Par zīmēm, tekstiem, digitāliem tīkliem un nākotnes vīzijām

Dr. Stefānija Jākobsa / Stephanie Jacobs seminārā "Teksta vizualizācijas aspekti muzeālā ekspozīcijā" iepazīstināja ar jau īstenotu lielisku un sarežģītu projektu - Vācijas Nacionālās bibliotēkas Grāmatniecības un rakstības muzeja jauno pastāvīgo ekspozīciju. Par tulkojumu no vācu valodas pateicamies uzņēmumam SKRIVANEK

Vācijas Grāmatniecības un rakstības muzeja^*  jaunā pastāvīgā ekspozīcija „Zīmes – grāmatas – tīkli. No ķīļraksta līdz binārajam kodam“ pievēršas mediju 5 000 gadu vēsturei. Uzmanības centrā ir jautājums - kā katra no trim cilvēces radītajām mediju inovācijām, proti, rakstības ieviešana, grāmatu iespiešanas tehnikas, izmantojot pārvietojamus burtus, izgudrošana, kā arī digitālo tīklu radīšana, ir mainījusi pasauli. No tā izriet jautājums par zināšanu uzkrāšanas nodrošināšanu un optimizēšanu cilvēces vēstures dažādos posmos.

Raksts, gluži tāpat kā grāmata un digitāls teksts, nav nekas cits kā informācijas uzglabāšanas veids, ar kura saturu ir iespējams iepazīties neatkarīgi no tā, kad un kur tas ir saglabāts. Tas nozīmē: zināšanu apmaiņa arvien mazāk notiek tiešas mutvārdu komunikācijas ceļā, toties arvien izteiktāka kļūst tendence tās uzglabāt dažādos medijos.

To, ka šo procesu mēģināja kavēt jau agrīno rakstu laikmetā, esam dzirdējuši, piemēram, no ievērojamā sengrieķu filozofa Platona: Platons ļoti enerģiski brīdināja par rakstu izmantošanas bīstamību – rakstu dēļ cilvēks zaudējot spēju atmiņā uzglabāt lielu informācijas daudzumu, jo nekas vairs neesot jāmācās no galvas. Turklāt, ja ikviena domu apmaiņa notikšot netieši, proti, rakstveidā, tad ļaudis aizmirsīšot, kā piedalīties tiešā komunikācijā, risināt dialogu un strīdu. .

Šāda argumentācija mums arī šodien šķiet pazīstama: kad saviem bērniem sakām, ka jābūt piesardzīgiem, lietojot digitālos medijus, tad mums padomā ir argumenti, kas šķiet radniecīgi Platona uzskatiem: virtualizējot sociālos kontaktus, cieš tiešā cilvēciskā saskarsme. Arī atmiņas trenēšana un mācīšanās process netiek gana sekmēti, jo informācija ir pieejama katrā laikā un visur.

Tieši šī izteiktā nepārtrauktība, ar kādu mediju vēsturē parādās aprakstītā problemātika, ir Grāmatniecības un rakstības muzeja jaunās pastāvīgās ekspozīcijas tēma – kā mediji ir mainījuši cilvēci kopš rakstības ieviešanas līdz šodienai? Un arīdzan – kāda šķiet mediju nākotne?

Saistībā ar konferences tēmu ir jāatzīmē, ka ekspozīcijas pamatā ir jautājums par to, kādā veidā reāli ir iespējams vizualizēt tekstu, rakstus, grāmatas utt. Tātad konferencē aktualizētais jautājums skar Leipcigas muzeja muzeālās prezentācijas pašu būtību. Tādēļ es jo sevišķi priecājos par iespēju referēt par šo tēmu šeit, Rīgā.

Vispirms īsi iepazīstināšu ar ekspozīciju kopumā un pēc tam, balstoties uz trīs piemēriem sniegšu ieskatu ekspozīcijā aplūkojamajās situācijās, kurās teksta vizualizācijas aspektiem ir nozīmīga loma.

Ekspozīcija izstāsta īsu cilvēces mediju vēsturi, kā atskaites punktus izvēloties trīs mediju inovācijas – rakstības ieviešanu, grāmatu druku, kurā tiek izmantoti maināmi burti, , un digitālo tīklu radīšanu. Velkot laika loku no senatnes līdz pat mūsdienām, izstāde modina interesi par mediju vēsturi un mudina uz pārdomām par to nākotni mūsu sabiedrībā.

Ekspozīcijas struktūru veido ir 11 tēmas.

Jau dažus gadu tūkstošus cilvēks savas zināšanas par pasauli apkopo rakstveida liecībās un dokumentos. Tomēr, raugoties no cilvēces vēstures perspektīvas, rakstība ir diezgan jauns sasniegums: gadu tūkstošiem ilgi cilvēki dzīvoja, saziņā izmantojot tikai runāto vārdu un attēlu. Vien sabiedriskās un saimnieciskās pārmaiņas Ēģiptē un Tuvajos Austrumos 4. gadu tūkstoša otrajā pusē spēja sniegt izšķirīgus impulsus, kuri rosināja rakstības izveidošanos un attīstību. Un, kaut gan mūsu ikdienas dzīve – saistībā ar tīmekļa un īsziņu laikmetu vai tieši tā dēļ – vairs nemaz nav iedomājama bez rakstības , vēl joprojām pastāv kultūras, kurās cilvēki iztiek bez šā kompleksā datu noglabāšanas un komunikācijas līdzekļa.

Ekspozīcijas ievada daļā rakstības šķietamā pašsaprotamība tiek konfrontēta ar kultūru, kur nav rakstības, sasniegumiem. Demonstrējot senus simbolus, informācijas saglabāšanas metodes un mūsdienās izmantotos rakstības veidus, tiek attēloti nozīmīgi rakstības vēstures etapi.

Līdz ar visdažādāko pieraksta sistēmu attīstīšanos ir izveidojušās arī dažnedažādas tehnikas attēlu, simbolu un tekstu pierakstīšanai. Ļaujot savā starpā mijiedarboties vizuālajai prezentācijai (uz  ekrāniem) un oriģinālajam objektam, kļūst saprotamas kopsakarības starp pieraksta tehniku, kultūras vidi un pierakstīšanas nolūku. Dažas izstādes daļas pievēršas, piemēram, pierakstīšanai kā „liecināšanai par sevi”, mūžīgo vērtību nodošanai turpmākajām paaudzēm, rakstīšanai rakstīšanas dēļ vai ziņu dzīves ilgumam.

Grāmata kā nozīmīgākais vēsturiskais informācijas medijs tādā veidolā, kādā to pazīstam mēs, izveidojās tikai mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Senākās grāmatniecības attīstība gāja soli solī ar formu dažādību attīstīšanos – te var minēt kaut vai leporello locījuma grāmatas, palmu lapu manuskriptus vai vaska tāfelītes –, kuras, pārvarot kultūru un reliģiju robežas, daļēji ir saglabājušās līdz mūsdienām. Kodeksa kļūšana par optimālāko grāmatas formu ir izrādījies rokrakstu laikmeta ilgnoturīgākais jaunievedums.

Baznīcas centrālā loma gadsimtiem ilgi veidoja vispārējo pasaules uztveri – un līdz ar to arī grāmatu izgatavošanu, estētiku un recepciju. Laicīgās grāmatu kultūras aizmetņi ir sastopami jau 12. gadsimta Eiropā. Līdzās klosteriem, galvenajiem zinību kopšanas un grāmatniecības mākslas centriem, kā jaunas rakstu aprites un grāmatu izdošanas vietas parādījās universitātes, firstu galmi un pilsētu saimniecības un pārvaldes. Grāmatu iegūšana savā īpašumā un grāmatu zinības kopumā tomēr saglabāja savu elitāro raksturu – rokraksts izrādījās mediālās iedarbības robeža.

Tikai, ieviešot grāmatu iespiešanas tehniku ar kustīgiem burtiem, grāmata kļūst par vadošo kulturālo plašsaziņas līdzekli. Johannesa Gūtenberga radītā kompleksā un jaudīgā salikuma un drukas tehnoloģija kā Jauno laiku nozīmīgākā inovācija iezīmē jaunu posmu ekonomikas, kultūras un ideju vēsturē. Sākas jauns plašsaziņas līdzekļu laikmets. Ar grāmatu iespiešanu iesākās līdzīgu drukas produktu masveida izgatavošana, un kļuva nepieciešama realizācijas tīklu izveide. Grāmata kļuva par anonīma, masu tirgus preci, tā ieplūda dažnedažādākajās dzīves sfērās un sekmēja komunikācijas procesu Eiropā.

Grāmatu iespiešana veido tehnoloģisko bāzi mutvārdos un rokrakstā fiksēto zināšanu izplatīšanai. Reformācijas ietekmē grāmata kopā ar citiem drukātajiem plašsaziņas līdzekļiem pārņem informēšanas, aģitācijas un sabiedriskās domas veidošanas funkciju. Arī pasaules izziņā un tās zinātniskajā pamatojumā grāmata ir svarīgākais katalizators. Zināšanu uzkrāšana un izglītības demokratizēšana jaunajos laikos ir nesaraujami vienota ar tipogrāfisko, drukā balstīto rakstniecību.

Grāmatu iespiešanas izgudrošana un tās politiskais pielietojums plašsaziņas jomā Reformācijas laikā izraisīja vajadzību kontrolēt līdz tam neiedomājamu daudzumu drukas masu produkcijas, kas piešķīra jaunu dimensiju cenzūrai. Reformācija kļuva par izšķirošu tās katalizatoru. Katoļu baznīcas cenzūras saraksti – starp 1559. un 1967. gadu iznākošais Index librorum prohibitorum – ir uzskatāms par prominentāko mēģinājumu sistemātiski kontrolēt grāmatu tirgu. Tarnšriftu (parasti aiz nevainīga izskata nosaukuma, ievada un nobeiguma slēptas aizliegta satura publikācijas) un pagrīdes literatūras autori un izdevēji mēģina apiet cenzūras izliktos tīklus. Kamēr Vācijas Federatīvās Republikas konstitūcijā ir rakstīts, ka „cenzūras nav“, tikmēr daudzās pasaules daļās cenzūra vēl šobaltdien ir ikdienas prakse politiskās kārtības uzturēšanas nolūkos.

18. gadsimtā ir vērojamas ievērojamas pārmaiņas lasīšanas mentalitātē, kuru jau laikabiedri apzīmēja kā „masu lasīšanu“ un „lasītkāri“. „Cik ilgi vien pasaule pastāv, neviena cita parādība nav bijusi tik īpatnēja kā romānu lasīšana Vācijā un revolūcija Francijā“, 1795. gadā konstatē kāds grāmatu tirgotājs.

Literatūras patēriņš vairs neaprobežojās ar izglītoto pasauli, reliģiozo audzināšanu vai praktisku pielietojumu, bet, pateicoties daiļliteratūrai, kļuva par saviesīgu un izklaidējošu laika pavadīšanas veidu, kas aptvēra jaunus lasītāju lokus un izraisīja neparedzamu pieprasījumu pēc lasāmvielas. Vai tās būtu lasīšanas biedrības, dzīvojamās istabas, bibliotēkas vai ciema krogi – lasīšana bija kļuvusi par neatraujamu sabiedrisko un privāto telpu sastāvdaļu. No Gētes „Vertera“ līdz mūsdienās jau sen aizmirstajiem laupītāju un bruņinieku stāstiem nodilušās, sliktas kvalitātes burtnīcās – lasāmviela bija it visur.
Kulturālās tehnikas, ko mēs dēvējam par lasīšanu, formas, funkcijas un sabiedriskais vērtējums ir pakļauts pastāvīgām pārmaiņām. Līdz ar pāreju digitālajā plašsaziņas līdzekļu pasaulē lasīšanas jēdziens iegūst pavisam jaunus aspektus.

Līdz ar pieaugošo pieprasījumu pēc drukas produktiem 19. gadsimta pirmajā trešdaļā sākās grāmatu produkcijas industrializācijas process. Pakāpeniski nomainot roku darbu pret mašīnu ekspluatāciju, 20. gadsimta pirmajā trešdaļā visos līmeņos tika ieviesta mehanizācija un automatizācija. Ar to saistītā produkcijas kapacitātes kāpināšana gāja roku rokā ar jaunu lasītāju loku apgūšanu, kuru savukārt izraisīja obligātā skolas apmeklējuma ieviešanas izraisītais alfabetizācijas vilnis. Lai apmierinātu šo jauno lasītāju loku, kurš vienlaikus tiecās gan pēc izglītības, gan bija ieinteresēts izklaidē, varēja attīstīt un bija jāattīsta jauni grāmatu veidi un publikācijas formas, kas izcēlās ar zemām cenām un dāsnām ilustrācijām. Plašais piedāvājuma spektrs šajā literārajā masu tirgū ilgtermiņā nebija iedomājams bez literatūras producentu profesionalizācijas un specializācijas.

Kā piemēru rādot Leipcigas Bibliogrāfisko institūtu ar tā birojiem, darbnīcām un noliktavām, kuru nozīmīgākais produkts bija Meiera  konversācijas vārdnīca (Meyers Konversations-Lexikon), uzskatāmā veidā tiek skaidrotas šīs kopsakarības un pavērts ceļš ieejai industrializācijas laikmeta pasaulē.

Grāmatu industriālās masu produkcijas fonā 19. gadsimta beigās sāk veidoties grāmatniecības mākslas strāvojumi, kas grāmatu uztver kā kompleksu ķermeni, kas savu mediālo funkciju optimāli spēj pildīt tikai tad, ja tā saturam tiek piešķirta piemērota forma. Angļu grāmatniecības mākslas kustība, „Bauhaus” tipogrāfija un mākslinieku veidoti oriģināli grāmatu iesējumi lauž ceļu mūsdienās valdošajiem uzskatiem par grāmatu noformēšanu. Kvalitatīvu materiālu izmantošana un lietpratīga apiešanās ar rakstu, tipogrāfiskajām tehnikām, ilustrācijām, grāmatu rotājumiem un iesējumu ir pamatprincipi, kas ir nozīmīgi plaša patēriņa grāmatu noformēšanā arī šodien.

Ar piemēriem tiek ilustrēts tas, kā laikmeta notikumi un gars, grāmatu noformētāju profesionalitāte, kā arī izdevniecību stratēģijas un mode ietekmē grāmatas izskatu.
20. gadsimts ir plašsaziņas līdzekļu gadsimts: laikraksti, radio, televīzija un visbeidzot tīmeklis veido plašsaziņas līdzekļu komunikāciju modernajās sabiedrībās. Grāmata izteiktāk nekā jelkad atrodas konkurencē ar citiem informācijas apmaiņas un uzglabāšanas medijiem. „Ekstremālā laikmeta” (Ēriks Hobsbauns/ Eric Hobsbawn) sabiedriskais un laikmetīgais konteksts veido naratīvo fonu laikam, kuru raksturo paātrinājums, jaunu ierīču un tehnoloģiju ieviešana un tīklošanās. 21. gadsimta sākumā viens otram pretstāv strauji augošs grāmatu tirgus, no vienas puses, un visu plašsaziņas līdzekļu digitalizācijas un virtualizācijas vilnis, no otras puses.

Grāmatai ieejot tīmekļa pasaulē, rodas virtuālas bibliotēkas, kas reprezentē vispārēju pieeju zināšanām caur universālo plašsaziņas līdzekli – tīmekli, kā arī jaunu tīklveida un multimediālu zināšanu telpu. „Virtuālā bibliotēka” ir universāls priekšstats, kurā tiek integrētas un turpinātas visas komunikācijas un recepcijas formas attiecībā uz grāmatu un rakstību.

Plašsaziņas līdzekļu nākotne izstādē tiek attēlota ar diorāmu un brīvi pieejamu objektu palīdzību. Izteikumi, kas smelti no nākotnes pētniecības, literatūras un zinātniskās fantastikas, savijas „nākotnes kultūras vēsturē”, uz kuru, dažkārt piemiedzot ar aci, atsaucas arī pati izstāde.

Tāds ir īss ieskats Vācijas Grāmatniecības un rakstības muzeja jaunās pastāvīgās ekspozīcijas tematiskajos apvāršņos. Vēl var piebilst, ka ekspozīcijas platība ir aptuveni 1000 m², un izstādīti apmēram 800 objekti.

^*Muzeja nosaukums vācu val.: Das deutsches Buch- und Schriftmuseums der Deutschen Nationalbibliothek; angļu val.: The German Museum of Books and Writing of the German National Library. Detalizētāku informāciju par muzeju var atrast Vācijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapā: http://www.dnb.de/DE/DBSM/dbsm_node.html;jsessionid=131B6C9B360C2AAABA95... (red. piezīme)