Priekšmeta atlases objektivitātes iespējamība un priekšmeta īstuma nozīme

Sokrats. Tad apsvēruma labad pieņem, ka mūsu dvēselēs ir vaska plāksne – vienam lielāka, citam mazāka, vienam no tīrāka vaska, citam no netīrāka, vienam no cietāka, bet dažiem no mīkstāka, vēl dažiem tas savukārt ir tāds kā vajag.

Teaitēts. Pieņemu.

Sokrats. Teiksim, ka tā ir mūzu mātes Mnēmosines dāvana. Ko vien no redzētā, dzirdētā vai pašu domātā mēs gribam atminēties, to iespiežam šajā plāksnē, turot to zem sajūtām un domām – tādā pašā veidā, kā tiek iespiestas zīmoggredzenu zīmes. To, kas ir iespiests, mēs atminamies un zinām, kamēr vien vaskā ir iespieduma atveids, bet to, kas ir izdzēsts vai ko nevar iespiest, mēs aizmirstam un nezinām.

Platons. Teaitēts. 191 C-E

Sākotnēji var šķist, ka apgalvojums, ka kāds muzeja priekšmets ir autentisks un vērtīgs – un tāmdēļ, ir diezgan vienkārši pierādāms, kā arī ir nosakāmi kritēriji, kas ļauj vai neļauj izteikt šādu apgalvojumu.

Var diezgan droši apgalvot, piemēram, ka izmērāmie priekšmeta fiziskie dati – tā materiāls, zīmes un pēdas uz tā ķermeņa, fiksēta atrašanas vieta, tā uzbūve – liecina, ka tas ir īsts priekšmets no noteikta laikmeta, kas ticis lietots noteiktiem nolūkiem. Arī liecības, dokumenti, apraksti un hronikas liecina, ka priekšmets x ir tas pats priekšmets, kas piederējis personai Y. Šādos gadījumos var apgalvot, ka priekšmets, kā matērijas fragments ir liecība par pagātni ontoloģiskā nozīmē, kas izriet no tā materiālās iedabas; vai gnozeoloģiskā nozīmē – ka tā īstumu apstiprina dažādi mentefakti vai arī tam pašam ir piemītoša dokumentēšanas funkcija.[1] Tas mūsu uztverē tad šķiet patiesa un īsta lieta, kas veido tās papildus vērtību līdztekus ķermeniskajam un informatīvajam aspektiem; lieta, kas ienesta tagadnē un lietojama kā instruments, ar kā palīdzību veidojam mūsu atmiņu un izpratni par pagātnes notikumiem, vērtību sistēmu, institūcijām un ļaužu estētiskajām preferencēm.

Sūzena Pīrsa (Susan M. Pearce) norāda, ka veidojas loģiskā cilpa, proti, ka mūsu izpratni par vēsturisko patiesību veido ne tikai objektu fiziskie dati, bet daudz lielākā mērā tas, kādā veidā sliecamies tos interpretēt. Mūsu prāts un pārdzīvojums veido izpratni par īstenības esamību un izpausmēm materiālā, tādejādi mūsu prāta darbība ir daļa no materiālās pasaules darbības.[2] Vērtības piešķiršanā vienmēr ir klātesošs subjektīvais faktors – tas, ko Pīrsa dēvē par iracionālo, maģisko priekšmeta iedabas daļu [3] Zbiņeks Stranskis (Zbynĕk Z. Stránský) raksta par priekšmeta „enerģētisko lādiņu”, „auru” vai „harizmu”, kas izceļ priekšmetu pretstatā laicīgajām, pārejošajām vērtībām.[4] Arī Džeimss Patnems (James Putnam) apgalvo, ka reprodukcija, piemēram, virtuāls muzeja priekšmeta notēls, lai cik radusi ir skatītāja uztvere pie reproducētiem attēliem, „nekad nevar patiesi aizvietot īstās lietas kvalitātes”. Kā viņš to skaidro? „Muzejam piemīt potenciāls stimulēt to bērnišķīgo sajūsmu par spēju ieraudzīt reālā fiziskā telpā priekšmetu no tālas pagātnes”. Ir skaidrs, ka īsts priekšmets sniedz pagaidām reproducēšanas tehnoloģijām nesasniedzamu priekšstatu par to, kaut vai tādēļ, ka ir redzamas tā reālās proporcijas, faktūra, smarža u.tml. – bet kā skaidrot sajūsmu, šo pacilājošais satraukumu?

Vai tas nozīmē, ka „komplektā”, kas nosaka priekšmeta īstumu un līdz ar to arī vērtību, līdztekus priekšmeta materiālajam aspektam (x₁) un informatīvajam aspektam (x₂) trešā no komponentēm ir mistiska sastāvdaļa x₃? Ar ko tā ir saistīta – ar priekšmeta maģiskajām īpašībām; to lietas daļu, kas paliek apslēpta; atlases veidotāja subjektīvo pieredzi, interiorizētām autoritātēm, estētisku vai pat kvazireliģisku pārdzīvojumu? Vai ir kādi citi, ārēji viedokļi, kas jāņem vērā – dažādu konvencionālu kopienu viedokļi, ideoloģiskais pasūtījums u.tml.? Kā var pārbaudīt šīs trešās komponentes esamību?

Attiecībā uz materiālās kultūras interpretāciju cilvēku intences, griba un vēlmes, veido priekšstatus par materiālās kultūras fragmentu atbilstību īstenībai. Tas, vai pagātnes priekšmets tiek pamanīts, vai tam tiek piešķirta īstenuma vai estētiskā vērtība, stingrā nozīmē ir tieši atkarīgs, vai tas atbilst vai sasaucas kādā nebūt veidā ar tiem „nospiedumiem”, kā tos metaforiski apzīmē Platons, kas rodami subjektu dvēselēs - vai šis priekšmets tiek uztverts kā tāds, kas atbilst esošajām interpretācijām un noder jaunu interpretāciju veidošanai.

Ikdienas dzīvei pietiek arī ar daudz nedrošākiem pierādījumiem - piemēram, lai uzzinātu, ka vilciens pienāk 19:45, nebūt nav katru reizi ar precīzu pulksteni rokā jāskrien uz staciju, pietiek vienkārši palūkoties vilcienu sarakstā.

Nena Stelneikere (Nan Stalnaker) apskata piemēru, kur skatītājs, tiek konfrontēts ar diviem pilnīgi vienādiem mākslas darbiem vai priekšmetiem, no kuriem viens ir apzīmēts kā īsts un otrs kā atdarinājums. Ja iztēlojamies situāciju, kurā šie divi mākslasdarbi (priekšmeti) ir pilnīgi vienādi pēc visiem parametriem, izņemot oriģināla un atdarinājuma marķējumus, tad kāpēc skatītājs tomēr dod priekšroku tam, kas ir apzīmēts kā īsts? Vai, izņemot morāli ētiskos apsvērumus (krāpniecības iespējamība, lai gūtu peļņu; mānīšanās, kas aizvaino), ir arī cits pamatojums šādai izvēlei? Kā noteikt, vai vienam no darbiem piemīt augstāka estētiskā un patiesuma vērtība kā otram, ja pieņem, ka fizikāli – materiāla, kompozīcijas, izmantoto krāsu vai fizikālo parametru ziņā tie neatšķiras? Vai var apgalvot, ka viltošanas fakts kā tāds maina auru, vai tomēr tikai to, ka īstenuma vērtības piešķiršana vai nepiešķiršana, ko veic cilvēki, to ietekmē? Benjamins auras definīcijā, lai aprakstītu to, kas ir aura, apraksta dabas ainavu, zaru – kaut ko, kas ir neatkārtojams, vienreizējs pārdzīvojums personai, kura to uztver. Nena Stelneikere kā piemēru min zobu birsti, kuru iespējams aplūkot Martina Lutera Kinga memoriālajā mājā: ja muzeja apmeklētājs zina, ka šī patiešām ir tā pati zobu birste, ar ko Martins Luters Kings ir tīrījis zobus, tad pat visprecīzākā kopija nevar atdarināt nevienu no oriģinālās zobu birstes tiešajām fiziskajām saitēm ar šo ievērojamo personu. Zobu birstei kā tādai nepiemīt īpaša estētiskā vērtība, tās vērtība ir specifiskā fizikālā saistība starp muzeja apmeklētāju un Martinu Luteru Kingu. Tādejādi var pieņemt, ka tieši šī fizikālā, bet bieži vien nepārbaudāmā cēloņsakarība veido cilvēku vēlmi redzēt īsto “Monu Lizu”, slavena minimālista gleznu vai pisuāru, kuru reiz ir izvēlējies Marsels Dišāns.[5]

[1]   Sal.: Stranskis, Zbiņeks Z. Ievads muzeoloģijā. Rīga: Latvijas Muzeju asociācija, 1996. 34. lpp.

[2]   Sal.: Pīrsa, Sūzena M. Par kolekcionēšanu. Rīga: Muzeju valsts pārvalde, 2009. 157. lpp.

[3]   Sal.: Pīrsa, Sūzena M. Par kolekcionēšanu. Rīga: Muzeju valsts pārvalde, 2009. 157. lpp.

[4]   Sal.: Stranskis, Zbiņeks Z. Ievads muzeoloģijā. Rīga: Latvijas Muzeju asociācija, 1996. 35. lpp.

[5]   Stalnaker, Nan. Fakes and Forgeries. In: Gaut, Berys, Lopes, Dominic McIver (ed.). The  Routledge Companion to Aesthetics. 2nd Edition. London, New York: Routledge, 2005. P. 522.