NEDARBNĪCAS vasaras mācības Turaidā

Jau otro reizi Latvijas muzejpedagogu neformālā iniciatīva NEDARBNĪCA sadarbībā ar Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrību vasaras tūrisma sezonas izskaņā un īsi pirms mācību gada sākuma, 24.un 25. augustā, šoreiz ar Turaidas muzejrezervāta vadības un speciālistu nopietnu atbalstu, rīkoja NEDARBNĪCAS divu dienu mācību un pieredzes apmaiņas  sesiju “Ko daru? Kāpēc daru? Kā es daru?”.

Balstoties uz pagājušā gada Latgales NEDARBNĪCAS veiksmīgo pieredzi (te neliels ieskats attēlos no 2019. gada vasaras mācību sesijas Latgales kultūrvēstures muzejā un Ludzas novadpētniecības muzejā), arī šogad Turaidā dalībnieku skaits bija kupls – vairāk nekā 40 muzejpedagoģes un muzejpedagogi no visas Latvijas. Kā teica NEDARBNĪCAS iniciatore un vadītāja Agrita Ozola, tā ir aptuveni trešā daļa no profesionāli aktīvajiem Latvijas muzejpedagogiem. Šogad visvairāk dalībnieku bija no Vidzemes un Pierīgas reģioniem, bet bija pārstavēti arī vairāki Kurzemes un Latgales muzeji.

Attēlā: Turaidas NEDARBNĪCAS vasaras semināra dalībnieces un dalībnieki gatavi kopējam foto.

Šā gada divas NEDARBNĪCAS dienas bija veltītas pieaugušo izglītībai, arī pieaugušo izglītības iespējām muzejā un saistībā ar muzeja piedāvājumu. Ar vārdu "pieaugušie" parasti apzīmējam ekonomiski aktīvus, patstāvīgus cilvēkus, kuriem ir savas intereses, darbi un pienākumi. Pieaugušie ir daudz ko pieredzējuši, apguvuši un  paveikuši. Parasti pieaugušajiem ir izveidojušies noteikti viedokļi par dažādiem jautājumiem, kurus viņi pauž. Pieaugušo mērķauditorijas ir būtiskas muzejiem – ne tikai tāpēc, ka tā ir lielākā muzeju apmeklētāju daļa, bet arī tāpēc, ka pieaugušie var un spēj sniegt nozīmīgu atbalstu muzejiem – gan kā muzeju apmeklētāji, gan brīvprātīgie palīgi, gan ziedotāji, gan kā muzejam būtisku ideju paudēji un tālāknesēji, jaunu iniciatīvu rosinātāji. Protams, pieaugušie var arī – apzināti vai neapzināti – ignorēt muzejus vai paust ļoti kritiskus viedokļus poar muzejiem. Tieši pieaugušo vidū atradīsim tās mērķauditorijas, par kurām muzeju speciālisti domā -– kā un kur šos cilvēkus satikt un pavēstīt par muzeju? Kā ievilināt muzejā vai iesaistīt muzeja veidotajos pasākumos? Kā ieinteresēt par muzeja tēmām, muzeja piedāvājumu? Pieaugušo auditorija ir tā, uz kuru muzeji raugās ar cerību un vēlmi, lai tā ienāk muzejā un atgriežas muzejā vēl un vēl, varbūt jau kopā ar draugiem, ar ģimeni un bērniem.

Nozīmīga vieta semināru procesā bija atvēlēta pārdomām un diskusijām par pašu muzejpedagogu darba specifiku, individuālo pieredzi un sava darba pašvērtējumu, kā arī izaugsmes iespējām muzejpedagoga darbā.  24. augusta pirmo nodarbību NEDARBNĪCAS iniciatore Agrita Ozola uzsāka ar improvizētu aptauju, kurā katrs dalībnieks atbildēja uz jautājumu – kas ir tas, ko es esmu iemācījusies/-ies muzejā?

Attēlā: Agrita Ozola vada NEDARBNĪCAS vasaras semināra "iepazīšanās tūri".

Saņemto atbilžu šķietamais raibums tomēr ļāva tās iekļaut trīs vai četrās grupās, kas visai precīzi raksturoja pašu semināra dalībnieku iezīmētās būtiskākās  un nepieciešamās kvalitātes muzejpedagoga darbā:

• būt zinātkāram, mācīties, apgūt jaunas prasmes iedziļināties jaunās tēmās;
• būt vērstam uz sadarbību, empātiskam;
• būt pacietīgam;
• un vienlaikus – būt nepacietīgam – jo kā gan citādi iespējams radīt jaunas lietas un formas?

Attēlā: Dr. paed. Beatrise Garjāne vada diskusiju par pieaugušo izglītības būtību un principiem.

Dr. paed Beatrises Garjānes vadītajās nodarbībās muzeju speciālisti guva ieskatu pieaugušo izglītības teorijās un pieejās. Kas ir pieaugušo izglītība? Kā pieaugušie mācās? Kāda var būt motivācija mācīties? Kas ir mūžicglītība? Kādas izglītošanās formas der pieaugušajiem?  Šos un citus jautājumus lektore precīzi iezīmēja īsos lekciju nogrieznīšos, lai tūlīt arī mudinātu muzejpedagogus veikt secīgus, nelielus uzdevumus, kuru izpilde ļāva izvērtēt līdzšinējos priekšstatus un pieredzi darbā ar pieaugušo mērķauditorijām, diskutēt un uzdot jautājumus gan lektorei, gan kolēģiem – un pašiem mēģināt uz tiem atbildēt. Jānis Garjāns, kurš šoreiz bija arī lektores asistents, jau nodarbību sākumā norādīja, ka  šoreiz būtisks mācību elements ir saruna vienam ar otru, jo lielu daļu nodarbību plānā iekļauto jautājumu vislabāk var risināt, apgūt un izzināt dialogā.

Attēlā: NEDARBNĪCAS dalībnieki, muzejpedagogi diskutēja ne tikai par lektores uzdotajiem jautājumiem, bet sarunas gaitā pievienoja jaunas tēmas. Viena no tādām tēmām bija – kā stereotipi par dzimumu lomām muzeja izglītojošo un radošo programmu uzbūvē, niansēs un komunikācijā palīdz vai, tieši otrādi, traucē sarunu ar esošajām un potenciālajām konkrētā muzeja mērķauditorijām.

Kā jau liecina mācību sesijas nosaukuma forma, nozīmīga vieta mācību sesijā bija atvēlēta muzejpedagogu refleksijai par savu darbu, par spēju un prasmi novērtēt padarīto, kā arī rast iespējas profesionālai un personīgai izaugsmei. Muzejpedagoga darbs ir ļoti interesants. Tas sniedz iespēju tikties un sarunāties ar daudzveidīgām mērķauditorijām, izkopt savas komunikācijas un organizatoriskās iemaņas, kā arī, veidojot jaunas izglītojošās programmas, izzināt dažādas cilvēka darbības jomas un apgūt senas un jaunas prasmes. Taču tas prasa arī daudz enerģijas, ieguldītus resursus – arī laiku. Regulārs pašnovērtējums, situācijas un darbību analīze, kad šķiet, ka kaut kas nav izdevies, vai tieši otrādi, pašam šķiet, ka viss ir izdevies perfekti – ir nepieciešams, lai saglabātu sevi labā profesionālā un cilvēciskā formā; arī, lai izvairītos no izdegšanas. Dažkārt tas var būt noderīgi, lai kaut ko pārtrauktu darīt vai uzsāktu ko jaunu. Šādu individuālu pašvērtēšanu nepieprasa vadība, tā netiek kontrolēta, "no ārpuses", bet tā ir nepieciešama ikvienam profesionālim kā pilnveides, ne kontroles rīks.

Jāteic, ka  Dr. paed. Beatrises Garjānes nodarbības to profesionālā līmeņa, precizitātes un iedziļināšanās muzeju un muzejpedagogu darba niansēs dēļ bija lielisks pārsteigums un noderīga pieredze NEDARBNĪCAS semināra dalībniekiem un bija šīs vasaras sesijas centrālais un vislabāk novērtētais elements. 

Attēlā: Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne stāsta par ekspozīciju, kas veltīta tmuzejrezervāta vēsturei, iekļaujot to plašākā izpratnes par materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma, kā arī dabas un vides izpētes, saglabāsanas un popularizēšanas kontekstā.

Atmosfērisks moments, kas sniedza ieskatu muzeja vēsturē un spožas profesionālas karjeras līkločos, bija Agritas Ozolas saruna ar Turaidas muzejrezervāta direktori Annu Jurkāni.

Kā jau NEDARBNĪCAS semināros, dalībnieki baudīja Turaidas muzejrezervāta piedāvājumu. Ekskursijā Turaidas jaunajās ekspozīcijās bija iespēja ne tikai sekot muzeja speciālistu stāstījumam, bet arī pašiem improvizēt un izveidot nelielu stāstu vai piezīmi par kādu ekspozīcijas daļu vai priekšmetu, kas šķita personīgi vai profesionāli nozīmīgs. 

Attēlā: Pirms NEDARBNĪCAS dalībnieku komandas dodas distancē, Turaidas muzejrezervāta direktores vietniece komunikācijas darbā Anda Skuja pastāsta par orientēšanās spēles "Tūkstošgades stāsts" izveidošanu un noteikumiem.

Semināra dalībnieki iejutās muzeja apmeklētāju lomā, izmēģinot un vērtējot divas Turaidas muzejrezervāta piedāvātās un pieaugušo grupām adaptētās programmas: “Ciemos pie Turaidas fogta” un orientēšanas spēli “Tūkstošgades stāsts”. 

NEDARBNĪCAS mācību un pieredzes apmaiņas sesijas “Ko daru? Kāpēc daru? Kā es daru?” attēlu galerija aplūkojama ŠEIT