Saruna “Tintnīcā” ar un par personībām

Joprojām skatāms un klausāms 26. novembrī notikušās Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma pētījumu konferences “Personība meklē personību” videoieraksts. Kā īstenojies muzeja definētais konferences uzdevums – parādīt, kā autoru personības un radošais process atklājas caur kolekcijā atrodamajiem priekšmetiem, paralēli reflektējot, kā gadu gaitā veidojušies un mainījušies personību kolekciju komplektēšanas principi – par to Dr. philol. Jāņa Garjāna recenzijā, kas tapusi Rakstniecības un mūzikas muzeja uzdevumā. 

Personība allaž ir bijusi Rakstniecības un mūzikas muzeja uzmanības, izpētes un arī muzejiskās dokumentēšanas centrā. Šī muzeja misija un atbildība sabiedrības priekšā ir izvēlēties un “mūžībai” atstāt liecības, kas vēstīs par literātu, mūziķu (un ne tikai) personībām un vērtībām, ko apliecina viņu radītais. “Personība meklē personību” ir šī – pandēmijas sagrožotā gada – konferences tēma, ko muzejs no sarunu telpas “Tintnīca” organizēja digitāli. Kā visam šajā pasaulē, arī attālinātajam konferences formātam, ir savi plusi un mīnusi. Kad pārvarētas tehniskās ķibeles (bilde ir – skaņas nav), muzeja speciālistu un sadarbības partneru ziņojumi, kam noskaņo ievadsarunas, ievelk pārdomātā, mērķtiecīgi virzītā vēstījumā.

Konferences virsuzdevums – meklēt atbildes uz jautājumu, kā autoru personība, viņu radošais process atklājas muzeja kolekcijās esošajos priekšmetos. Referāti, kuros šis uzstādījums netika piemirsts, neapšaubāmi bija saistošākie (L. Ašme, Z. Prēdele, M.Rižijs, R. Kurpniece, I. Žune). Interesanti, protams, bija arī maz zināmi fakti un literāro darbu analīze (I. Barovskis, I. Miezīte), tomēr kolekcijas izvērtējums palika perifērijā. 

Konferences pievienotā vērtība, neapšaubāmi, bija rakstnieku (M. Bērziņš, I. Žolude) un literatūras pētnieku (M. Eversone, I. Jansone, O. Senkāne) klātbūtne gan fiziskā, gan virtuālā izpausmē. Viņu teiktais ļāva uz personību kolekcijām paskatīties no muzeja lietotāju pozīcijām, lika aizdomāties par kritēriju un principu relativitāti, subjektīvā klātbūtni un saprast, ka dzīve ir un būs krāsaināka nekā spējam to “ierāmēt” savās krājuma darba politikās. Rosinošs un kopainu bagātinošs bija vēstures aktualizēšanas pieredzes raksturojums sociālajos medijos (E. Eglāja-Kristsone) – muzejam tie paver plašas krājuma popularizēšanas un sadarbības iespējas ar citām atmiņas institūcijām, vienlaikus uzdodot jautājumu, kā nodrošināt šāda materiāla ilglaicību, lai darbs, kas ieguldīts tā sagatavošanā, tiktu saglabāts un arhivēts.

Ja konference notiktu klātienē, savās pārdomās vai arī, pārvarējis latvietim tik raksturīgo mulsuma un neērtības barjeru, es gribētu padiskutēt un uzdot dažus, manuprāt, krājuma darbam būtiskus jautājumus.

ELASTĪBAS PRINCIPS KOMPLEKTĒŠANAS KRITĒRIJOS

Rakstniecības un mūzikas muzejs kā Krājuma darba politikas sastāvdaļu ir izstrādājis detalizētus krājuma komplektēšanas kritērijus. Kritēriji, kas nosaka rekomendējamo apjomu dažādiem materiālu veidiem, pilnīgi noteikti var palīdzēt noturēt kolekcijas kvantitatīvajos rāmjos un neaizrauties ar marginālu materiālu iekļūšanu tajās. Ne mazāk nozīmīgi tie ir arī darbā ar esošajām kolekcijām, palīdzot tās “ravēt”, izvērtējot un optimizējot to kvalitāti. Dzirdētais konferencē tomēr vedināja uz pārdomām, vai un kādā mērā šie kritēriji nodrošina kolekciju satura kvalitāti – spēju liecināt, parādīt būtisko par konkrētās personības devumu, viņa savdabību un nozīmi. Zīmīgi, ka konferencē vairākkārt izskanēja pārdomas par kolekciju kvalitāti – liela kolekcija ne vienmēr ir pilnīga un visaptveroša (Dz. Gilba). Kolekciju kvalitāti nereti ietekmējis devēja (dāvinātāja) subjektīvais viedoklis par svarīgo, publiskojamo, pašcenzūra. Cerīgi uz muzeja krājuma darbu liek raudzīties paustā atziņa, ka muzeja darbinieku profesionalitāte ir noteicošais faktors, lai kolekcijas veidotos pilnīgas un kvalitatīvas. Tāpat optimismu vieš fakts, ka padomju perioda “neērtā” mantojuma pētniecībai ir pievērsusies tā literatūrvēsturnieku paaudze, kurai šis laiks ir pašu nepieredzētā vēsture (M. Eversone). Tas ļauj uz to skatīties ar distanci, bez personiskās pieredzes uzslāņojumiem un, iespējams, to darīt bez aizspriedumiem, objektīvi. 

Komplektēšanas optimālā apjoma problēmu vēl grūtāku padara pētnieku dažādās vēlmes – vieni grib saņemt pēc iespējas plašāku, daudzveidīgāku klāstu – “vērtīgs ir viss, nezinām, kas var atklāties” (M. Eversone). Savukārt citam pētniekam apjomīgais, grūti aptveramais materiāls liekas apgrūtinošs un lieks (O. Senkāne). Muzejam ir jāspēj atrast zelta vidusceļu, skaidri definējot savu pieeju un dialogā ar krājuma izmantotājiem spējot to izskaidrot. 

Muzejam pēc ilgāka laika ir iespēja strādāt pie pastāvīgās ekspozīcijas radīšanas. Izvēlētā koncepcija – vēlme ielūkoties mākslas darba radīšanas mistērijā – un tam nepieciešamie izteiksmes līdzekļi, likuši muzeja darbiniekiem kritiski palūkoties uz kolekcijās atrodamo, kā arī vedinājuši pie atziņas, ka komplektēšanas politikā definētie kritēriji ne vienmēr sekmē tāda materiāla esību, ko prasa konkrētās ekspozīcijas dizainiski mākslinieciskā izteiksme (M. Rižijs). Topošās ekspozīcijas vajadzības rosinājušas uzrunāt autorus, lai iegūtu tādu materiālu, kas nepieciešams ekspozīcijas vēstījumam, vienlaikus radot pārdomas, vai un kā šie priekšmeti atbilst komplektēšanas kritērijiem, ja ar tiem būtu papildināmas kolekcijas. Protams, ir labi, ja eksponatūra atrodama muzeja krājumā, tomēr tikpat akceptējama ir deponēšana vai konkrētai ekspozīcijai radīti materiāli, kuriem vienmēr nebūt nav jākļūst par kolekcijas sastāvdaļu (vismaz pamatkrājuma sastāvā).  

Secinājums, ka kolekciju komplektēšanā ir vajadzīgas atkāpes no definētajiem principiem, norāda uz elastības nepieciešamību. Argumentēts, pārliecinošs skaidrojums un pamatojums par konkrētu muzejisko priekšmetu vietu un lomu attiecīgajā kolekcijā ļautu atkāpes no vispārējiem principiem uztvert nevis kā šo noteikumu ignorēšanu, bet gan pamatotu un nepieciešamu papildinājumu. Šķiet, Krājuma darba politika iegūtu, ja tajā tiktu paredzēta arī elastības pieeja.

MUZEJISKĀ UN CILVĒCĪGĀ VĒRTĪBA

Saausīties lika konferencē dzirdētais nošķīrums “muzejiskā vērtība” un “cilvēcīgā vērtība”, kur radošā (literārā, muzikālā) darba raksturojums tiek saistīts ar muzejiskumu, savukārt personības kā indivīda, viņa sadzīvi, hobijus utt. raksturojums kvalificēts kā cilvēciskā vērtība (L. Piešiņa). Domāju, ka muzejiskās vērtības izpratne šādā nošķīrumā vai pat pretstatījumā ir nepamatoti sašaurināta. Vēlreiz uzmanīgi pārskatot muzeja Krājuma darba politiku un tajā definētos kritērijus, neredzu šķēršļus, lai personību kolekcijās atrastos viņus raksturojošas sadzīves lietas, apģērbs u.tml. “cilvēcīgi” artefakti. Rodas jautājums, kādā mērā muzeja darbību reglamentējošās vadlīnijas ir akceptētas un kļuvušas par instrumentu muzeja darbinieku izpratnē, domāšanā un ikdienas darbā?

Komplektēšanas kritēriji nav mēraukla, kas mehāniski izmantojama un vienmēr sniegs neapstrīdamas atbildes. Sekojot līdzi Maijas Einfeldes nošu rokrakstu analīzei (B. Jaunslaviete), radās jautājums, vai priekšmeta iekļaušanai kolekcijā pietiek ar viena komplektēšanas kritērija atbilstību, vai arī vēlama būtu vairāku (cik?) kritēriju klātesamība. Savukārt Imanta Ziedoņa kolekcijas analīzē (R. Kurpniece), kur tika aicināts uz kritiskāku pieeju komplektēšanā, izpalika idejas, kā fakts par dzejnieka popularitāti, ko apliecina apsveikumu un pastkaršu “kalni”, varētu tikt fiksēts un saglabāts, ja materiāla kopums īsti neatbilst kolekcijas komplektēšanas principiem. Uz šādām pārdomām rosināja referāta ilustrācijai demonstrētais Tukuma E.Birznieka-Upīša 1. pamatskolas apsveikums savam kādreizējam audzēknim. Pieņemu, ka muzeja kolekcijā ir citas informatīvi, atraktīvi un emocionāli izteiksmīgākas liecības par Imanta Ziedoņa skolas gadiem Tukumā un šo attiecību turpinājumu. Vai vienīgais un optimālais risinājums ir atbrīvošanās no masveidīgā, taču muzejiski visai pieticīgā materiāla? Argumentācija par Helmera Pavasara bibliotēkas muzejisko vērtību (I. Žune) un risinājums, kas paredz atsevišķu eksemplāru saglabāšanu, bet informācijas par bibliotēkas kopumu fiksēšanu sarakstā, šķiet līdzsvarotāks, ar zināmu pietāti pret kultūrvēsturisko mantojumu. Iespējams, šāds risinājums būtu piemērojams arī Imantam Ziedonim sūtīto apsveikumu gadījumā. Informācijai paliktu saraksts kā liecība par cilvēkiem, iestādēm, kam bijis svarīgi atcerēties un uzrunāt dzejnieku, tādējādi apliecinot šīs personības nozīmību ļoti daudzu cilvēku dzīvē.

PRIEKŠMETU STĀSTI

Kā pirmais, tātad būtiskākais, krājuma priekšmeta muzejiskās vērtības kritērijs ir muzeja Krājuma darba politikā minētā narativitāte, kas nozīmē, ka “komplektējamai vienībai ir savs “stāsts”, “biogrāfija”, kas būtiski un neatkārtojami dokumentē kādu komplektējamās kolekcijas subjekta dzīves, radošā procesa, personības aspektu / notikumu”. Reflektējot par priekšmetu narativitāti, konteksta nozīmību, izskanēja tēze, ka dažkārt krājuma priekšmeti “uzdod jautājumus un liek meklēt stāstus” (I. Barovskis). Ja ar stāstu meklēšanu ir domāta pētnieka interpretācija, tad viss kārtībā. Ja “stāsts” tiek radīts (izdomāts), lai attaisnotu priekšmeta atrašanos kolekcijā, resp., piedēvētu tam muzejisko vērtību, tad muzejs balansē uz bīstamas robežas. Muzejs sabiedrības uztverē allaž bijis vieta, kur gūt drošticamu informāciju. Tiek pieņemts (cerams, pamatoti), ka muzeja vēstījums balstās faktos un avotos. Šo faktu – priekšmeta izcelsmes, lietojuma, konteksta u.c. faktoru, kas ir pamatā priekšmeta “stāstam” un “biogrāfijai”, fiksēšana un dokumentēšana komplektēšanas procesā, ir muzeja pienākums un profesionālās darbības sastāvdaļa. Pieņemu, ka darbā ar priekšmetu devējiem par jaunieguvumu “biogrāfijām” arī tiek runāts. Vai iegūtā informācija bagātina tikai muzeja darbinieka zināšanas, vai tā tiek fiksēta krājuma uzskaites (zinātniskajā?) dokumentācijā? Vai naratīva dokumentēšanas prasībai (metodikai?) kā būtiskam priekšmeta muzejiskās vērtības pamatojumam nevajadzētu parādīties arī Krājuma darba politikā?  Muzeja priekšmetu metadatu apzināšana un fiksēšana ir muzeja darbinieku atbildība, arī profesionālā ētika un godīgums vēsturisko liecību izmantotāju priekšā gan šobrīd, gan nākotnē.    

Esmu pārliecināts, ka konferencē dzirdētais ir rosinājis pārdomas un jautājumus ne tikai man – Rakstniecības un mūzikas muzeja kolēģu un viņu sadarbības partneru sagatavotie ziņojumi bija stimuls profesionālās domas asināšanai, atbilžu meklējumiem uz jautājumiem, kas muzeja darbu pilda ar jēgu un padara pārlaicīgu. Muzejnieku vidē šobrīd aktualitāti ir ieguvusi ilgtspējīgas attīstības ideja. Domājot par to, vai un kā muzejs var sekmēt globālos ilgtspējas mērķus, esmu pārliecināts, ka mērķtiecīga un profesionāla kultūras mantojuma veidošana un saglabāšana, kas muzeju darbā sākas ar kvalitatīvu krājuma komplektēšanu, ir ceļš ilgtspējas virzienā. Gandarījums, ka Rakstniecības un mūzikas muzejs pārliecinoši iet šo ceļu.