Muzeju teorija un normatīvais regulējums Latvijas muzejos

Turpinot  sarunu par muzeja definēšanas tematiku, tās nozīmību muzeju teorijā un  saistību ar muzeju praksi, publicējam Dr. philol. Jāņa Garjāna referātu¹, kurā analizētas aktuālās izmaiņas Latvijas Muzeju likumā un tas, kā normatīvajos aktos definētie nosacījumi, struktūras un mehānismi atbilst muzejteorētiskajām nostādnēm un jaunākajām atziņām.

Ar 2018. gada 1. janvāri spēkā stājušies grozījumi Muzeju likumā².  Strādājot pie muzeju nozares normatīvā regulējuma aktualizēšanas, radās jautājums, kādā mērā normatīvajos aktos definētie Latvijas muzeju darbības, nozares struktūras un pārvaldības mehānismi atbilst atziņām par muzeju, ko pauž muzeju teorija jeb muzeoloģija. Pamatojot teorijas nozīmību katra individuālā muzeja darbā, muzeologi kā galveno argumentu min nepieciešamību „pacelt muzeju darbu profesionālā līmenī” ³. Manuprāt, tas pats ir attiecināms arī uz muzeju nozares struktūras izveidi un tās darbības organizāciju valstī. Tādējādi būtu vērts analizēt Muzeju likumu⁴  kā normatīvo aktu, kurā, respektējot konkrētās valsts pārvaldes iekārtas pamatprincipus⁵, atspoguļojas tiesiski nostiprināts skatījums uz muzeju nozari un tā saistība ar muzeju teoriju. 

Kaut arī publiskajai muzeju darbībai Latvijā ir senas, eiropeiskajā kultūrā balstītas tradīcijas jau kopš 18.gadsimta otrās puses, tomēr izpratni par mūsdienu muzeju neapšaubāmi ir ietekmējusi Austrumeiropas pieredze. Tāpēc saprotamas un organiski pieņemamas Latvijas muzeju profesionālajā vidē ir teorētiskās atziņas, ko definējis čehu muzeologs Stranskis, vācu teorētiķis Vaidahers, arī Reinvarda akadēmijas Amsterdamā profesors Peters van Menšs. Kā atskaites punkts Latvijas situācijas izvērtējumam izmantoti 2015.gadā UNESCO pieņemtie „Ieteikumi par muzeju un kolekciju, to daudzveidības un lomas sabiedrībā aizsardzību un veicināšanu”⁶. Manuprāt, muzeoloģiskā doma, arī daudzu muzeju praktiskā darbība ir daudz drosmīgāka un krāsaināka nekā situācijas raksturojums UNESCO dokumentā – to apliecina Petera van Menša un Leontīnes Meijeres-van Menšas 2015.gada pētījums „Jaunās tendences muzeoloģijā”⁷. 

Latvijas Muzeju likums tika izveidots un Saeimā pieņemts pirms 20 gadiem – 1997. gadā. Kaut arī tajā vairākkārt veikti precizējumi, likuma pamatkonstrukcija, tātad arī muzeju nozares sistēma, nav kardināli mainījusies. Pēdējās izmaiņas Muzeju likumā skar virkni jautājumu, un katram no tiem ir ietekme uz Latvijas muzeju darbību. Pieminēšu dažus.

Muzeja definīcija un muzeja misija

Jēdziena „muzejs” definēšanai Latvijas Muzeju likumā izmantota Starptautiskajā Muzeju padomē akceptētā muzeja definīcija, kura, uzskaitot muzeja pamatfunkcijas un akcentējot muzeja darbības sabiedrisko mērķi, raksturo institucionālo formu, kādā pasaule pazīst muzejus pēdējos 200 gadus. Tomēr, ņemot vērā sociālās vides mainību, tieši muzeja definīcija allaž ir atradusies muzeoloģisko diskusiju epicentrā un ir piedzīvojusi korekcijas arī Latvijas Muzeju likumā. 

Jaunākie muzeja definīcijas grozījumi Muzeju likumā, pirmkārt, akcentē muzeja bezpeļņas raksturu. Tas nenozīmē, ka muzejos nebūtu sniedzami maksas pakalpojumi un gūstami pašieņēmumi. Ne velti likumā ir papildināts pants „Muzeju tiesības un pienākumi”⁸, nosakot muzeja tiesības veikt saimniecisko darbību. Bezpeļņas aspekta iekļaušana definīcijā nepārprotami signalizē, ka muzeja mērķis nevar būt saistāms ar biznesu peļņas gūšanas vārdā. Tādējādi likuma precizējumi, kas skar muzeja saimniecisko darbību, kā arī muzeja un biznesa attiecības, ir nozīmīgi muzeoloģiskajā aspektā kā apliecinājums muzeja darbības primārajam mērķim – kalpot sabiedrībai un tās attīstībai.        

Visai dzīvas diskusijas muzeju vidē izraisīja adekvāta latviešu valodas ekvivalenta meklējumi ICOM muzeju definīcijā ⁹ ietvertajam apzīmējumam „enjoyment”. ICOM definīcija saka, ka muzeji, darbojoties sabiedrības interesēs, vēlas ne vien sekmēt pētniecību un sabiedrības izglītošanu, bet arī radīt „enjoyment”. Tulkojošās vārdnīcas piedāvā šādas versijas: prieks, patika, bauda. Muzejs kā prieka vai baudas vieta? Tradicionālajā Latvijas muzeju vidē, kur allaž uzsvērts muzeju akadēmiskās darbības ideāls, muzejs kā baudas vieta skan visai neierasti. Vaidahers par muzeju apmeklētājiem saka: „Viņu mērķis, nākot uz muzeju, nav didaktiski strukturētu faktoloģisko zināšanu saņemšana, bet gan vēlme brīvi asociatīvā un nepiespiestā veidā gūt pacilājošu ierosmi.”¹⁰  Vaidahers turpina: „muzeālā kontekstā uzņemtā informācija tiek apstrādāta drīzāk ar iztēles, nevis racionālā prāta līdzekļiem.”¹¹  Ja Latvijas Muzeju likumā lasāmo formulējumu „sniegt sabiedrībai emocionālu baudījumu” uztveram šādā muzeoloģiskā kontekstā, tas vairs neliekas mulsinošs, gluži pretēji – liek aizdomāties par komunikācijas metodēm, ko muzejs piedāvā savām mērķauditorijām. 

Muzeju likuma 7. pants „Muzeja jēdziens, pamatfunkcijas un misija”, kurš manā izpratnē ir šī likuma kodols, grozījumu procesā tika papildināts ar jaunu – ļoti nozīmīgu – daļu. Tā ir trešā daļa, kas nosaka muzeja pamatfunkciju īstenošanu atbilstoši muzeja misijai. Lai arī misijas jēdziens Latvijas muzeju praksē nav jauns, tā iekļaušana normatīvajā aktā ir ļoti nozīmīgs solis, kas piešķir juridisku slodzi prasībai definēt institūcijas vispārīgo mērķi, iezīmēt tās specializāciju, noteikt hronoloģiskās un teritoriālās robežas, kā arī muzeja mērķauditoriju. Citiem vārdiem, tā ir prasība muzejam domāt par savu identitāti un pozicionēt to sabiedrībai. 

Analizējot jaunās tendences muzeoloģijā, van Menši kā izpētes avotu, kurā atspoguļojas muzeju skatījums uz savām vērtībām un prioritātēm, izmanto tieši muzeju misiju formulējumus¹². Viens no secinājumiem par tendencēm pasaules muzeoloģijā – muzeji misijās arvien noteiktāk artikulē savas darbības sociālo lomu, muzeja atbildību sabiedrības priekšā, sekmējot tās līdzdalību, interešu un vajadzību respektēšanu un iesaistīšanu visdažādākajos veidos. Latvijas muzeju vidē kā sasniegums tika uztverts ilgstošās un asās diskusijās panāktais akcepts prasībai definēt institūcijas misiju. Ja analizējam muzeju misijas un pēc tām vērtējam Latvijas muzeju izpratni par savu lomu sabiedrībā, tad jāsecina, ka spektrs ir visai plašs – no muzejiem, kuru uzmanības centrā joprojām ir muzeja priekšmets kā galvenā vērtība, līdz muzejiem, kuri runā par sabiedrības līdzdalību visdažādākajās formās. „Mūsdienu muzeoloģija pieprasa iekļaujošu muzeju, kas ir atsaucīgs un iesaistošs, bet vairāk par visu – līdzdalību veicinošs”¹³, raksta van Menši. Ko varam teikt par Latvijas muzejiem, iedziļinoties to misiju formulējumus? Vai mūsu muzeji ir sociāli orientēti un iekļaujoši? Varbūt problēma ir prasmē lakoniski pateikt to, ko muzejs dara vai vismaz gribētu darīt? Esmu pārliecināts, ka formulēšanas, izteiksmes prasme vistiešākajā veidā ir saistīta ar domāšanu un izpratni. Tāpēc jēdziena „muzeja misija” iekļaušanu Muzeju likumā uzskatu par ļoti nozīmīgu soli muzeju prakses un teorijas sasaistē.     

Integrēta pieeja kultūras mantojumam 

Visus muzejus vienojošā pazīme ir to pamatfunkciju komplekss. Ja institūcija īsteno tikai atsevišķas funkcijas, muzeoloģiskajā (un arī Latvijas Muzeju likuma) izpratnē nav pamata runāt par muzeju. Turpinot šīs pieejas konsekvenci, Muzeju likums ir papildināts ar 16. pantu „Informācija par kultūras mantojuma objektiem”. Šī panta jēga ir atziņā, ka tiem kultūras mantojuma objektiem, kuros tiek īstenota tikai kāda no muzeja pamatfunkcijām, ir piemērojams atbilstošs apzīmējums – krātuve, kolekcija, ekspozīcija, izstāde, pētniecības centrs, zinātnes centrs, piemiņas vieta vai cits, objekta būtībai atbilstošs apzīmējums, bet ne jēdziens „muzejs”.

Raksturojot mūsdienu tendences muzeoloģijā, daudz tiek runāts par kultūras mantojumu plašā nozīmē, par mantojuma integrāciju kā vienu no galvenajām mūsdienu muzeoloģijas tendencēm. Jēdziena „kultūras mantojuma objekti” iekļaušana Muzeju likumā var tikt uztverta kā mēģinājums norobežot muzejus no parādībām, kas saistītas ar kultūrvēsturisko mantojumu, tomēr nav muzeji. Latvijas muzeju vidē bieži tiek runāts par nepieciešamību aizsargāt jēdzienu „muzejs”, nepieļaut tā nepamatotu lietošanu. Jā, arī šādā ziņā jaunajam likuma pantam ir sava loma – tas paredz, ka lietas tiek sauktas atbilstošos vārdos. Tomēr ne mazāk svarīga ir kultūras mantojuma objektu legalizēšana Latvijas tiesiskajā sistēmā, kas sabalsojas ar procesiem, ko muzeologi raksturo kā kultūras mantojuma integrāciju¹⁴. Tādējādi šis likuma grozījums paplašina skatījumu uz kultūras mantojumu, un tam vajadzētu kļūt par stimulu muzeju sadarbībai ar citām mantojuma institūcijām, rosinājumu starpdisciplināram skatījumam uz kultūras mantojuma, sociālās vides un dabas saistību. 

Kā perspektīva mantojuma integrācijas iespēja van Menšu pētījumā minēta valsts (Nīderlandes) publisko muzeju krājumu kā „organiska veseluma” skatīšana¹⁵. Šāda pieeja ar apzīmējumu „Nacionālais muzeju krājums"¹⁶  Latvijas Muzeju likumā ir definēta jau kopš 1997.gada. Likums nosaka, ka ikviena akreditētā muzeja – gan nacionāla mēroga institūcijas, gan visnelielākā pagasta muzeja – pamatkrājums ir nacionālā bagātība, kas atrodas valsts aizsardzībā. Tomēr ne jau īpašā statusa piedēvēšana muzejos uzkrātajam mantojuma ir mērķis, kāpēc tas tiek darīts. „Organiskā veseluma” ideja muzeju teorijas aspektā nozīmē fokusu uz muzeju krājumu satura kvalitāti, daudz efektīvāku krājuma izmantošanu, tā mobilitāti un pieejamību. 

Raksturojot 21. gadsimta muzeju, UNESCO dokumentā teikts: „Izmaiņas, ko radījusi informācijas un saziņas tehnoloģiju attīstība, muzejiem rada iespējas saglabāt, pētīt, radīt un nodot mantojumu un ar to saistītās zināšanas.”¹⁷  Moderno tehnoloģiju radītais rīks Latvijas Nacionālā muzeju krājuma integrēšanai vienotā datu bāzē ir Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs. Muzeju likums papildināts ar jaunu 13.¹ pantu „Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga informācijas sistēma”, nosakot tai valsts informācijas sistēmas statusu un tādējādi demonstrējot valstisko interesi muzejos uzkrātā mantojuma efektīvai un modernai izmantošanai sabiedrības interesēs. 

Muzeju darbības novērtēšana 

Līdzīgi var runāt par vēl vienu modernās muzeoloģijas aspektu – muzeju kvalitātes izvērtēšanas nepieciešamību. Arī šajā ziņā Latvijas muzeju nozares pārvaldība ir bijusi tālredzīga, un jau 1997. gada Muzeju likumā runāts par muzeju akreditāciju kā muzeju darbības vērtēšanas un pārvaldības instrumentu. Aktuālie Muzeju likuma grozījumi šo pieeju nemaina – akreditācijas kritēriju paplašināšana, tiem pievienojot muzeju ekspozīciju un izstāžu vērtējumu, ir uzskatāma par virzību standartu paaugstināšanā. Līdzšinējā akreditācija tika raksturota kā apliecinājums muzeju darbības atbilstībai minimālajām prasībām. Ekspozīciju analīze, saistot to ar atbilstību muzeja misijai, būs mēģinājums dziļākai kvalitātes apzināšanai. Manuprāt, šāda kvalitatīvās analīzes pieeja būtu attīstāma arī, akreditācijās vērtējot muzeju krājuma darbu, papildus muzeja krājuma pārvaldības jautājumiem analizējot arī muzeja krājuma satura kvalitāti¹⁸.

Šie nebūt nav vienīgie jauninājumi, ko Latvijas muzeju dzīvē ienesīs grozījumi Muzeju likumā. Rezumējot procesu, kas bija nepieciešams likuma grozījumu sagatavošanai, un mēģinot atbildēt uz jautājumu, kādā mērā Latvijas normatīvajos aktos noteiktā muzeju nozares darbība atbilst muzeoloģiskajai izpratnei par mūsdienīgu muzeju, var secināt:

• muzeju darbības normatīvais regulējums Latvijā iezīmē būtiskus laikmetīgai muzeju darbībai raksturīgus elementus (muzeju pamatfunkcijas, misija, integrēts krājums, kvalitātes vērtēšana u.c.);
• likumdošanas normas pašas par sevi nav garants šo elementu pilnvērtīgai īstenošanai praksē – tam nepieciešami atbilstoši resursi, pirmkārt – gan praktiski pieredzējuši, gan teorētiski izglītoti muzeju speciālisti;
• Latvijas muzeju nozares normatīvais regulējums neizvirza profesionalitātes prasības muzeju darbiniekiem. Šis aspekts var kļūt par nopietnu šķērsli nozares dinamiskai, konkurētspējīgai un ilglaicīgai attīstībai; 
• Muzeju likuma grozījumu mērķis ir sekmēt prasmīgāku un kvalitatīvāku muzeju darbu, no kura ieguvēji būs muzeju lietotāji – sabiedrība. Priekšnoteikums šī mērķa īstenošanā ir nozares darbības organizēšana, respektējot gan Latvijas muzeju tradīcijas, gan muzeju teoriju.

________________________________________

¹ Referāts nolasīts Latvijas Universitātes 76. Starptautiskās zinātniskās konferences sekcijā „Zinātņu vēsture un muzeoloģija” 2018.gada janvārī

² https://likumi.lv/ta/id/291736-grozijumi-muzeju-likuma 

³ Stranskis Zbiņeks Z. Ievads muzeoloģijā. Latvijas Muzeju asociācija. 1996., 12.lpp.

⁴ https://likumi.lv/doc.php?id=124955 

⁵ Valsts pārvaldes iekārtas likums - https://likumi.lv/doc.php?id=63545 

⁶ UNESCO Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija. Ieteikums par muzeju un kolekciju, to daudzveidības un lomas sabiedrībā aizsardzību un veicināšanu. Parīze, 2015.gada 20.novembris

⁷ Peter van Mensch, Leontine Meijer-van Mensch. New Trends in Museology II. Celje, 2015.

⁸ https://likumi.lv/doc.php?id=124955 - Muzeju likuma 10.pants. Muzeju tiesības un pienākumi. Pirmās daļas 7.punkts.

⁹ http://icom.museum/the-vision/museum-definition/ 

¹⁰ Vaidahers, Fridrihs. Īsais kurss muzeoloģijā ar Marlīzes Rafleres vēsturiskās muzeoloģijas apskatu. Muzeju valsts pārvalde. 2009, 11.lpp. 

¹¹ Turpat, 12. lpp.

¹² Peter van Mensch, Leontine Meijer-van Mensch. New Trends in Museology II. Celje, 2015. 14.-16.lpp.

¹³ Turpat, 49.lpp.

¹⁴ Peter van Mensch, Leontine Meijer-van Mensch. New Trends in Museology II. Celje, 2015, 75.lpp.

¹⁵ Turpat, 82.lpp.

¹⁶ https://likumi.lv/doc.php?id=124955 - Muzeju likuma 13.pants.

¹⁷ UNESCO, Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija. Ieteikums par muzeju un kolekciju, to daudzveidības un lomas sabiedrībā aizsardzību un veicināšanu. Parīze, 2015.gada 20.novembris.

¹⁸ Peter van Mensch, Leontine Meijer-van Mensch. New Trends in Museology II. Celje, 2015, 15.lpp.