Pievienot komentāru

2011. gada 23. februārī Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrība saņēma Memoriālo muzeju apvienības direktores Ritas Meinertes vēstuli, kas turpināja diskusiju par Jurģa Liepnieka ierosinājumu slēgt memoriālos muzejus un tādā veidā ietaupītos līdzekļus novirzīt kultūras periodikas  attīstībai un uzturēšanai. Publicējam šo vēstuli, jo tā, iespējams ne vien turpina aizsākto sarunu, bet arī skaidro un noskaidro dažas lietas un kopsakarības, kuras būtu vērts uzzināt un mēģināt saprast ikvienam sabiedriski aktīvam laikabiedram.

Atklātā vēstule Jurģim Liepniekam

Pieklājīgi laikam būtu sākt ar pateicību par ierosmi diskusijai – gan par memoriālajiem muzejiem un to vietu nacionālās identitātes stiprināšanā un starpkultūru dialoga veicināšanā, gan par strukturālo reformu iespējamo virzienu skicēšanu. Tiesa, diezgan dīvains šķiet pretnostatījums: portāls Satori un memoriālie muzeji. Augstu vērtēju šo kultūras un domu diskusiju vietni, regulāri tur „iegriežos” (paldies Sarmītei Ēlertei par ierosinājumu privāti ziedot naudu tā pastāvēšanai, to noteikti izdarīšu), tomēr nebūtu sevišķi pārdomāti salikt vienā horizontālē virtuālu vietni un personības (atļaušos teikt – Satori portāla uzmanības cienīgas) klātbūtnes apaugļotu reālu lietu dabisko dzīves telpu. Cilvēks pasauli uztver un iepazīst ne tikai ar prāta, bet arī emocionālo pieredzi, visbiežāk – abu kvintesencē, un tieši to vispirms piedāvā memoriālais muzejs.

Memoriālā vide ir mums (un arī nākamajām paaudzēm) pieejama personības fiziskās un radošās dzīves saskarsmes vieta, kas apmeklētājus uzrunā ļoti personiski, emocionāli (pat jutekliski) un intelektuāli. Tā sniedz informāciju ne vien par personību, kas šajā vietā dzīvojusi un/vai radījusi, bet arī tautas dzīves veidu, gaumi, uztveres stereotipiem, dzīvesziņu.

Ja par to, kā dzīvoja latviešu zemnieks 18., 19. gadsimtā, Latvijas iedzīvotāji un no tuvienes vai tālienes iebraukušie var uzzināt Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, tad par to, kā latvietis dzīvoja 20. gadsimtā, uzzināt var tieši „memoriālajos dzīvokļos”, „guļbūvēs un lauku sētās” (ja pie pēdējām pieskaitām Andreja Upīša memoriālmāju Skrīveros, 19. gs. koka apbūves reptrezentatus – Raiņa un Aspazijas namu Rīgā un vasarnīcu Jūrmalā, 20. gs. 30. gados funkcionālisma stilā celto Jāņa Akuratera ģimenes savrupmāju). Tikai izstaigājot Rīgas „memoriālos dzīvokļus”, ir iespēja nokļūt 20. gs. sākuma inteliģences iecienītā salonā – mākslinieka Jaņa Rozentāla dzīvoklī un darbnīcā, 20. gadu askētiski pieticīgajā pēckara dzīves vidē Raiņa un Aspazijas mājā, arī Dainu Tēva pēdējā dzīves telpā, 30. gadu savrupmājā ar unikāliem interjera priekšmetiem – Akurateru namā, padomju varas akceptēta literāta prestižajā dzīvoklī Brīvības ielā 38 (50.–60. gadi) un tās pašas varas nepieradinātu dzejnieku mītnē Ojāra Vācieša ielā 19, kura iekārtota ar šodien vēl labi pazīstamajām 60.–70. gadu standartmēbelēm (tiesa – abās pēdējās priekšā būs nestandarta bibliotēkas, kas šodien vienam otram jau izraisa kultūršoku…).

Nekādā gadījumā negrasos apgalvot, ka ar memoriālajiem muzejiem Latvijā viss ir kārtībā. Drīzāk pat gluži pretēji: liela tiesa ēku un dzīvokļu jau gadu desmitiem gaida restaurāciju, vismaz remontu (un memoriālās vides gadījumā tā ir vienlaikus ekspozīcijas principu precizēšana, ekspozīcijas atjaunināšana), ir jāturpina dažādot formas un metodes, kā muzejs uzrunā sabiedrību, jāturpina darbībā integrēt aktuālās muzeoloģijas un atbilstošo humanitāro zinātņu atziņas, jāīsteno darbinieku paaudžu maiņa utt.

Un paturēsim prātā, ka memoriālo muzeju forma, pirmkārt, ir saistīta ar eiropeisko kultūru – kultūru, kas akcentē individualitātes vērtību pretstatā masām. Memoriālie muzeji īpaši raksturīgi Austrumeiropai, jo šī muzeja forma ir izteikti saistīta ar identitātes definēšanu. Un mazām, nelielām tautām pašsaglabāšanās instinkts un pašdefinēšanās, savas identitātes apzināšanās ir saistīta ar personības vērtības apzināšanos. Mazas tautas var sevi apliecināt un arī saglabāt tikai ar spēcīgām personībām. Un memoriālie muzeji ir tāds sava veida apliecinājums gan pašiem sev, gan citiem, ka mums ir bijušas un ir personības.

Cieņā,

Rita Meinerte,

VA  Memoriālo muzeju apvienība

direktore