Memoriālo muzeju ekspozīciju tipi un veidošanas principi

Turpinām publicēt  konferencē “Muzeja valoda” nolasītos referātus. Šoreiz kārta Astrīdas Cīrules, Memoriālo muzeju apvienības Raiņa un Aspazijas vasarnīcas - muzeja izglītības un komunikācijas speciālistes pārdomām par Latvijas memoriālo muzeju izveidi, tipoloģiju un vērtībām, kuras tie uztur.

Personības loma ir nozīmīga nacionālās identitātes veidošanā un memoriālais muzejs ir instruments šī procesa īstenošanā. Memoriālo muzeju jēdziens ir plašāks, bet es runāšu tikai par personībām veltītiem muzejiem, jo tieši šo muzeju īpatsvars sastāda aptuveni trešo daļu no kopējā Latvijas muzeju skaita. Muzeju veidošanās aizsākās 1929.gadā, nodibinoties brāļu Kaudzīšu memoriālajam muzejam “Kalna Kaibēni”, un turpinās joprojām. Memoriālie muzeji ir atrodami visā Latvijas teritorijā.

Memoriāla muzeja ekspozīcijai ir savas īpatnības un tā atšķiras no klasiska muzeja ekspozīcijas veidošanas principiem. Pēc Timotija Ambroza un Krispina Peina klasifikācijas pēc krājuma eksponēšanas tipa, muzeji dalās tradicionālajos, brīvdabas un memoriālajos[1]. Tātad pēc britu muzeologu domām memoriālo muzeju eksponēšanas principi atšķiras no pārējiem muzejiem. Šīs problēmas pēta un detalizētākus klasifikācijas principus izvirza galvenokārt Krievijas muzeologi. Tā pamatā ir bijušajā Padomju Savienībā attīstītais memoriālo muzeju tīkls. Muzeja prakse rosināja teorētisko domu, kas arī šodien turpina veidot Krievijas muzeoloģijas skolas viedokli memoriālo muzeju jautājumā. 20.gs. sākumā memoriālā muzeja ekspozīcija saistījās tikai ar saglabātām memoriālām telpām. Pamazām gadu gaitā ekspozīcijas paplašinājās, veidojot dažādus modeļus. Daudzu gadu pētījumi, viens otru papildinot, piedāvā pamatformulējumus ekspozīciju veidiem – memoriāli biogrāfiska ekspozīcija, memoriāli sadzīviska ekspozīcija[2], memoriālais interjers, memoriāli tipoloģisks interjers, arhitektūras interjers[3]. Atsakoties no agrāk izplatītajiem muzejiem, kas bija veltīti personām vai notikumiem ar tiem nesaistītās vietās, T.J.Jureņeva (Т.Ю.Юренева) vienā no jaunākajiem pētījumiem[4] kā obligātus nosacījumus izvirza memoriālu vietu, kolekciju un memoriāli sadzīvisku ekspozīciju. Balstoties šajos teorētiskajos principos un Latvijas memoriālo muzeju praksē, piedāvāju virkni ekspozīciju tipu un to kombināciju.

Klasificējot pēc eksponēšanas principiem var izdalīt:

• Memoriāls objekts (ēka) un vide;
• Memoriāli sadzīviska ekspozīcija:

1. autentiska,

2. autentiska, papildināta ar kopijām,

3. autentisku un tipoloģisku materiālu apkopojums,

4. tipoloģiska,

5. arhitektoniska ar nedaudziem eksponātiem;

• Vēsturiski biogrāfiska, kultūrvēsturiska, informatīva ekspozīcija:

1. ekspozīcija, kas pastāv paralēli memoriālajai ekspozīcijai,

2. ekspozīcija ar autentisku priekšmetu grupām,

3. ekspozīcija apvienota ar tipoloģisku memoriālu interjeru,

4. ekspozīcijas materiāli iepludināti memoriālajā ekspozīcijā;

• Mākslas darba analīzes ekspozīcija saistībā ar memoriālo objektu un vidi;
• Ekspozīcija – inscenējums;
• Tematiska izstāde.

Vērtējot muzeju ekspozīcijas, jāatzīst, ka realitātē šos muzeju tipus tīrā veidā atrast ir diezgan grūti. Parasti tie ir dažādu modeļu kombinācijas.

Obligāts memoriāla muzeja eksponāts ir pats memoriālais objekts – māja, dzīvoklis, lauku sēta utt. Tas arī lielā mērā nosaka muzeja tipu un tā ekspozīcijas.

Latvijas memoriālos muzejus var iedalīt vairākās grupās pēc memoriālā objekta tipa:

• Dzīvokļi;
• Mākslinieku darbnīcas;
• Mājas;
• Lauku sētas;
• Muižas, pusmuižas, muižu ēkas;
• Skolas.

Jebkuram muzejam ir svarīgs tā objektu autentiskums. Memoriāla muzeja primārais objekts ir pati ēka. Līdz ar to jautājums par būves saglabāšanu nākamajām paaudzēm ir īpaši svarīgs. Tā nav kolekcija, kuru var pārvietot uz jebkurām piemērotām telpām. Memoriāls objekts dzīvo savā vidē un kopā ar to veido neatkārtojamo apturēta laika sajūtu. Pārskatot memoriālo objektu klāstu atklājas, ka neapšaubāmi to lielākā daļa ir autentiski objekti, kuri piedzīvojuši lielāku vai mazāku restaurāciju. 33 objekti ir valsts nozīmes vēstures pieminekļi. Tas uzskatāmi rāda, ka šīs ēkas ir atzītas par vērtīgām un nozīmīgām valsts mērogā. Klasifcējot pēc memoriālā objekta autentiskuma pakāpes, piedāvāju trīs pakāpju klasifikāciju: 1) autentisks objekts, 2) daļēji autentisks objekts, 3) atjaunots objekts. Šis dalījums attiecas uz ēkām. Lielāko grupu veido autentiski objekti. Daudz mazākas ir pārējās objektu grupas. Daļēji saglabāto objektu skaitā ietilpst atsevišķas muižu ēkas. Trešā muzeju grupa ir atjaunoti objekti. Šajā grupā iekļauti muzeji, kuri atjaunoti, uzcelti no jauna pēc tam, kad memoriālais objekts pilnībā gājis bojā vai arī sasniedzis tādu stāvokli, kad to vairs nav iespējams restaurēt. Pie šādiem objektiem pirmkārt pieder Eduarda Smiļģa māja, kura tika pilnībā uzcelta no jauna 1975.gadā. Tā kā Latvijas memoriālo muzeju vidū ir samērā liels autentisku objektu īpatsvars, daudzām ēkām, lai tās saglabātu, nepieciešama restaurācija.

„Kultūrvide pastāv un veidojas cilvēka saskarsmē ar dabas vidi, ekonomisko un sociālo vidi. Tās unikalitāti veido tajā dzīvojošie cilvēki, vietas izjūta un atzinums, ka tieši cilvēku ietekmē veidojas vieta un tās īpatnības,”[5] formulē Agrita Ozola. Šāda vides uztvere pilnībā atbilst memoriālu muzeju darbībai.. Vides loma ir ne mazāk svarīga kā pats objekts. Ja pilsētā tas reizēm aprobežojas ar skatu pa logu, kaut arī pilsētas telpai ir sava loma, tad laukos muzeja apkārtnei un ainavai ir nenovērtējama nozīme. Klasifikācijai pēc memoriālā objekta saistības ar vidi var piedāvāt šādu dalījumu:

• Lauku sētas ar tām atbilstošu vidi,
• Muižas ar tām atbilstošu infrastruktūru,
• Mājas ar dārzu,
• Pilsētas objekti,

Papildus šīm muzeju grupām var iezīmēt vēl dažas raksturīgas pazīmes, kuras piemīt dažādiem muzejiem:

• Memoriālie muzeji ar īpašiem dabas vai kultūrvides objektiem,

• Memoriālie muzeji ar dabas takām.

Muzeja objektu kopums, kuru saista kāda vienota pazīme un noteikta zinātniska vai mākslinieciska vērtība, ir muzeja kolekcija. Ievērojamas personības muzealizācijas rezultāts ir personas kolekcija. Līdzās ēkai šāda memoriāla kolekcija ir viens no memoriāla muzeja veidošanas pamatiem. Muzeja priekšmeti ekspozīcijās pēc to attiecībām ar dabisko vidi ir nonākuši dažādu komplektēšanas metožu rezultātā. Metonīmiskā metode komplektē priekšmetus kā daļu no pazīstama veseluma. Tiem jābūt spējīgiem aizstāt novēroto realitāti. Tā noteikti ir visplašāk izmantotā vākšanas metode, kas raksturīga daudziem muzejiem. Daļa var nest vēstījumu par kopumu. Tomēr tas neizslēdz metaforiskās komplektēšanas nozīmi. Priekšmeti ar simbolisku nozīmi ir īpaši nozīmīgi muzejiem ar kultūras vēstures virzienu. Literatūra, teātris, mūzika – šo jomu atklāšanā metaforiskajai pieejai ir nenovērtējama loma. Personības materiāliem būtu nepieciešams abu metožu apvienojums, īpaši akcentējot metaforisko komplektēšanu. Tieši tā saglabā tos īpašos muzeja objektus, kuri slēpj leģendas un spēj liecināt par individualitāti daudz spilgtāk, nekā metonīmiskā komplektēšanā iegūtie. Lesteras Universitātes publicētajā muzeoloģisko rakstu krājumā Suzanna Pīrsa (Susan M.Pearce)[6] stāsta par šādu priekšmetu Nacionālās Armijas muzejā Londonā. Tā ir virsnieka formas tērpa sarkanā žakete, kuru Vaterlo kaujas laikā 1815.gada 18.jūnijā valkājis leitnants Henrijs Andersons. No metonīmiskā viedokļa tā pārstāv sociālo vēsturi, lietišķo mākslu, etnogrāfiju, tā ir attiecīgā laika konkrēta armijas grupējuma formas tērpa paraugs. No metaforiskā viedokļa šī forma ir Vaterlo kaujas zīme, kas kļūst par vēsturiskās cīņas simbolu. Formas tērps nes arī personisku vēstījumu par H.Andersona likteni, kuru šajā kaujā smagi ievainoja. Tērps ir saglabājis lodes pēdas un to bija ilgus gadus glabājusi viņa ģimene. Orientējoties uz personības aspektu, šī individuālā, emocionālā, metaforiskā attieksme ir daudz svarīgāka. Par līdzīgu daudzslāņaina vēstījuma paraugu var uzskatīt Aspazijas pulksteni „Saulgriezīte”. Tas ir 19.gadsimta beigām raksturīgs Švarcvaldes firmas ražots sienas pulkstenis. Pēc metonīmiskās metodes tas ir tipisks sava laika artefakts, kas raksturo ražojošo firmu un sava laika sadzīves interjerus. Par Aspazijas personību daudz vairāk atklāj metaforiskā metode, kas pulksteni skata kā dzejnieku korespondences liecinieku un nākotnes sapņu simbolu. Šajā pulkstenī dzejniece glabājusi vēstules, kuras sūtījis Rainis no Slobodskas trimdas. Tajā laikā tas ir vienīgais trauslais pavediens, kas saista abus dzejniekus un nozīmē bezgala daudz. Pulksteņa vārds radies, domājot par nākotni. Līdzīgi saulespuķei, kas griež galvu pret sauli, pulkstenim ar šādu vārdu vajadzēja pagriezt laiku uz gaišāku pusi. Šie piemēri uzskatāmi rāda metaforiskās metodes priekšrocības personības muzealizēšanas ceļā.

Personību kolekcijās pamatā ir artefakti. Muzeja priekšmetus raksturo īpašas vērtības. Informatīvā vērtība ir spēja būt informācijas avotam. Tā ir plaši izplatīta un zināmā mērā piemīt lielākajai daļai muzeja priekšmetu. Ekspresīvā vērtība ir priekšmeta spēja izraisīt emocijas. Šī īpašība ir ļoti svarīga personību muzealizācijas procesā. Šai grupai atbilst Emīla Dārziņa drēbes – kristību cepurīte, jostiņa un apģērbs, kas bija viņam mugurā pēdējā dzīves vakarā. Atraktīvā vērtība ir spēja piesaistīt uzmanību. Mūsdienu muzejā ar tendenci uz atvērtību un sabiedrības iesaistīšanu šādiem muzeja priekšmetiem ir būtiska nozīme. Raiņa gandrīz simts gadu vecajai rakstāmmašīnai ar savu senlaicīgumu un īpatnējo dizainu piemīt šāda atraktīva vērtība. Asociatīvā vērtība ir spēja izraisīt asociācijas. Grāmata par senās Ēģiptes kultūrvēsturi Raiņa bibliotēkā raisa asociācijas par dzejnieka darbu pie traģēdijas „Jāzeps un viņa brāļi”. Brāļu Kaudzīšu ievērojamo personu portretu galerija rosina domāt par rakstnieku ceļojumiem. Muzeja objektus var iedalīt unikālos, retos, tipiskos un standarta objektos. Tipiskie un standarta objekti nav prioritātes personību raksturojošo objektu vidū. Tie, protams, ir eksponēti memoriālos muzejos, bet parasti veido fonu – interjeru ar tā dažādajiem elementiem. Individualitātes jēdzienam daudz tuvāki ir retie un unikālie priekšmeti. Tomēr asociatīvā un ekspresīvā vērtība arī tipisku, standarta objektu var padarīt svarīgu personības kontekstā. Dzejnieces Mirdzas Ķempes šķēres, kuras piederējušas viņas mātei, ir tipisks šuvējas darba piederums, sava laika standarta ražojums. Tām piemītošais asociāciju slānis raisa atmiņas par dzejnieces māti un tālāk, savukārt, Mirdzas Ķempes klasisko, mātei veltīto dzejoli „Šķēres”. Muzeja objektus dala arī oriģinālos, autentiskos priekšmetos un atdarinājumos (kopijas, reprodukcijas, maketi, modeļi, mulāžas utt.). Jebkurš muzejs priecājas par autentiskiem priekšmetiem. Atdarinājumi parasti tiek veidoti īpaši eksponēšanas vajadzībām. Memoriāla muzeja interjera izveidei reizēm ir nepieciešami dažādi priekšmeti. Vērtīgākie noteikti ir tās kopijas, kas gatavotas uz precīzas dokumentālas fiksācijas pamata.

Neapšaubāmi muzeja galvenā vērtība ir tā memoriālā ekspozīcija. Informatīvām ekspozīcijām un izstādēm ir pakārtots raksturs. Memoriālās ekspozīcijas pamatā ir memoriālā kolekcija, kuras saglabātības pakāpe ir svarīgākais faktors šīs muzeja daļas izveidē. Ideālā gadījumā tā ir autentiska ekspozīcija. Tas nozīmē, ka memoriālās telpas iekārtotas to kādreizējā izskatā ar autentiskiem muzeja priekšmetiem. Tas ir iespējams, veidojot muzeju tūlīt pēc ievērojamās personības nāves, kad priekšmeti un to izvietojums ir saglabāti iepriekšējā stāvoklī. Otra iespēja ir gadījums, kad priekšmeti ir saglabājušies, bet telpu iekārtojumu var atjaunot, izmantojot priekšmetu atrašanās vietu precīzu fiksāciju, dokumentus un atmiņas. Šādu muzeju parasti nav daudz. Latvijā tie ir veidojušies tūlīt pēc personību aiziešanas mūžībā vai arī pēc zināma laika ar aktīvu ģimenes atbalstu un iesaistīšanos muzeja tapšanā. Par šo muzeju tipu var runāt jau no pašiem memoriālo muzeju pirmsākumiem. Pirmais no šādiem muzejiem ir brāļu Kaudzīšu „Kalna Kaibēni”, kur ne tikai lietas palika savās vietās, bet arī pati māja glabā tās saimnieku roku darbu, piemēram, zāles parkets. Arī Annas Brigaderes „Sprīdīšu” rakstnieces pašas istabas saglabāja to seno dienu elpu. Šādi veiksmīgi veidojies arī dažu citu muzeju liktenis. Andreja Upīša un Ojāra Vācieša dzīvokļi drīz pēc viņu aiziešanas kļuva par muzejiem. Par unikālu objektu jāuzskata arī tēlnieka Voldemāra Jākobsona māja, kura saglabājusi šīs savdabīgās personības auru. Reizēm ar ģimenes atbalstu muzeji veidojušies arī ar daudz lielāku laika intervālu. Jaņa Rozentāla un Aleksandra Čaka dzīvokļu lietas un informāciju par interjeru glabāja tuvinieki. Tas ļāva iekārtot muzejus ar klātbūtnes sajūtu. Pats jaunākais memoriālais muzejs ir Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas dzīvoklis. Tas izveidots, pamatojoties uz viņu meitas Tatjanas Sutas testamenta. Nākamā pakāpe saistās ar muzeju, kurā ir autentiski priekšmeti, informācija par interjeru, bet pietrūkst lietu ekspozīcijas izveidošanai. Tas dod iespēju gatavot precīzas kopijas, kuras organiski iekļaujas autentiskajā vidē. Pozitīvs piemērs šim muzeju tipam ir Kārļa Skalbes „Saulrieti”, kur, kompleksi atjaunojot māju, tapa arī muzeja priekšmetu kopijas pēc ģimenes atmiņām un skicēm. Eduarda Smiļģa darba kabinetā izveidotas savdabīgo grāmatplauktu kopijas. Līdzīgu ceļu iet arī Jāņa Akuratera muzejs. Autentisko priekšmetu klāsts ir liels, veikta restaurācija, bet nepieciešamus trūkstošus priekšmetus plānots aizstāt ar kopijām. Nedaudz atšķirīga situācija ir Raiņa un Aspazijas vasarnīcas memoriālajās telpās. Memoriālās kolekcijas autentiskie priekšmeti dod pamatu ekspozīcijas iekārtošanai. Tomēr runāt par īstu autentisku ekspozīciju traucē precīzas informācijas trūkums par visu iekštelpu iekārtojumu. Autentisku un tipoloģisku materiālu apkopojums vērojams Raiņa un Aspazijas mājā. Arī pēdējā klasifikācijas pakāpe – tipoloģiska ekspozīcija – satopama virknē muzeju. Rūdolfa Blaumaņa „Braki”, Aspazijas māja, Raiņa māja „Berķenele” darbojas tādā vidē un rada kopējo telpas atmosfēru. Savdabīga pieeja ir t.s. arhitektoniskā, kur autentiskā objektā, trūkstot memoriālai kolekcijai, atsakās no tipoloģijas izmantošanas un eksponē tikai dažus autentiskus priekšmetus. Latvijā memoriālo muzeju praksē šis princips nav izmantots. Ir bijuši atsevišķi projekti, piemēram, Raiņa muzejam „Tadenava”, kuri nav realizēti.

Daudzos muzejos memoriālo daļu papildina informatīva ekspozīcija. Atšķirīgs ir šo ekspozīciju novietojums un saistība ar memoriālo daļu. Priekšroka jādod ekspozīcijas izveidei atsevišķā telpā, kas atrodas citā ēkā vai mājas daļā, kurā nav saglabāts memoriālais interjers. Šāda ekspozīcija iekārtota Raiņa un Aspazijas vasarnīcā, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Andreja Pumpura muzejā nav tradicionālas memoriālas ekspozīcijas un tas piedāvā tikai šādu vēsturiski biogrāfisku un kultūrvēsturisku ekspozīciju. Cita pieeja ir muzejam, kur arī nav iekārtotas memoriālas telpas, toties biogrāfiskajā ekspozīcijā iekļauti autentiski priekšmeti vai to grupas. „Jāņaskolā” mājas memoriālajā daļā, kuras interjera priekšmeti nav saglabājušies, izveidota ekspozīcija par Emīlu Dārziņu. Par tās organisku daļu kļuvušas komponista piemiņas lietu grupas. Šajā apvienojumā dominē ekspozīcija, kuru papildina autentiski priekšmeti.

Atšķirīga ir situācija, kur tipoloģisks interjers kalpo par fonu ekspozīcijas noskaņai. Šādu ceļu gājis Raiņa muzejs „Jasmuiža”, kur nav saglabājies autentisks interjers. Ir vēl viena pieeja, kuru Krievijas muzeoloģe J.Dmitrijeva (Е.К.Дмитриева) sauc par „slēpto ekspozīciju” memoriālā vai tipoloģiskā interjerā[7]. Tas ir veids, kā iekļaut informāciju jau eksistējošā memoriālā ekspozīcijā. Tā izpausmes veidi var būt dažādi: rokraksti un dokumenti uz rakstnieka rakstāmgalda, vēstule uz galda, vizītkartes priekšnamā, ģimenes fotogrāfijas pie sienas. Tā ir ļoti izplatīta metode, ar kuru varam sastapties visdažādākajos muzejos. Tādi ir Raiņa un Aspazijas vasarnīcas dzejnieku rakstāmgaldi, Rozentāla ģimenes fotoattēli viņa viesistabā Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā, Bārdu dzimtas radu raksti „Rumbiņu” istabā utt.

Mazāk izmantota ir ekspozīcija atsevišķam mākslas darbam un tā tapšanai. To parasti izmanto tad, ja vide ir tieši saistīta ar kāda darba radīšanu, impulsiem, asociācijām. Andreja Upīša muzejā Skrīveros dominē „Zaļās zemes” tēma, Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs „Riekstiņi” ir „Baltās grāmatas” māja.

Formulējums „ekspozīcija – inscenējums” var attiekties gan uz memoriālo daļu, gan ekspozīciju, kurā visdažādākie materiāli pakļaujas vienam mērķim – vēlamās vīzijas radīšanai. Ja atsevišķus šādus momentus var atrast dažādos muzejos, tad tīrā veidā šī prakse Latvijas memoriālajos muzejos nav izplatīta. Tā biežāk izpaužas īslaicīgās tematiskās izstādēs un akcijās. Kā spilgtākos paraugus var minēt Viktora Jansona rīkotās akcijas par Ausekli, Jāni Ziemeļnieku, Edvardu Virzu un Elzu Stērsti, Rūdolfu Blaumani.

Īslaicīgas tematiskas izstādes raksturīgas muzejiem, kam ir izstāžu zāles.To tematika sniedzas no personības dažādu šķautņu un daiļdarbu atklāšanas līdz lokālām, ar vietējo sabiedrību saistītām tēmām.

Ņemot par pamatu šos eksponēšanas principus, muzejus nevar automātiski sadalīt grupās. Katrā muzejā apvienosies vairāku ekspozīciju tipu pazīmes, veidojot savu individuālo modeli. Piemēram, Raiņa un Aspazijas vasarnīca ir memoriāla māja ar dārzu. Tajā iekārtota memoriāla ekspozīcija, kuru var uzskatīt par autentisku ar dažām atkāpēm. Paralēli tai atsevišķā telpā izveidota vēsturiski biogrāfiska ekspozīcija. Muzejā ir izstāžu zāle, kurā tiek organizētas tematiskas izstādes. Līdzīgi varētu izveidot katra muzeja modeli, kas arī apvienotu tos pēc dažādām pazīmēm. Eksponēšanas principi nav nemainīgi. Arvien vairāk muzeji atsakās no vispārīgām informatīvām ekspozīcijām, cenšoties uzsvērt sava objekta unikalitāti.

Viens no šodienas jautājumiem – kā līdzsvarot autentisku ekspozīciju un relikviju saglabāšanas principu ar strādāšanu šodienas lietotājam ar brīvas pieejamības vēlmi. Viens no risinājumiem varētu būt atdarinājumu lietošana programmās un ikdienas aktivitātēs.

Pirmajā memoriālo muzeju vasaras radošajā nometnē Rundāles pils direktors Imants Lancmanis iezīmēja memoriālu muzeju galvenās īpatnības[8]. Vēstures un memoriālo muzeju starpā ir būtiskas atšķirības. I.Lancmanis vēstures muzejus vērtē kā analītiskas struktūras ar daudz sīkiem eksponātiem. Memoriālie muzeji ir sintētiskas struktūras, kur viss sablīvēts vienotā veselumā un ir būtiski nepārraut šo loku. Memoriālam muzejam neatbilst detalizēta analīze, bet vienots personības tēls. Memoriāls muzejs un personība var būt gan saskaņā, gan atklāties pretrunās. Friča Bārdas „Rumbiņos” ir saskaņa dabā, vidē un personībā. Savukārt dainu tēva Krišjāņa Barona istabiņas vienkāršība disonē ar pilsoniskā dzīvokļa statusu.