Par Rakstniecības un mūzikas muzejā notikušo semināru "Bez izaicinājuma"

Septembra sākumā arī Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības mājas lapā tika izziņots seminārs "Bez izaicinājuma", kas norisinājās 21. septembrī Rakstniecības un mūzikas muzejā (RMM) un bija veltīts izglītojošajam darbam muzejā. Šodien publicējam RMM direktores Ilzes Knokas  pārdomas par šo pasākumu un tajā apspriestajiem jautājumiem.

Ikvienam procesam puslīdz sekmīgai attīstībai nepieciešams periodisks izvērtējums, īpaši tad, ja attiecīgais process notiek par nodokļu maksātāju naudu. Tāpēc RMM pirmās sezonas izglītojošā darba pārskata seminārs 21.septembrī bija tikpat neizbēgams, cik vēlams. Sākot ar 2010.gada janvāri muzejā notikuši iknedēļas (vasaras sezonā ik pārnedēļas) pasākums vakara stundās, turpinājis attīstīties nodarbību piedāvājums skolēniem – kam gan vēl vairāk par mums pašiem jāsatraucas par šo programmu kvalitāti, pieprasījumu, atbilstību?
Vienlaikus ar šo piedāvājuma izvērtēšanas nepieciešamību jo man ļoti no svara ir panākt, lai paši izglītojošajā darbā iesaistītie darbinieki šādu motīvu turētu nepārtrauktā gaidlaika (ja tāds ir stand-by stāvokļa kodificētais apzīmējums latviski) režīmā, tas ir, nepārstāj materiāla vākšanu sava darba procesuālā un kontekstuālā izvērtējuma vajadzībām. Šis apsvērums noteica mēģinājumus vismaz prezentāciju autoru sarakstā pēc iespējas iekļaut tos cilvēkus, kas ikdienas veic izglītojošā darba organizēšanu un īstenošanu. 
Tā kā muzeji nekādi neatrodas izolētā telpā un par katru savu pircēju konkurē ar vēl virkni dažādu institūciju, dalībai seminārā aicinājām tajā pašā laukumā spēlējošo piegādātāju pārstāvjus. Izvēloties vienkāršāko no iespējamajiem dalījumiem un nošķirot skolu auditorijai piedāvāto izglītojošo darbu un pieaugušo auditorijai adresētās programmas (diezgan derīgs ir arī dalījums „ar formālas institūcijas starpniecību organizētas grupas” un „individuāli apmeklētāji, kas lielākas grupas var veidot pēc brīvas un ikreizējas situatīvas izvēles”), arī dalāmā tirgus līdzspēlētāji tika izvēlēti pēc līdzīga principa. Semināra pirmajā daļā muzejiem pievienojās skolotāju, Izglītības un zinātnes ministrijas un arīdzan skolēnu pārstāvji; savukārt otrajā daļā dažādu pasākumu, lekciju, diskusiju organizēšanai atvērtu telpu (ES māja; ¼ Satori; Laikmetīgās mākslas centrs) pārstāvji.Jebšu pašu RMM darbinieku debates jau pēc publikas aiziešanas bija kaislīgākas, skaļākas un pilnīgi noteikti subjektīvākas nekā semināra laikā stingri korekti notikušās un to dēļ vien bij vērts to visu pasākt, tomēr nevar teikt, ka neiezīmējās nekādas viedokļu tendences. Tā kā seminārs jau sākotnēji bija atklāti vērsts uz ikdienas pieredzes pārcilāšanu, nevis kāda noteikta faktora analīzi, tad arī prātā palikušie viedokļi skar dažādus izglītojošā darba elementus un aspektus.
Katrā kuplākā muzejnieku pulcēšanās reizē jaušas arvien uzkrītošāka muzeju noslāņošanās, ar to saprotot nevis kādu hierarhiju, bet gan grupēšanos pēc apmēra, novietojuma, finansējuma, varbūt arī tematikas pazīmēm. Ir diezgan skaidrs, ka, lai nonāktu pie konkrētākām debatēm, ir vai  nu jāierēķina laiks tai sarunas sadaļai, kas saucas „jums ir vairāk darbinieku, jums vieglāk”; „jums ir pievilcīgāks materiāls, jums vieglāk”; „mēs esam vairāk piestrādājuši, jūs paši vainīgi”, vai arī jāveido daļēji slēgtas pulcēšanās tiem, ar ko pietiekami daudz sakritīgu piemitību. Tomēr geto princips, lai cik praktisks, diez vai nestu gana daudz svaiga gaisa šauras kopienas iekšējos pārspriedumos.
Pretruna no skolu auditorijai veltītās pirmās daļas, kas iezīmējās, bet vēl gaida savu izrunāšanu, stāv starp diviem vismaz šķērsiem viedokļiem. No vienas puses, uzstādījums par muzeja apmeklējumu kā neformālu pasākumu, ko tā dalībnieki neuztver kā mācības, bet izklaidi (un te nav runa par „edutainment/infotainment” konceptiem, bet elementāru skolēnu pašsajūtu), un muzeja piedāvājuma maksimāli precīzu ierakstīšanos skolu mācību programmas uzstādījumā. Pretruna, manuprāt, jaušama ne tāpēc, ka abus šos elementus nebūtu iespējams apvienot, bet gan tāpēc, ka šīs formas un satura nesaskaņas tek akurāt paralēli tai līnijai, kas nošķir skolēnu kā muzeja pakalpojuma gala patērētāju un skolotāju kā galveno izvēles un lēmuma subjektu. Ja nu semināra publika par kaut ko vienojās gandrīz pilnībā, tad tā bija katra konkrētā skolotāja labās gribas (kuru mazina lērums ar muzeja apmeklējuma organizāciju saistītu noteikumu) milzum noteicošā nozīme muzeja apmeklējuma īstenošanā, tādējādi vēl vairāk pastiprinot pilngadīgā lēmēja varas uzurpācijas tiesības.
Ne velti tieši satura un formas nošķīrums kļuva par vienu no daudz apspriestajiem aspektiem arī semināra otrajā daļā – kad, sekojot socioloģijas datiem, runas nonāca pie Muzeju nakts vērtējuma. Puslīdz vienojoties par to, ka liela daļa no muzejus vienreiz gadā apmeklējušajiem, ļoti ticams, šo drosmīgo aktu īsteno tieši Muzeju nakts laikā, klātesošie muzeju praktiķi neviennozīmīgi uzņēma aicinājumus šo akciju vai nu klonēt, vai kā citādi izvērst plašumā. Atklāti pārstāvot skeptiski noskaņotos un visnotaļ paturot prātā institucionāli organizētās un neorganizētās publikas īpatnības, tomēr nevaru atmest vienu no vērtīgākajiem izskanējušajiem jautājumiem: kas notiek ar mūsu īpašnieku laikā starp skolas beigšanu un to brīdi, kad tādu vai citādu mudinājumu dzīts viņš pieslienas vienu līdz divas reizes gadā muzejus apmeklējošo subkultūrai? Respektīvi, starp to diezgan ilgo periodu nodokļu maksātāju dzīvē, kad viņu izaugsmi saturiski kūrē angažēts skolotājs, un to posmu (kā liecina pētījuma dati – ap 34.mūža gadu, daudzu muzejuprāt, kādus pārdesmit gadus vēlāk) , kad ģimenes, profesionālais, materiālais vai vēl kāds statuss liek muzeja formu atkal atzīt par pieņemamu. Kā tika teikts semināra laikā, pārtraukumā dažādās kultūras, izziņas un uzziņas funkcijas visnotaļ veic dažādi institūti, kas piedāvā varbūt ne tik ļoti atšķirīgu saturu, toties atšķirīgu (kā teikts, dekontekstualizētu) formu, kas vienkāršos vārdos varētu nozīmēt atpūtu no muzeja specifiskās vides. Jautājums, kam nepietika laika piedzimt – ja no skolas laikā gūtās muzeja pieredzes ir nepieciešami vismaz padsmit gadi līdz nākamajam muzeja periodam, vai tas norakstāms uz nemaināmiem vecumposmu psiholoģijas faktoriem vai uz kādu specifisku pieredzi. Vēl nav bijis iespējas pārbaudīt, vai līdzīgs laika grafiks darbojas arī attiecībā uz teātra (nevis operas) apmeklējumiem, grāmatu lasīšanu un, teiksim, fiziskām nodarbēm – jo tās visas ir iemaņas, ko skola mērķtiecīgi veido, savukārt skolas absolvents izvēlas, cik lielā mērā tās turpināt jau brīvprātības apstākļos.