Kritika

2011. gada 23. februārī Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrība saņēma Memoriālo muzeju apvienības direktores Ritas Meinertes vēstuli, kas turpināja diskusiju par Jurģa Liepnieka ierosinājumu slēgt memoriālos muzejus un tādā veidā ietaupītos līdzekļus novirzīt kultūras periodikas  attīstībai un uzturēšanai. Publicējam šo vēstuli, jo tā, iespējams ne vien turpina aizsākto sarunu, bet arī skaidro un noskaidro dažas lietas un kopsakarības, kuras būtu vērts uzzināt un mēģināt saprast ikvienam sabiedriski aktīvam laikabiedram.

Ar žurnāla “Studija” laipnu atļauju publicējam priekšpēdējo Unas Sedlenieces rakstu no sērijas “Muzeju ekspedīcija”. Šoreiz ekspedīcija vasaras izskaņā devās uz  Alūksni, lai ieskicētu vēsturisko un vides kontekstu muzeja darbībai tālu no lieliem centriem un satiksmes ceļiem pierobežas mazpilsētā, daiļas ainavas ieskautā pilī Alūksnes ezera krastā. Raksts publicēts 2010. gada oktobra/novembra žurnālā “Studija″ Nr. 74

Lai gan pagājuši gandrīz 200 gadi, Livonijas slepenpadom­nieka un Pēterburgas senatora, muižnieka Oto Hermaņa fon Fītinghofa(1) un viņa pēcnācēju celtās būves Alūksnē joprojām ir ievērojamākais, ko aplūkot vēstures interesentiem un kur norisinās svarīgākie garīgie un laicīgie vietējās sabiedrības notikumi. Fītinghofu pils ēku kompleksa un parka prasmīgi izvēlētais novietojums gleznainā ezera krastā veido pilsētas centra kodolu un ietekmē alūksniešu pulcēšanās vietu ritmu un zīmējumu laikā un telpā. Bijušajā muižas alus brūzī ir Tautas nams, bet Jaunajā pilī – muzejs.

Ar žurnāla "Studija" laipnu atļauju turpinām publicēt Unas Sedlenieces rakstus no sērijas "Muzeju ekspedīcija". Autore ir pabijusi tajos Latvijas reģionu muzejos, kuri var lepoties ar  vērtīgām mākslas darbu kolekcijām. Interesantākais lasītājam un muzejniekam varētu būt apstāklis, ka muzeju ekspedīcijas skats ne vienmēr ir jūsmīgs un pacilāts - tas bieži ir gan zinātkārs, gan vērtējošs un kritisks. Raksts publicēts 2010. gada augusta/septembra žurnālā „Studija” Nr.73.

“Kādas varētu būt dažādu muzeja apmeklētāju gaidas, cerības un aizspriedumi par konkrēto muzeju? Kādas tās ir man?” klusībā pats sev jautā un atbild uzmanīgs muzeju apmeklētājs.(1) Nonākot Latgalē ap vasaras saulgriežu laiku, vilina raibām puķēm apaugušie māla pakalni un spirdzinošie ezeri, bet kritika vai iesīkstējušu aizspriedumu ķidāšana un vērtību pārvērtēšana nav ne prātā. Gribas sajūsmināties, ļauties un brīnīties, galu galā – gribas arī uzzināt un izprast. Jo Latgale ir tik īpaša Latvijas daļa, ka ne vien svešiniekiem, bet arī citiem Latvijas iedzīvotājiem bieži pietrūkst zināšanu par šo reģionu. Muzeja institūcija pati par sevi negarantē tiešu un nepastarpinātu zināšanu gūšanu. Tomēr muzeja piedzīvojums var modināt emocijas, apmierināt ziņkāri un tādējādi – veidot izpratni un vairot zināšanas.

Ar žurnāla "Studija" laipnu atļauju turpinām iepazīstināt ar Unas Sedlenieces rakstiem no sērijas "Muzeju ekspedīcija". Autore ir pabijusi tajos Latvijas reģionu muzejos, kuri var lepoties ar  nopietnām mākslas darbu kolekcijām. Interesantākais lasītājam un muzejniekam varētu būt apstāklis, ka muzeju ekspedīcijas skats ne vienmēr ir jūsmīgs un pacilāts - tas bieži ir gan zinātkārs, gan vērtējošs un kritisks.Raksts par Madonas muzeju publicēts 2010. gada jūnija/jūlija žurnālā „Studija” Nr.72.

Ar žurnāla "Studija" laipnu atļauju turpinām piedāvāt iespēju lasīt Unas Sedlenieces rakstus no sērijas "Muzeju ekspedīcija". Autore ir pabijusi tajos Latvijas reģionu muzejos, kuri var lepoties ar  nopietnām mākslas darbu kolekcijām. Interesantākais lasītājam un muzejniekam varētu būt apstāklis, ka muzeju ekspedīcijas skats ne vienmēr ir jūsmīgs un pacilāts - tas bieži ir gan zinātkārs, gan vērtējošs un kritisks. Publicēts 2010. gada aprīļa/maija žurnālā „Studija” Nr. 71.

Varbūt tā ir sagadīšanās, bet varbūt likumsakarība: ārpus Rīgas nav otra tāda muzeja, ar kuru tieši saistītos pat vairākas mūsu nopietnākās mākslas izdevniecības grāmatas, no kurām varam uzzināt, ka viena no vērtīgākajām Latvijas pirmskara mākslas kolekcijām atrodas tieši Tukumā.(1) Grāmatās varam arī uzzināt, ka par to jāpateicas gan novada aizrautīgākajiem māksliniekiem, gan muzeja darbinieku jēgpilnajai rosībai un vietējās varas lēmumu pieņēmēju izpratnei jau septiņdesmit piecu gadu garumā.(2)

Ar vizuālās mākslas žurnāla "Studija" laipnu atļauju piedāvājam iespēju lasīt Unas Sedlenieces rakstus no rubrikas "Muzeju ekspedīcija", kas žurnālā bija lasāma 2010. gadā. Rubrikas autore ir pabijusi tajos Latvijas reģionu muzejos, kuri var lepoties ar  nopietnām mākslas darbu kolekcijām. Interesantākais lasītājam un muzejniekam varētu būt apstāklis, ka muzeju ekspedīcijas skats ne vienmēr ir jūsmīgs un pacilāts - tas bieži ir gan zinātkārs, gan vērtējošs un kritisks. Raksts par J. Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja apmeklējumu publicēts 2010. gada februāra/marta žurnālā „Studija” Nr. 70.

Ir vārdi un notikumi, kas atstāj dziļākus nospiedumus kolektīvās apziņas vērtību un identitātes skalā. Dialogus par identitāti un vērtībām piedāvā arī mūsu dzimtenes muzeji. Tie ikdienā veic rūpīgu un pacietīgu darbu, lai svarīgās laika liecības krātu, saglabātu, pētītu un padarītu pieejamākas visai sabiedrībai. Šogad došos uz sešiem Latvijas reģionu muzejiem meklēt mūsu vizuālās mākslas mantojuma kultūrvēsturiskos nospiedumus. Ļaušu muzeja piedzīvojumam veidot un nostiprināt pārliecību, raisīt emocijas, pārmainīt ikdienu. Sāksim ar Jani Rozentālu.