Latvijas grāmatu vizuāli informatīvie elementi kā grāmatniecības procesa atsedzēji. 1830-1918

Lilija Limane no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas seminārā "Teksta vizualizācijas aspekti muzeālā ekspozīcijā" lasīja referātu par  to, kā ir mainījies Latvijā izdoto grāmatu veidols un funkcionalitāte 19. gadsimtā un 20. gs. sākumā.

Ja grāmatniecību saprot kā sabiedrībai nozīmīgās informācijas iepriekšmetojumu vizuālos tēlos, kas patērēšanas (lasīšanas) gaitā atpriekšmetojas, grāmatai piemīt divas puses. No vienas, tā ir lieta ar konkrētu materiālo struktūru, izgatavota no papirusa, pergamenta vai papīra, rakstīta ar roku vai iespiesta noteiktiem burtiem un veidota noteiktā teksta izkārtojumā lapaspusēs, ilustrēta un rotāta, iesieta pamatīgā ādas iesējumā vai plānā papīra vāciņā. No otras puses grāmata ietver idejas, domas, uzskatus un nodod tos cilvēkiem, tātad, komunikācijas līdzeklis. Tā atspoguļo ideju rašanos un cirkulāciju sabiedrībā, tā var būt vienkāršs funkcionāls palīgs sadzīvē vai laika kavēklis, bet var būt izcils vēstures un kultūras piemineklis. Turklāt grāmatu vēsture saistīta ar izdevuma vai eksemplāra unikalitāti vienā vai otrā, vai abos minētajos aspektos. Unikālas grāmatas parasti veido cimēliju skati, noteikta vieta tām iedalāma arī grāmatniecības muzejā, tomēr grāmatniecības muzeja uzdevumi ir plašāki un komplicētāki, to mērķis – kompleksi atsegt grāmatu cirkulāciju sabiedrībā.

Grāmata pati veido jebkura grāmatniecības muzeja ekspozīcijas pamatu, uzrunā ar savu priekšmetisko tēlu, bet papildinājumi ar priekšmetiem, dokumentiem, fotogrāfijām tikai palīdz atsegt grāmatas tapšanu un funkcionēšanu sabiedrībā. Tāpēc savā referātā pievērsīšos tieši iespējām atklāt grāmatniecības ainu caur pašu grāmatu, analītiski sadalot to it kā pa elementiem, tādā veidā iespējami pilnīgi akcentējot grāmatas vizuālos aspektus un to specifiku 19.gadsimtā gan mākslinieciski tēlainā, gan lietišķā pavērsienā.

19.gadsimtā notiek būtiskas, revolucionāras pārmaiņas grāmatu ražošanā: poligrāfijas tehnikā rokas spiedes nomaina ātrspiedes, ļaujot desmitkāršot darba ražīgumu, rokas lējuma papīru – mašīnpapīrs. Grāmatu masa piedzīvo fantastisku pieaugumu, kam seko patēriņa kāpums. Grāmatas un prese 19. gs. kļūst par vadošo masu komunikācijas līdzekli, saglabājot monopolstāvokli šajā nozarē līdz radio un televīzijas izgudrojumam, bet savas pozīcijas pa īstam zaudē tikai līdz ar elektronisko saziņas līdzekļu attīstību mūsdienās. Muzeja uzdevums atspoguļot šo procesu izpausmes Latvijas grāmatniecībā.

Grāmata kā izdevējdarbības produkts

19.gadsimta gaitā izdevējdarbībai komercializējoties, vairāk privātā iniciatīva nekā valsts grāmatniecības politika nosaka grāmatu izdošanu, kas paver ceļu pie lasītāja masu grāmatai, bet trūkstot valsts kultūras politikai un sponsoriem, kavē nekomerciālās grāmatniecības, tai skaitā oriģinālliteratūras attīstību. Kaudzītes Matīss pēc pārdzīvotām grūtībām sameklēt izdevēju „Mērnieku laikiem” un antoloģijai „Smaidi un asaras”, izteicies: „Es labāk uzņemos grāmatu sarakstīt nekā krietna un uzticama izdevēja jeb apgādātāja sameklēšanu”.

Izdevējdarbība atspoguļo grāmatas tapšanas organizatorisko procesu no ieceres vai manuskripta līdz gatavai grāmatai. Poligrāfiskajā produktā – grāmatā šis process atklājas titullapas informācijā un izdošanas ziņās, cenzūras atļaujas, izdevēju priekšvārdos, reizēm iespiedēju markās. Titullapas 19. gs. kļūst lakoniskākas un pārskatāmākas, notiek atteikšanās no gariem virsrakstiem, apakštituliem, moto, paskaidrojošām ziņām par autoriem. Toties tās tiek bagātinātas ar reklāmas elementiem gan nosaukumu izveidē, gan paskaidrojošu tekstu veidā, gan ar tiešiem reklāmas sludinājumiem grāmatas beigu lapās vai uz pakaļējā vāka, pašai grāmatai kļūstot par reklāmas objektu. Labākajos paraugos 19. gs. beigās titullapas izveidē dominē raksta un salikuma skaistums. Izkopjot stilu, titullapas atbrīvojas no amatnieciskuma. Izdošanas ziņu norādēs informācijai tieksme sašaurināties, ja izdevējs ir tirgotāja tips. Veidojoties darba dalīšanai starp izdevēju un iespiedēju, 19. gs. jaunums ir tas, ka daudzās grāmatās parādās gan izdevējs, gan iespiedējs, reizēm arī ģenerālkomisionārs. Sastopami gadījumi, ka lubu literatūras izdevēji aiz bailēm no uzbrūkošās kritikas vairās likt savu vārdu titullapā, piemēram, J. Šablovskis saviem pirmajiem piedzīvojumu stāstiem norāda tikai iespiedēju Stefenhāgenu. Izdevniecību markas kā sava aroda pārstāvja pašapziņas liecības 19. gs. grāmatās nav raksturīgas, tomēr sastopamas to izdevēju darbos, kas savu firmas zīmi tur augstā vērtē. Parasti firmas zīmes tiek ievietotas titullapā vai uz vāciņa, tādējādi pildot arī rotājošu funkciju.

Izdevumu formas – folianti, brošūras, vienlapes, kartes, ilustrētas lapas saglabā iepriekšējā perioda tendences, mainoties saturiski – ja agrāk vienlapēs izdeva dažādus paziņojumus, sludinājumus un gadījuma dzejoļus, tad apritē cirkulē bilžu lapas, ziņģu izdevumi un citi masu patēriņam paredzēti sīkiespieddarbi. Apjomā lielas grāmatas satur riskus izdevējam, tāpēc tie labprātāk apgādā nelielas grāmatas. Lielie romāni tādēļ tiek izdoti daudzos turpinājumos-burtnīcās. Peļņas izdevēji labprāt izdod nelielas stāstu grāmatās, ko apvieno sērijās, lai veicinātu stāstu atpazīstamību. Sērijas, burtnīcu romāni un turpinājumizdevumi uzskatāmi liecina par to, ka grāmata vairs nav noslēgusies lieta par sevi, bet viens ķēdes posms, kas dod iespēju pirkt it kā uz kredīta. Ārvalstīs, kur burtnīcu romāni top, tie nereti vienlaicīgi ar drukāšanu tiek rakstīti, vienojot autorus un lasītājus. Grāmatniecības aina stipri bagātinās - līdzās atsevišķiem darbiem tiek izdoti organizētās literatūras veidi: kopoti raksti, antoloģijas, almanahi, ļoti iecienīti kļūst žurnāli un avīzes.

Grāmata kā poligrāfisks produkts un dizaina priekšmets ietver visu tai izmantoto materiālu kopumu no papīra un formāta izvēles, līdz burtiem, rotājošiem elementiem un vākam.

Grāmatas kultūra - teksta izkārtojums, šrifti, salikums, lapas kompozīcija no vienas puses pazeminās mašinizētās ražošanas rezultātā, no gs. vidus līdz tā beigām grāmatu skaitam desmitkāršojoties, tās kvalitāte pazeminās. Latvijā rūpnieciskais process norisinās gausāk, tomēr gadsimta beigās Rīga var lepoties ar modernu iespiešanas tehniku. Mašīnpapīrs pārsvarā tiek ievests no Somijas un kopš 40. gadiem tas nomaina rokas lējuma papīru. Ar mašinizāciju no tā pazūd tādas individuālas iezīmes kā ražotāju iestrādātās ūdenszīmes. Rūpnieciskais izgatavošanas veids izstumj no aprites amatnieku darinājumus, taču apdraud kultūru ar zemas kvalitātes masu produktu. Peļņas iespiedēji burtu izvēlē pārsvarā aprobežojas ar vienmuļo fraktūru, vizuālo iespaidu vēl pazemina blīvi saspiestās rindas. Titullapās, virsrakstos un izceļamās vietās lieto Švābahas rakstu, kancelejas vai kontūrburtus, kā arī kursīvu. Kā opozīcija fraktūrai radās doma par jaunu ortogrāfiju, vienlaikus nomainot fraktūru ar antīkvas burtiem. Iespieduma kultūra auga atsevišķu iespiedēju, piemēram, Zīslaka un Stālberga, vēlāk J. Ozola izdevumos, kas priecē ar akurātu salikumu, asiem burtiem, vienmērīgu spiedienu un iekrāsojumu, palielinātām rindstarpām, reizēm netipisku formātu vai ietonētu papīru. Rotājošie elementi – ornamenti, vinjetes, iniciāļi turpina tradicionālo no Vācijas nākošo smagnējo līniju, taču vēlāk tie kļūst vieglāki, bet strukturāli sarežģītāki, mainās stils un kompozīcijas paņēmieni, veidojot ritmiskas ornamentu ķēdes no sīkiem elementiem – zvaigznītēm, riņķīšiem, cilpiņām. Palielinās arī vinješu skaits, to izmērs – neliels. Gadsimta pēdējā trešdaļā iecienītas bija smalkas apmales.

Grāmatu teksta uztveri un pārdzīvojumu pastiprina bagātīgi lietotās ilustrācijas. Ilustrāciju reproducēšanā dominē lētas un ātri pagatavojamas tehnikas - kokgrebums, cinkogrāfija un litogrāfija, daudzās grāmatās lieto arī „ar pērvēm pušķotas bildes” - hromolitogrāfiju, kas gan ir dārgāka, toties ļauj iegūt krāsainu attēlu. Ilustrāciju izpildījuma un mākslinieciskā līmeņa ziņā 19. gs. piedāvā ļoti raibu grāmatu produkciju. Līdz 60.-70. gadiem pārsvarā toni nosaka vācu mākslinieku darinājumi ievestu klišeju veidā, tās ir utilitāras- tekstu paskaidrojošas vai lasītāju uzmanību piesaistošas. Kopš 19. gs. vidus hronoloģiski nedaudz atpaliekot no Rietumeiropas iespiedgrafika grāmatās kļūst masveidīga, adresēta ikvienam un tā sāk veidot ikdienas cilvēka uztveri. Ilustrācija nomaina iepriekš dominējošo dekoratīvi simbolisko vinjeti. Ilustrācijas tēls nolaižas no simbolikas augstumiem uz zemes, dodot vietu ticamībai. Tautas grāmatās sadzīvei pietuvinātais reālisms apvienojas ar vēsturiskajos sižetos balstītu romantisku tendenci, ilustrācijas saistītas ar tekstu un to komentē vai papildina, izrauj no tā kādu epizodi. Līdzās seklām, lasītāju uzmanības piesaistīšanai domātām ilustrācijām bez zemtekstiem reizumis iznāk arī grāmatas, kur atspoguļojas Rietumeiropas grāmatu mākslas tendences. Piemēram, Lapsa Kūmiņš ar Kaulbaha ilustrācijām. Krāsainas ilustrācijas bieži iespiež uz atsevišķas lapas un iesien starp teksta lapām, kā arī bagātina titullapas un kā frontispisus. Gravīras klātbūtne prasa pastiprināt burtu kontrastainību, tādējādi uzlabojot titullapas kvalitāti. Izzinoša un lietišķa satura grāmatās daudz tiek lietota lietišķā grafika, precīzi no dabas nozīmēti pilsētu un vietu skati, dzīvnieku un lietu attēli, portreti. Viena no agrīnākajām konkrētajām bildēm - 1862.gadā atklātā Rīgas bānkopa zīmējums Hekera kalendārā. Fotogrāfija kā apvērsums vizuālajā komunikācijā ar pasauli tikai pastiprina tieksmi pēc precizitātes.

Nebijis žanrs pasaules un arī latviešu grāmatniecībā ir karikatūras parādīšanās 60.-70. gados. Karikatūra parasti saistīta ar sadzīvi un aktuāliem notikumiem, uz šā pamata 20. gs. sākumā attīstās politiskā karikatūra.

Līdz ar bilžu grāmatu parādīšanos tiek attīstīts un izkopts bērnu grāmatas atzars, līdz no vienkāršām krāsainām bildēm top mākslinieciski augstvērtīgi darbi.

Rietumeiropā un arī Latvijā grāmatas iespējas gadsimta gaitā ļoti paplašinās. Greznie un parastie izdevumi nodalās. Lietišķā stila grāmatās saasinās prasība pēc ērtuma, tāpēc tajās ārieni nosaka pragmatiski motīvi, tās kļūst apdarē skopas . Daži teorētiķi noliedz pat ilustrāciju vispār grāmatās, lai netraucētu izjust tekstu. Par laimi, saglabājas arī pretēja tendence, kas paaugstinot estētiskās prasības pret grāmatu, līdzsvaro šo noliegumu. 19. gs. beigās monumentālo parādiskumu, ko pārstāv Dorē, nomaina tendence izdot skaistas grāmatas ar ekonomiskiem līdzekļiem. Pretstatā bagātajai grāmatai kā skaistuma iemiesojumam tiek nostādīta estētiski pilnīga grāmata. Šādā grāmatā tiek harmonizēti visi elementi: papīrs, formāts, šrifts, salikums, kompozīcija, ornamenti, ilustrācijas. Modern stils rodas kā pretreakcija eklektismam un izpaužas kā mākslinieciska asimetrija. Latviešu grāmatu mākslā tas izpaužas kā jūgendstils ar lauztu līniju kustību, ritma mainīgumu, kompozīcijas brīvību, emocionalitāti, pārkāpjot iepriekš vispārpieņemto taisno proporciju un konstrukciju noteikumus. Izcilāko jūgendstila grāmatu mākslas paraugu darināšanā iesaistās labākie profesionālie latviešu mākslinieki, kas grupējas ap apgādu „Zalktis”. Grāmata gadsimta gaitā no industriāla ražojuma ir kļuvusi par mākslas priekšmetu ar savu seju.

Tāpat kā māja sākas ar durvīm, tā grāmata ar vāku. 19. gs. gaitā no iespieddarba aizsargājošās funkcijas vākam tiek deleģētas estētiskās un patērētāja uzmanības piesaistes funkcijas. Dominējošos amatnieciskos iesējumus pakāpeniski nomaina unificēti tipogrāfiskie vāki. Tos darina no papes vai plāna krāsaina papīra. Tiek turpināts 19. gs. sākumā aizsāktais un par tradicionālu kļuvušais atturīgais vāciņš ar nosaukumu un apmali uz priekšējā, kādu vinjeti uz pakaļējā vāka. Taču līdz ar grāmatas kā preces attīstību vāks veidojas par reklāmas objektu. Lubu literatūru izdod bilžainos vākos, uzmācīgi košo ilustrāciju papildina intriģējošs virsraksts un sērijas nosaukums. Oriģinālliteratūra, zinātniski izdevumi un citi nopietni darbi tiek izdoti atturīgi vai gaumīgā apdarē, līdz 20.gs. sākumā vāki iekļaujas vienotā individuāli plānotā mākslinieciskā ansamblī ar pārējo estētiski veidoto grāmatu.

Jaunums – kalikons kā vāku materiāls ieviešas un gūst strauju izplatību, jo ir ļoti praktisks, ilgi nenolietojas, vienlaikus ļauj vieglāk nekā dabīgā āda pielietot krāsas. Ļoti plašu izplatību kalikons gūst vācu grāmatu iesējumos un izpaužas kā „katedrāles” stils- gotiskā stila elementu pielietojums dekorēšanā, latviešu sastopams mazāk, taču arī tiek lietots, visbiežāk kalikons apjomīgu grāmatu - Bībeles, Dziesmu grāmatas izdevumos, par tradicionālu kļūst melnā mākslīgā ādā iesieta ģimenes Bībele ar krustu uz priekšējā, biķeri uz pakaļējā vāka.

Vienlaikus turpinās arī grāmatu iesiešana ar rokām. No vienas puses, neiesietas grāmatas izvēli daudziem pircējiem nosaka zemāka cena, iesiet pie amatnieka maksā lētāk, varbūt darbojas arī ieradums. Turklāt grāmatu iesiešana pakāpeniski veidojas par lietišķās mākslas nozari, kas 19. gs. vidū izpaužas kā lauku meistaru darināti ādas iesējumi ar misiņa apkalumiem, bet laika gaitā kā grāmatu lietotāju vajadzība pēc gaumei atbilstoša un vienreizēja priekšmeta. Individuālo iesējumu vidū ir gan jaunbagātnieciski, dārgi iesējumi no smalkiem materiāliem, piemēram, samta, gan romantiski darinājumi ar puķu un pērļu rakstiem. 20.gs. sākumā individuālais iesējums ir ceļā uz mākslas priekšmetu.
Priekšlapas pārsvarā baltas, tomēr vēl tiek izmantoti marmorēti, u.c. dekoratīvie papīri. Griezuma krāsojums- smagnējo melno, kas bija Bībelēm, izmanto retāk, toties samta iesējumam labi piestāv zeltīts griezums.

Grāmata kā komunikācijas līdzeklis aptver plašu jautājumu spektru saistībā ar grāmatu tematisko aptvērumu, saturu, ideju loku, tātad tajās ietverto informāciju.
Līdz ar pārmaiņām grāmatas fiziskā izveidē mainās grāmatas iekšējā struktūra, arhitektūra, sazarojas grāmatu tipoloģija un grāmatas loma sabiedrībā. Lai izstādē atklātu grāmatu satura un ideju daudzveidību, jāpievērš uzmanība tādiem elementiem kā autori, virsraksti, to stils un funkcijas, grāmatas priekšvārdi, pēcvārdi un uzziņu aparāts. Nedrīkst atstāt bez ievērības arī nozaru attīstībai nozīmīgus sacerējumus.
Diferencējoties lasītāju sabiedrībai, precīzāk tiek iezīmēts adresāts, ļaujot izdalīt tādas grāmatu grupas kā:

• zinātniskā grāmata;
• lietišķā grāmata un funkcionālā grāmata (praktiskā, mācību, aģitācijas un informatīvā);
• populārzinātniskā literatūra;
• literārā grāmata (tautas un masu lasāmviela, klasika u.c.).

Eksponējot klasikas darbus, var izsekot procesam, kā jaunas idejas pārtop par domas pieminekļiem. Grāmatas, kam īpaša loma nācijas attīstībā, kas iezīmē kādu pavērsienu vai būtisku jaunumu kultūras vai nozares attīstībā nedrīkst atstāt ārpus vitrīnām. Latviešu kultūrvēsturē tāds ir gan Alunāna dzejoļu krājumiņš, gan Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, Pumpura „Lāčplēsis” un Raiņa darbi, gan Ilstera „Botānika” un Dravnieka Konversācijas vārdnīca, un bez šaubām „Latvju dainas”.

Grāmata kā lietotāju un lasīšanas procesa atsedzēja ir visgrūtāk vizualizējamā grāmatniecības procesa daļa, jo satur ierobežotu vizuālas informācijas daudzumu.
Viens no galvenajiem patērēšanas indikatoriem ir bestselleri un atkārtotie izdevumi. Tāpēc tie rādāmi kā vairāk lasītie, iecienītākie, populārākie darbi.

Īpašu vietu ekspozīcijā ieņem memoriālās grāmatas, no slavenām privātām bibliotēkām un ievērojamu cilvēku rokām nākuši eksemplāri, kā arī autoru eksemplāri ar ierakstiem. Taču tikpat svarīgas ir vienkāršu cilvēku lasītas grāmatas, sevišķi, ja tajās atstātas lasītāju rakstiskas liecības un piederības zīmes.

Detalizētas un daudzveidīgas ziņas par lietotājiem un viņu attiecībām ar grāmatu sniedz ieraksti. Īpašnieka paraksts var vēstīt tikai par grāmatas piederību, taču ja grāmata pārmantota no paaudzes paaudzē, papildinoties ar jaunākiem parakstiem, atklājas veselas dzimtas gājums. Nereti Bībelēs tika ierakstīti galvenie ģimenes notikumi. Grāmatās sastopami dāvinājuma ieraksti, kā arī ziņas par tās pirkumu, cenu, mantošanu. Vērtīgas ir lasīšanas procesā radušās atzīmes un interesantāko vietu izcēlumi, kas ļauj pētīt lasītāju gaumi un psiholoģiju. Citreiz grāmatā var atrast liecības par tā īpašnieka atrašanos ekstremālos apstākļos, piemēram, cietumā vai karā, kur grāmata ir bijusi uzticams sabiedrotais. Tā vēsturniekam pieķēpāta grāmata ir daudz interesantāka par nevainojami tīru.

Ekslibri, superekslibri, spiedogi, īpašuma vai dāvinājuma ielīmes stāsta mazāk nekā ieraksti, tomēr 19. gs. ir raksturīgāki un daudzskaitlīgāki, tie ļauj atklāt un identificēt neapzinātus grāmatu krājumus un sniegt vizuāli emocionālu informāciju kā mākslinieciski nospiedumi.

Daži vispārīgi secinājumi

• Izvēloties konkrētas grāmatas eksponēšanai, par ekspozīcijas autora veiksmi uzskatāma spēja atspoguļot grāmatniecības procesa dažādās puses ar iespējami mazāku eksemplāru skaitu, tādējādi izvairoties no pārslodzes ar lielu masu un izceļot katra eksemplāra unikālās īpašības. Viens no veidiem kā to panākt-atrast tādus eksemplārus, kas satur vairākus raksturīgus vai vērtīgus vizuāli informatīvus elementus.
• Grāmatniecības ainas atsegums būs pilnīgs un samērīgs tad, ja izdosies apvienot vienotā veselumā divas galējās tendences: vizuāli pievilcīgo, izsmalcināto un māksliniecisko ar parasto, tipisko un raksturīgo, augstās un nācijas attīstību virzošās idejas ar ikdienišķo, praktisko, elitāras vērtības ar masu produktu, vienlaikus ievērojot viendabīgu principu cauri visai ekspozīcijai.