Andersena pasaku košumā

2024. gada septembra beigās daži Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības biedri devās īsā nedēļas nogales studiju braucienā uz Dānijas, galvenokārt Kopenhāgenas, muzejiem. Tomēr vispiesātinātākās sarunas un pat nelieli strīdi raisījās ne tk daudz par brīnišķīgo Luiziānas Modernās mākslas muzeju Humlebekā, ne arī par kādu no lielajiem Kopenhāgenas muzejmilžiem, bet gan par pasaku teicēja, rakstnieka Hansa Kristiana Andersena muzeju Odensē. Pirms svētkiem piedāvājam Līvas Grudules skatu un stāstu.

Ilustrācija: Pieminekļa Hansam Kristianam Andersenam makets. Foto:A.Jirgensone

Hansa Kristiana Andersena muzejs (H. C. Andersens Hus) rakstnieka dzimtajā Odensē ir košs, pārsteidzošs, izglītojošs un atmiņā paliekošs.

Muzeju apmeklējumus var plānot un līdz brīdim, kad nonāc pašā muzejā, apgūt “ieteicamo literatūru” vai arī doties uz muzeju bez šīs bagāžas. Es piederu tiem, kas cenšas izvairīties no iepriekšējas informācijas, cerot uz pārsteigumu un emocionālu baudījumu, kad muzeja stāsts saslēdzas ar pašas iekšējo pasauli. Saprotams, gluži informācijas vakuumā nedzīvosi, ja muzeju pasaule ir darbs un dzīvesveids.  

Par to, ka japāņu arhitekts Kengo Kuma Dānijā rada brīnumu, bija dzirdēts, jo muzeja atjaunošanas projekts ilga 10 gadus un par šo ilgtspējīgas arhitektūras paraugu [1] laiku pa laikam runāja kā paši dāņi, tā citzemnieki, nepacietībā gaidot muzeja atvēršanu. Turklāt tika uzsvērts, ka arhitektoniskie risinājumi tika pielāgoti jau izstrādātai ekspozīcijai. Intrigu pastiprināja ziņa, ka 2022. gadā muzejs saņēmis Eiropas Muzeju Akadēmijas DASA balvu par inovatīvu pieeju muzeja radītajām mācīšanās iespējām ārpus tradicionālajām muzeja izglītojošajām programmām.  

Attēlā: Muzeja scenogrāfijā krāsu košums mijas ar pārsteigumiem, lūk, tabakdozes ērms jau izlecis no dozes, kaut pulkstenis ne tuvu vēl nesit divpadsmit! Foto: J.Garjāns

Pēc muzeja apmeklējuma ir pasakaina pēcgarša. Jo tas ir pasaku muzejs; pasakas ir tas, par ko muzejs komunicē ar dažādiem tehnoloģiskiem risinājumiem, cenšoties ne tikai stāstīt, bet jo īpaši rosināt apmeklētāja iztēli. Tehnoloģijām šeit ir milzīga nozīme, un šis nu reiz ir  gadījums, kad tās sevi pilnībā attaisno. Tā ir lieliska iespēja “padzīvoties” pasakās, doties pasakas pavadā, ielēkt, ienirt un, ja ne gluži aizmirsties, tad noteikti pabūt ārpus ikdienišķā.

Attēlā: Hansa Kristiana Andersena muzeja apmeklētājs audiogida varā. Foto: A.Jirgensone

Būtiska nozīme te ir audiogidam, bez kura ekspozīcijā doties īsti nav jēgas. Nosaukums “audiogids” šajā gadījumā šķiet pat nepelnīti vienkāršs, jo patiesībā tas ir vesels skaņas, mūzikas, valodas orķestris, kas kā draudzīgs namatēvs izvadā cauri krāsainajai un aktīvajai ekspozīcijai. Tā kā tās nav tikai audio austiņas, bet tām klāt ir kaut kas, kas liek vienai vai otrai ekspozīcijas ietaisei pieslēgties, ieslēgties, darboties, tad rodas tāda kā citzemnieka (citplanētieša) sajūta, īpaši, ieraugot citus tādus pašus ar ausīm un “antenām”.  Šis elements pastiprina viesošanās sajūtu īpašā pasaku pasaulē, taču, jāatzīst, ka tas netraucē justies kā mīļam un gaidītam viesim. Par šo domājot, nevilšus jāaizdomājas arī par to, cik tad īsti vietas paliek iztēlei, jo skanīgais pavadonis ir ļoti izpalīdzīgs, un tagad, jau pēc muzeja apmeklējuma, šķiet, ka savu iztēli nemaz nedarbināju tik ļoti, kā ekspozīcijas autoriem varbūt būtu gribējies. Lai gan, iespējams, mana iztēle krietni strādāja ekspozīcijas ievaddaļā un vietās, kur vēstījumā ienāk pats Hanss Kristians Andersens un viņa laikmets. Melnbaltie sižetiņi uzrunāja ļoti spēcīgi. Jā, tur gan es aizklīdu ciemā pie Andersena. Tas bija labs ekspozīcijas “aperitīvs”, kas sagatavoja sekojošam “garšas sprādzienam”, jo tādu tur nepašaubāmi var gūt.

Attēlā: Vēl viens pasaku autora atveids Hansa Kristiana Andersena mājā. Šķiet, visas krāsas ir atdotas pasakām, rakstnieks pats muzejā parādās pelēko toņu gammā. Foto: L.Grudule

Attēlā: Kuras lakstīgalas dziesmu klausās apmeklētāji? Foto: J.Garjāns

Vai ir jāzina Andersena pasakas, lai gūtu no muzeja maksimālo labumu? Droši vien gaidītā atbilde ir: “Noteikti nē! Ejiet un iepazīstiet!” Tam būtu tā jāstrādā, jo ne jau visi visu zina vai saprot. Man gadījās citādi. Biju aizmirsusi kādas pasakas sižetu, un, godīgi atzīstu, tā pasaka man paslīdēja garām. Nav jau nekāda nelaime, bet citiem es drošības pēc tomēr ieteiktu Andersena pasakas pārlasīt un tad – uz priekšu! Ienirstiet šajā košumā! Košumu, starp citu, rada ne vien tehnoloģiju radīti efekti, bet arī neskaitāmas veiksmīgas (vai ne tik ļoti, bet tas jau izriet no tā, kā šie iekārtojumi sabalsojas ar paša gaumi) pasaku scenogrāfijas. Man, piemēram, “Princese uz zirņa” tā ne visai, bet, ko vēl var gribēt? Zirnis bija, un karaliskie pēļi arī bija grezni un vesels kalns.

Attēlā: Princeses gulta kā muzeja scenogrāfijas elements. Te noteikti nav pārspīlēts! Foto: J.Garjāns

Vēl jāpiemin “Ville Vau” – īpaši iekārtotā pasaku telpa bērnu aktivitātēm. Lai gan visa ekspozīcija ir bērniem draudzīga, tomēr tā pa īstam izspēlēties iespējams šajā rotaļu pasaulē. Tur var gatavot burvju dziras, doties pie friziera un atrast sev tīkamāko frizūru, tirgoties konditorejā vai strādāt par pastnieku. Var skraidīt un lēkāt un pēcāk uzplīties vecākiem ar jautājumu: “Kad mēs atkal iesim uz Andersena muzeju?”

Uz šo jautājumu pati sev varu atbildēt: “Ja atkal gadīšos Kopenhāgenā, noteikti vēl reizi došos uz Odensi, lai padzīvotos pasakās, bet, vēl labāk, aizvedīšu turp kādus, kas ilgojas pēc bērna sevī.”

Attēlā: Bērnu telpa "Ville Vau". Foto: L.Grudule

Attēlā: Bērnu telpas konditorejā var tirgot un pirkt īstas tamborētas kanēļmaizītes. Foto: L.Grudule

[1] Par Hansa Kristiana Andersena mājas arhitektūru un Kengo Kumas veikumu 2022. gadā un arī vēlāk rakstīja gan ArchDaily, gan Dezeen, gan citas arhitektūras un dizaina vietnes un žurnāli.