzeju nakts apmeklētāja – latviešu vai krievu.

Ne vienu vien izbrīnītu arī tas, cik maz finanšu resursu ik gadu ieguldīts Muzeju nakts organizēšanā un koordinēšanā. Arī šogad Kultūras ministrija finansē ar autortiesībām saistīto izmaksu segšanu Muzeju nakts pasākumos, Rīgas dome nodrošina programmas bukletu un plakātu izdošanu; nelielu finansiālu atbalstu Muzeju nakts organizētāji saņem no dažiem sponsoriem. Kopējā summa nepārsniedz tik tūkstošu latu, cik uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Tomēr neapgalvošu, ka Muzeju nakts organizēšana un zīmola izaudzēšana būtu lēta. Muzeju dalība Muzeju naktī ir brīvprātīga, muzeji organizē apmeklētāju plūsmas un pasākumus pilnīgi patstāvīgi. Muzeju ļaudis plāno pasākumus, raksta projektus, piesaista sponsorus, muzeju draugus un brīvprātīgos darbiniekus. Ja uzskaitītu un aprēķinātu muzeju vadītāju, speciālistu un darbinieku laiku un darbu, kas ieguldīts Muzeju nakts organizēšanā, un tas būtu jāapmaksā atsevišķi saskaņā ar kādu nosacītu vidējo tarifu, visticamāk, pēkšņi izrādītos, ka Muzeju nakts ir viens no tiem neganti dārgajiem kultūras pasākumiem, ko mēs, kā politiķi reizēm mēdz norādīt, esošajā ekonomiskajā situācijā nemaz nevaram atļauties.

Nesen anonīms tīmekļa komentētājs pie ziņas par Muzeju nakti kādā portālā bija piezīmējis: "Jāņem vērā, ka dažiem muzejiem tā ir "muzeju šausmu nakts"." Grūti pateikt, ko tieši ar to bija domājis konkrētais rakstītājs, taču tas norāda uz kādu problēmu, ko varētu dēvēt par pretrunu starp divām no trim muzeja pamatfunkcijām, proti, muzeja krājuma saglabāšanu un muzeja krājuma komunikāciju, interpretēšanu un izrādīšanu plašākai publikai. Šī pretruna ir fundamentāla un pastāv arī ikdienā ikvienā muzejā, kas saņēmies kaut nelielu daļu no saviem dārgumiem tomēr parādīt apmeklētājiem noteiktās dienas stundās. Muzeju naktī, kad uz muzejiem vienlaikus dodas lielāks skaits cilvēku, apmeklētāju plūsmas pārvaldības problēma atsevišķās situācijās var samilzt un nonākt bīstami tuvu robežai, kad muzeju rīcībā esošie resursi – un Latvijas muzeju rīcībā esošie resursi ne tuvu nav pietiekami – vairs neļautu to pienācīgā veidā risināt. Muzeju nakts vēsture tomēr liecina, ka muzeji nebūt nav tik lēni un neapķērīgi, kā nezinātāji dažkārt iedomājas, un līdz šim ir it labi ar visu tikuši galā.

Ja nu tiešām nav ne vismazākās vēlmes izbaudīt burzmu un, stāvot rindās, kavēt laiku interesantās sarunās ar citiem Muzeju nakts entuziastiem, es ieteiktu kādā pavisam parastā dienā apmeklēt tos Latvijas muzejus, kuros par ekspozīciju un izstāžu aplūkošanu nekas nav jāmaksā. Laba izdevība ir Starptautiskā muzeju diena 18. maijā, kad daudzos muzejos ieejas maksa ir atcelta. Ja paseko līdzi informācijai muzeju mājaslapās, kā arī Facebook un Twitter kontos, tad izrādās – diezgan bieži ir dienas vai stundas, kad muzeju ekspozīcijas var aplūkot par brīvu vai arī biļešu cenas ir krietni mazākas, nekā ierasts.

Protams, Muzeju nakts vienreiz gadā uz neilgu brīdi nonāk arī mediju redzeslokā. Vienmēr brīnos, kā tas nākas, ka salīdzinoši bagātīgajā Muzeju nakts ziņu, atskaišu un attēlu plūsmā pavisam reti iespraucas kāda vērtējoša un kritiski analizējoša balss.[2] Daļēji tas droši vien ir saistīts ar to, ka muzeju nozarei pēdējos gadus pietrūcis savas, pret nejaušībām un dažādu ārēju apstākļu ietekmēm kaut cik noturīgas informatīvās platformas, kas būtu stabila un aktīva vienlaikus, tādējādi nodrošinot kritiskas analīzes nepārtrauktību. Savukārt presē un ziņu portālos muzeju joma tiek atainota sadalītā, fragmentārā veidā, piemēram, par mākslas muzejiem var lasīt sadaļā "Māksla"; norises dabas un tehnikas muzejos tiks atainotas sadaļā "Zinātne"; Muzeju nakts norises savukārt iekļūs sadaļā "Izklaide". Nereti gadās, ka pašus interesantākos Muzeju nakts iespaidus un vērtējumus lasu tīmekļa emuāros, kuriem nejauši uzduros vairākus mēnešus pēc tam, kad kārtējā Muzeju nakts jau aizvadīta, un uz kuriem saites pazaudēju drīz vien pēc izlasīšanas. Nenoliegšu, tieši šis novērojums man ir kā pamudinājums uzrakstīt par Muzeju nakts tēmu.

Noslēgumā varu vien pieminēt savu Muzeju nakts pieredzi, kas mani arī nedaudz mulsina. Neesmu masu pasākumu cienītāja, drīzāk jau konsekventi izvairos no lieliem ļaužu pulkiem. Tomēr tieši Muzeju naktīs man vienmēr ir veicies. Bieži ir izdevies atrast īstas Muzeju nakts oāzes, jaukas vietas, kur varu atrast sarunbiedrus, viesmīlīgu un siltu atmosfēru, acij, ausij un prātam tīkamas norises. Patiesību sakot, ikvienā Muzeju naktī šāda iespēja ir bijusi. Arī lasot citu apmeklētāju atsauksmes, secinu, ka katrs ir atradis to, ko vēlējies un meklējis. Lai cik tas arī būtu neparasti.