Par vajadzību pēc „heritoloģijas” un „mnemozofijas” muzeju terminoloģijā

Lai arī termini "heritoloģija" un "mnemozofija" šķiet pasveši un netiek bieži un globāli lietoti, stāsts par to veidošanas vēsturi un iemesliem tomēr var būt gana interesants un nozīmīgs. Publicējam Ilzes Knokas referātu, kas nolasīts Latvijas Kultūras akadēmijas starptautiskajā zinātniskajā konferencē „Kultūras krustpunkti 2013” pagājušā gada 1. novembrī. Referāts PDF formātā ērti lejuplādējams un izlasāms arī šeit.

Attēlā: fragments no izstādes "Chefs-d'œuvre?" Mecas Pompidū centrā. Foto: J.Šakare 

Nosaukumā pieteiktais jautājums aktualizējās pēc apņemšanās iekļaut abus minētos lielumus Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības mājaslapā izveidotajā muzeoloģijas terminu vārdnīcā http://www.muzeologija.lv/lv/muzejtermini/3. Referāts ietver centienus saprast, vai un cik lielā mērā šo terminu autoram ir izdevies formulēt to nozīmes atšķirību, kas ir pietiekami liela, lai nojēgumus „heritoloģija” un/vai „mnemozofija” uzskatītu par saturiski jauniem terminiem, nevis sinonīmijas meklējumiem.

Abu terminu autors ir horvātu muzeologs Tomislavs Šola (Tomislav Sladojević Šola, 1948), un viņš pats šo vienumu popularizēšanā ir ieguldījis daudz pūļu. Lai uzturētu spēkā savu piedāvājumu lietot jaunos terminus, Šola ir izveidojis atbilstoša nosaukuma vietnes tīmeklī:

• http://www.heritology.com/index2.html 
• http://www.mnemosophia.com/index2.html.

Šajās vietnēs iespējams izsekot piedāvājuma hronoloģijai. 1982. gadā Šola izsaka ierosinājumu tajā brīdī pat vēl ne vispārīgi pieņemto nozares apzīmējumu „muzeoloģija” nomainīt ar „heritoloģija”, savukārt 1989. gadā nāk ar pamatojumu abas iepriekš minētās aizvietot ar „mnemozofiju”[1]. Jāpiezīmē, ka bez ietekmes Šolas ierosinājumi nav palikuši, jo, piem., maģistrantūras programma „Muzeoloģijas studijas”, kas kopš 2000. gada pastāv Latvijas Kultūras akadēmijā, 2012. gadā tika pārveidota par Muzeju un kultūras mantojuma studiju programmu. Belgradas universitātē (Serbija) darbojas Muzeoloģijas un heritoloģijas centrs, savukārt Ļubļanas universitātē (Slovēnija) pastāv Heritoloģijas programma. Tiesa, kā jaušams no dažiem nosaukumiem, atšķirībā no Šolas aicinājuma, heritoloģija nav aizvietojusi muzeoloģiju, bet tiek lietota pārī ar to. Jānorāda arī uz Šolas ietekmes ģeogrāfisko areālu – tas vairāk jūtams kādreizējās Dienvidslāvijas teritorijā; tieši Ļubļanā Šola aizstāvēja arī savu doktora disertāciju.[2] 1997. gadā iznāk Šolas grāmata „Esejas par muzejiem un to teoriju” (Essays on Museums and Their Theory.: Helsinki), no kuras 290 lappusēm liela daļa veltīta tieši heritoloģijas un mnemozofijas nepieciešamības pamatojumiem un skaidrojumam, kāpēc pirmā būtu aizvietojama ar otro [3]. Savā 2012. gada grāmatā „Mūžība te vairs nemājo. Muzeja grēku skaidrojošā vārdnīca” (Eternity does not Live Here Anymore. Glossary of Museum Sins.: Zagreba) Šola mnemozofijas jēdziena nepieciešamībai vairs nepievēršas un lieto to kā pašsaprotamu apzīmējumu tai nozarei, ko daudzi joprojām dēvē par muzeju studijām.[4]

1992.gada grāmatā Šola izsakās par desmitgades laikā novēroto atsaucības trūkumu heritoloģijas jēdziena ieviešanā: „Divi galvenie iebildumi gadu garumā bija pret termina lingvistisko neveiklumu un to, ka iztrūka tiešas praktiskas sasaistes ar muzeju profesiju (angļi nepiekrita, vāciešiem bija vienalga, bet amerikāņi neizjuta nekādu vajadzību pēc lietišķas zinātnes kā tādas). (Essays on Museums and Their Theory. – 243.lpp.)”  Nevar noliegt, ka Šolam izdevies īsā rindkopā formulēt vispārējo vienotības trūkumu muzeju profesionāļu vidū ne tikvien par konkrētu nozares apzīmējumu izvēli, bet arī par atsevišķas specifiskas muzeju nozares esību kā tādu.[5]

Tomēr tieši uz nozares precīzāka un kvalitatīvai attīstībai atbilstošāka apzīmējuma meklējumiem ir vērsti Šolas terminoloģiskie piedāvājumi. 1982. gadā ICOFOM simpozijā nolasītajā referātā „Par iespējamo muzeoloģijas definīciju” (A contribution to a possible definition of Museology) viņš aicina atrisināt mulsinošo neskaidrību, ko rada ieildzis vienlaicīgs muzeoloģijas un muzeogrāfijas jēdzienu lietojums. Muzeoloģijas jēdziens pirmo reiz rakstos minēts dabas vēstures muzeju darbības kontekstā 1869. gadā, muzeogrāfijas vārds pazīstams kopš 1727. gada, taču līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei tie tika lietoti pamīšus, bez skaidra nošķīruma, kā nozīmes ziņā teju vienvērtīgi nojēgumi.[6] 20. gadsimta astoņdesmitajos gados notiek dažāda mēroga diskusijas par muzeoloģijas funkcijām, par pazīmēm, kas ļautu tai pastāvēt kā neatkarīgai akadēmiskai disciplīnai, nozares pārstāvjiem izjūtot arī zināmu apmierinājumu par sasniegto skaidrību nošķīrumā starp muzeoloģiju un muzeogrāfiju kā attiecīgi muzejmācības teorētiskos un praktiskos aspektus aptverošas jomas. 1982. gadā, diskusiju perioda sākumposmā, Šola izvēlas no dominējošās tendences atšķirīgu pieeju un aicina netērēt laiku kaut kam tik nenozīmīgam kā -loģijas un -grāfijas robežu definēšanai. Viņaprāt, teorētiķu lielākā kļūda ir ilgstošie centieni tās abas nesaraujami sasaistīt ar muzeja priekšmeta un muzeja kā noteiktas uz priekšmeta aprūpēšanu vērstas institūcijas specifiku. Norādījis uz aizvien pieaugošo muzeālo institūciju dažādību, kur dabas parki, ekomuzeji, dažādas kultūras centru formas, bibliotēkas, arhīvi u.tml. līdzās muzejiem mēģina atrast atbildes uz sabiedrības vajadzību pēc kultūras mantojuma un jauno tehnoloģiju izmantojuma mantojuma aktualizācijā, Šola secina, ka muzeju nozares koncentrēšanās uz sevis identifikācijas mokām stāv ar patiesajām sabiedrības vajadzībām krasā pretrunā (1982. gada lekcija pieejama jau minētajā heritoloģijai veltītajā Šolas uzturētajā tīmekļa vietnē). Pēc Šolas domām, „ja mēs varam vienoties, ka muzeogrāfija pietiekami apraksta muzeja institūcijas teoriju un praksi, tad mēs varam paplašināt muzeoloģiju līdz tādai pakāpei, lai tā spētu veiksmīgi risināt vispārējās ar totālā mantojuma aizsardzību un lietojumu saistītās problēmas” (http://www.heritology.com/index2.html).[7] Šola piedāvā spert soli visu ar mantojuma veidošanu un interpretāciju saistīto institūciju tuvināšanas virzienā, atsakoties no muzeoloģijas centrēšanās tikai uz muzejiem vai vispār jebkuru no tajā laikā pastāvošajām institucionālajām formām, tā vietā orientējoties uz mantojumu, kura pienācīga aprūpe tādā vai citādā veidā ir dažādo institūciju pastāvēšanas pamats. Tiesa, jau nākamajā rindā Šola piedāvā šo paplašināto ne tikai uz muzeju fokusēto disciplīnu dēvēt par heritoloģiju (angļu heritage ‘mantojums’), tādējādi cenzdamies izvairīties no riska, ka tradicionāli savrupi noskaņotās institūcijas atteiktos sadarboties, ja nozares nosaukums tik cieši nosauktu tikai vienu no tām.

Savos tālākajos tekstos Šola daudzkārt pievēršas heritoloģijas definēšanai, tiesa, ņemot vērā Šolas izteiksmes diezgan esejistisko raksturu, piedāvātās definīcijas versijas iezīmē ne gluži viendabīgu skaidrojumu un bieži arī pārāk aprakstošu, ne tik daudz definējošu sintaktisko risinājumu. Summējot dažādos variantus, iezīmējas priekšstats par heritoloģiju:

1. zinātņu nozare, kas nodrošina totālā mantojuma aprūpes, aizsardzības un komunikācijas stratēģiju;
2. visu ar mantojuma veidošanu, uzturēšanu un izpēti saistīto institūciju (ne tikai muzeju) darbības metodoloģijas un tehnoloģijas, kā arī vēstures pētniecība;
3. zinātne par cilvēka attiecībām ar viņa/viņas mantojumu.

Visos variantos mantojuma nojēgums ir būtisks, un tā klātbūtne rada definējumu tāpatības šķietamību, tomēr atšķiras tajās ietvertā orientācija uz nākotni vai pagātni; akcents uz mantojuma vai tā pastāvēšanā iesaistīto institūciju funkcionēšanu; uzsvars uz mantojuma atrašanos pasīva darbības objekta vai attīstībā mainīga fenomena statusā. Pirmais no minētajiem variantiem tiek lietots un apspriests visbiežāk un arī precīzāk atbilst Šolas nosauktajiem termina radīšanas iemesliem un nolūkiem.

Secināms, ka izmaiņas, ko Šola ievieš līdz tam lietotajā muzeoloģijas jēdzienā, saistītas ar tādas totālā mantojuma [8] aizsardzības un komunikācijas stratēģijas izveidi, kas nodrošina mantojuma lietošanu atbilstoši nepārtraukti mainīgajām sabiedrības vajadzībām un interesēm, tādejādi Šolas neoloģisms piedāvā disciplīnai jaunu izpētes objektu, vienlaikus aicinādams arī efektivizēt pētniecības metodoloģiju, apvienojot dažādu tradicionālo nozaru iestrādes un iespējas.[9]

Kā jau minēts, Šola pats uzstāj uz heritoloģijas aizstāšanu ar mnemozofiju. Savās „Esejās par muzejiem un to teoriju” (236.lpp.) viņš atgādina, ka brīdī, kad pirmoreiz tika piedāvājis heritoloģijas jēdzienu, tas tika izsmiets kā neiespējams (Šola lieto frāzi „virtually laughed out of court”, izmantodams izteicienu, kas vēsturiski saistīts ar antīkās Romas tiesu praksi, kur prasītājs, kura sūdzību uzskatīja par izskatīšanai nepiemērotu, ar smiekliem tika izvadīts no tiesas telpas). Taču, tā kā sabiedrība, kuras interesēs mantojuma uzturēšana notiek, strauji mainās, Šola uzskata par nepieciešamu mainīt arī attiecīgās nozares nosaukumu, lai nodrošinātu tā atbilstību aktuālajai īstenībai.

Pārapdzīvotība, nekontrolēts moderno tehnoloģiju lietojums, urbanizācija, tūrisma uzplaukums, straujas izmaiņas infrastruktūrā – tās jaunās realitātes izpausmes, ko Šola nosauc starp saviem novērojumiem 1992. gadā [10]. Starp 20. gadsimta beigās novērotajām nelādzībām Šola īpaši izceļ arī kultūras internacionalizāciju un tās izplatīšanās tempu. Agresīvākā (lasi: Rietumu) kultūra pakļauj pārējās, atņemot tām īpatnību un veidojot globālā ciemata dzīves vidi. Atsauce uz globālā ciemata metaforu (kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem tā pieņemts apzīmēt jauno tehnoloģiju nodrošinātā informācijas apmaiņas ātruma iespaidā sarukušā attāluma, līdz ar to pasaules apmēra izjūtu) padara šķietami pašsaprotamu Šolas neoloģismu „mnemozofija” – mantojuma kibernētiskā filozofija (mantojuma kibernētika). Saglabājot totālā mantojuma ideju, Šola akcentē informācijas un pieredzes pārneses atrašanos muzeālo institūtu interešu centrā (pēc Šolas domām, arī muzeja priekšmets, par kura nozīmi muzeja kā noteikta tipa institūcijas unikalitātē mūsu nozarē tiek daudz runāts, ir tikai viens no informācijas nesēju veidiem bez potenciāla tikt paceltam pāri citām informācijas formām, līdz ar to muzeju darbība un pastāvēšana nav cieši atkarīga no muzeja priekšmetu klātienes muzejā) un runā par totālās informācijas sabiedrību. [11] Izsakoties Šolas vārdiem, ja heritoloģijas nojēgums nolika mantojumu visuma centrā un lika visam pārējam riņķot ap šo sauli, tad mnemozofija piedāvā par visām mantojuma aprūpē iesaistītajām institūcijām vienojošo elementu uzskatīt informāciju un mnemozofiju par informācijas zinātni.

Tiesa, šīs zinātnes nosaukumu Šola atvasina no citas saknes vārda. Norādījis, ka tradīcijai saistīt vārdu „muzejs” ar sengrieķu mūzām nav vairāk kā nejaušības raksturs, jo nevienai no septiņām mūzām ar muzejiskuma nojēgumu nav saistības, Šola atgādina par mūzu māti Mnēmosini – atmiņas personifikāciju. Taču, tā kā mantojuma filozofija nav vienkārši kolektīvās atmiņas pētniecība, bet gan rūpīgi izvēlētas un identitātes saglabāšanai nepieciešamās atmiņu daļas uzturēšana, tad atmiņas leksēma papildināma ar gudrības nozīmi. Šī gudrā atminēšanās tad saucama par mnemozofiju = mneme + sophia. Tieši vēlme akcentēt gudrības sēmu saliktenī neļauj Šolam izvēlēties mnemoloģijas vārdu, kas varētu šķist loģisks heritoloģijas turpinājums. [12]

Šolas centieni vēl vairāk satuvināt dažādās atmiņas/mantojuma institūcijas, akcentējot informācijas aspektu, nav palikuši nepamanīti. Piem., dāņu informācijas zinātnes pētnieks Birgers Hjorlands (Birger Hjørland) ieved Šolas jauninājumus bibliotēkzinātnes un zināšanu organizācijas teorijas jomā.[13] Šola īpaši izcelts dažādos izdevumos, kas veltīti muzeju darbībai digitālajā ērā un informācijas tehnoloģiju izmantojumam mantojuma institūcijās. Piemēram, Rosa Perija (Ross Parry) sastādītajā rakstu krājumā „Muzeji digitālajā laikmetā” (Museums in a Digital Age. Leicester Readers in Museum Studies.: 2010) norādīts, ka par spīti tehnoloģiju nozīmīgajai lomai nozares attīstībā nozares literatūrā šie jautājumi apskatīti tikai margināli, un kā pozitīvs piemērs izcelts Šola, kas izvērsti un skaidri aplūkojis jauno tehnoloģiju izmantojumu un piedāvājis mnemozofijas jēdzienu, tas ir, priekšstatu par muzeju darbības principiem kibernētikas jomā (Perijs atsaucas uz jau pieminēto Šolas rakstu Helsinku izdevumu).

Paradoksālā kārtā Šola kā mnemozofijas idejas autors ieguvis zināmu digitālo tehnoloģiju izmantojuma aizstāvja tēlu, kam par iemeslu varētu būt kalpojis kibernētikas tiešais piesaukums neoloģisma skaidrojumā.[14]

Šolas izpratne par kibernētiku veidojas no idejām, ko viņš aizguvis no holandiešu anarhista Roula van Duina (van Dajn [15]): „Mūsu muzeju uzdevums ir sniegt mums izpratni par pasauli un mūsu vietu tajā: „Kibernētikas ideja ir vienkārša: saproti pats sevi; izproti pats savas darbības! (van Dajn, 1982).” Un tieši tas, un nekas vairāk, ir muzeju misijas drošais pamats. (Essays on Museums and Their Theories – 23.lpp.” Savukārt minētais citāts ņemts no Nīderlandes Kreisās zaļo partijas biedra 1969. gadā iznākušās grāmatas „Gudrā rūķa mācība” (Message of a Wise Kabouter). Šola ar tajā paustajām atziņām iepazinies, kad grāmata 1982. gadā izdota horvātu valodā. Grāmata joprojām tiek minēta daudzos pasaules anarhijas vēsturei veltītajos izdevumos, un van Duina un viņa domubiedru rūķu kustība tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajām sabiedriski politiskajām kustībām Rietumeiropā. [16]

Sākuši ar protestiem pret atomieroču izmantošanu 20. gadsimta sešdesmito gadu sākumā, van Duins ar skolasbiedru aizrāvās ar Mihaila Bakuņina un citu anarhisma klasiķu idejām, taču piedzīvoja vilšanos, kad izrādījās, ka izslavētais revolūcijas potenciāls proletariāts (darbabiedri alus brūzī, kur van Duins pēc skolas beigšanas sāk strādāt) nav nemaz tik motivēts aktīvai darbībai. Tādēļ van Duins ar līdzgaitniekiem veido kustību Provo, lai saliedētu provotariātu – aktīvus, dumpīgus jauniešus. 1967. gadā, kad provokatīvā zaļi orientētā kustība zaudē savu anarhistu statusu, jo tās biedri pašvaldības vēlēšanās ieguvuši vairākus deputātu mandātus, van Duins dodas uz lauku saimniecību depresijas ārstēšanas iedvesmas meklējumu nolūkā. Tur viņš satiek cilvēku, ko mēs šodien sauktu par ekoloģisko lauksaimnieku un kurš skaidro savam jaunajam palīgam, ka nedrīkst izmantot lieljaudas lauksaimniecības tehniku, jo tas var aizbiedēt rūķus, no kuru labvēlības atkarīga raža (kabouter holandiešu ‘rūķis, elfs’; dzīvo pazemē vai sēnēs; palīdz mājas darbos; kautrējas no cilvēkiem; nēsā bārdu un spicu sarkanu mici.). Tas dod van Duinam jaunu atskārsmi un kaboteru jeb rūķu kustība, kuras pamatidejas formulētas minētajā grāmatā, ir sākusies. [17]

Van Duina uzskatu pētnieki (arī viņš pats savos tekstos) norāda uz saistību starp viņa un krievu anarhista Pjotra Kropotkina (Пётр Алексе́евич Кропо́ткин) idejām no vienas puses, un saistību ar kibernētikas aizsācēja Greja Valtera (William Grey Walter) idejām. Precīzāk – anarhisma pētnieki neslēpj kibernētikas sākotnes radniecību ar anarhisma koncepcijām. Agrīnie kibernētiķi tāpat meklēja sistēmas, kuras spēj nodrošināt pašpārvaldi un paškontoli bez jebkāda autoritatīva ārēja spēka. Neirologs, kibernētikas pamatlicējs Grejs Valters: „Mūsu smadzenēs nav neviena priekšnieka, neviena oligarhiska nervu mezgla vai Lielā Brāļa dziedzera. Mūsu galvā mūsu pašu dzīvi pārvalda tikai iespēju vienlīdzība, specializācijas mainība, brīva komunikācija un taisnīgi ierobežojumi, brīvība bez ārējas iejaukšanās. Tieši tāpat arī vietējās minoritātes spēj un arī kontrolē savus ražošanas līdzekļus un pašizpausmi brīvā un vienlīdzīgā saziņā ar saviem kaimiņiem (no Colin Ward. Anarchy in Action.: Londona, 1996. – 51. lpp.)” Līdzīgi Kropotkins uzskata, ka sabiedrībā, kurā nav valdības, harmonija rodas nepārtrauktas atkārtotas daudzu un dažādu spēku savstarpēja līdzsvara atjaunošanas rezultātā (turpat, 52. lpp.). Van Duins pārņem šo uzskatu, ka veselīgs (saprātīgs) organisms (bioloģiskas vai sociālas dabas) spēj nodrošināt normālai attīstībai nepieciešamo paškontroli.

Mnemozofiskās kibernētikas idejas izpratnei svarīgi aplūkot tos atslēgas vārdus un akcentus, ko no van Duina un viņa piesauktajiem anarhisma ideologiem izvēlas uzsvērt Šola. Kropotkins tiek piesaukts saistībā ar ideālās, utopiskās zinātnes, pansofijas ideju, kas Šolam derīga, stiprinot priekšstatu par visu mantojuma jeb atmiņas institūciju vienošanos kopīgā stratēģijā (Essays on Museums and Their Theories. – 234.lpp.). Hipokrāta priekšstats par ponos jeb cilvēka organisma spēju pretoties slimībai tiek sastatīts ar kibernētiķu izstrādāto sistēmas dabiskā līdzsvara koncepciju (turpat, 22.lpp.), kas Šolas neoloģismam būtiska saistībā ar viņa rakstos bieži aprakstīto viena tipa – Rietumu – kultūras uzkundzēšanos pārējai pasaulei, resp., līdzsvara izjukšanas draudiem, ko iespējams kompensēt anarhistiem un kibernētiķiem saprotamo sistēmas iekšējās atjaunošanās spēju, spēju nodrošināt dažādu spēku (kultūru, tradīciju) vienlaicīgu pastāvēšanu un vajadzības gadījumā pretstāvi. Kā raksta Šola, „nevar, protams, apgalvot, ka muzejiem būtu jārīkojas kā Greenpeace aktīvistiem (lai gan es personiski ļoti apbrīnoju viņu tiešās un neslēptās darbības raksturu), tomēr novēršanās no skarbās realitātes ir bezatbildīga un negodīga attiecībā pret nodokļu maksātājiem” (turpat, 23.lpp.). Mnemozofijas konceptam veltītajos tekstos Šola atkārtoti norāda uz draudīgo tempu, kādā notiek izmaiņas mums visapkārt un kādu mums brutāli uzspiež tehnoloģiskā vide: cilvēkam netiek atstāts pietiekami daudz laika piemēroties un pastāvēt kā produktīvām kulturālām būtnēm; cilvēks kļūst spiests ļauties atkarībai no tehnoloģijām. Šajā kontekstā muzeji vai muzeālās institūcijas savā daudzveidībā – ja tās vēlas saglabāt savu lomu un atbilstību sabiedrības vajadzībām –, nodrošina šai virzībai pretēju spiedienu un tādēļ savā koriģējošā darbībā ir kibernētiski. Muzeju pastāvēšana nodrošina (tai vajadzētu nodrošināt) kompensējošu efektu. Citiem vārdiem – par pārspīlētu uzskatāms pieņēmums, ka Šola ar mnemozofiju apsveic digitālās ēras sākumu muzejos.

Drīzāk secināms, ka Šola vispār neskata muzeja kā institūta attiecības ar tehnoloģijām, bet gan aplūko cilvēku sabiedrību sev raksturīgajā holistiskajā veidā, mantojuma nozarē meklējot koriģējošo faktoru cilvēka un antihumāno tehnoloģiju attiecībās. Zināmā mērā Šola atgriežas pie intereses par muzeālo institūciju raison d’ 'être, tādējādi atkāpdamies atpakaļ laikā pirms heritoloģijas idejas, kad pats aicināja netērēt laiku atsevišķu iestāžu darbības formām un principiem.

Tāpēc, vērtējot mnemozofijas kā praksē lietojama jaunieveduma potenciālu, šķiet, ka atšķirībā no heritoloģijas šai gadījumā Šola nepiedāvā mantojuma disciplīnai jaunu izpētes objektu vai paņēmienu. Mnemozofija no muzeoloģijas vai heritoloģijas konceptiem atšķiras ar sakāpinātu nepatiku pret apstākļiem, vidi, kādā mantojuma institūcijām nākas darboties, resp., ar jaudīgu pamatojumu muzeālu institūciju tālākas darbības nepieciešamībai, nevis kādu specifisku darbības stratēģiju formulējumu.

Kā atzinis pats Šola, mnemozofijas konceptu viņš piedāvā kā apzinātu provokāciju (turpat, 148.lpp.). Savukārt Logrāna (Jacques Languirand) tīmekļa televīzijas kanālam sniegtajā videointervijā „Mantojuma humānā vīzija” Šola visai rezignētā tonī stāsta, ka „tajā laikā, kad biju stipri jaunāks, man likās, ka izmaiņas profesijā būtu taisni tas, ar ko man vajadzētu nodarboties. Laika gaitā tas man nav daudz izdevies, jo viss nebija tā, kā man likās; tāpēc tagad es mācu muzeoloģiju, lai ko šis vārds arī nozīmētu, cenšoties veidot jaunus kuratorus – labākus nekā tie, kas muzejos strādā patlaban. (Prof. Tomislav Šola: Une vision humaniste du patrimoine http://www.repere.tv/?p=7444). [18]

______________________________________________________________________________

[1] Apzinoties, ka diskusija starp „filozofijas” un „filosofijas” piekritējiem vēl nevar būt beigusies, visnotaļ pieļaujama arī alternatīvas „mnemosofija” pastāvēšana.

[2] Latvijas muzejniecība nekad nav slēpusi savu saistību ar Brno Muzeoloģijas skolu un čehu pētnieka Žbiņeka Stranska (Zbyněk Z. Stránský) idejām, no kurām savos uzskatos ietekmējies arī Šola, jebšu izveidojis no tiem atšķirīgu koncepciju.

[3] Šādā kontekstā ir nedaudz neatbilstoši Šolu dēvēt par muzeologu; sekojot viņa piedāvājumam konsekvence prasītu viņu saukt par mnemozofu.

[4] Interesanti, ka starp atslēgvārdiem, ko tīmekļa grāmatu veikalos pie šīs grāmatas nosauc, ir muzeoloģija un heritoloģija, taču nav mnemozofijas.

[5] Par atšķirībām muzejniecības izpratnē starp Austrumeiropas, Dienvidamerikas un angliski runājošajiem/rakstošajiem profesionāļiem plašāk izteicās Fransuā Meress (François Mairesse) publiskā lekcijā Kultūras ministrijas telpās 2011. gada 11. aprīlī. Īss lekcijas apraksts http://www.muzeologija.lv/lv/fransua-meresa-francois-mairesse-lekcija-0. Latviski sarakstītajā literatūrā par muzeoloģijas iespējām tikt uzskatītai par patstāvīgu zinātņu nozari rakstījis Arnis Radiņš grāmatā „Zinātniskais darbs muzejā” (R., 2004.). Ievērojot jau minēto Austrumeiropas muzeologu ietekmi Latvijas muzejnieciskajā domā no vienas puses un vienlaikus salīdzinoši lielās angliski rakstītās, īpaši Lesteres augstskolas mācībspēku radītās, speciālās literatūras pieejamības rezultātā veidotās t.s. menedžmenta skolas ietekmi no otras, reiz vajadzētu tapt atsevišķam pētījumam par latviešu muzejiniecības uzskatu sistēmas īpatnībām, kas šādā ceļā veidojušās.

[6] Par muzeoloģijas emancipāciju no muzeogrāfijas un abu terminu nozīmes attīstību laika gaitā plašāk Pētera van Menša (Peter van Mensch) ievadlekcijā Museology and management: enemies or friends?

Current tendencies in theoretical museology and museum management in Europe, kas nolasīta 2003. gadā Japānas Muzeju menedžmenta akadēmijā Tokijā. Pieejama http://www.icom-portugal.org/multimedia/File/V%20Jornadas/rwa_publ_pvm_2...

[7] Šolas disertācijas (1986) nosaukums bija „Virzienā uz totālo muzeju” (Towards the Total Museum).

[8] Totālā mantojuma jēdziens paredz tādu holistisku izpratni par mantojumu, kas atsakās no mantojuma klasifikācijas pēc ierastajām pazīmēm: dabas un kultūras mantojums; materiālais un nemateriālais mantojums; publiskajā un privātajā īpašumā esošais mantojums u.tml. Totālā mantojuma jēdziens  ir saistīts, jebšu ne sinonīmisks cilvēces kopējā mantojuma izpratnei, kas iestrādāta Konvencijā par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā (Hāga, 1954); Konvencijā par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību (1972).  Līdzīgi kā attieksmē pret muzeoloģijas jēdzienu Šola liek uzsvaru uz maksimāli visaptverošu pieeju jēdzienu izpratnei.

[9] 2013.g. iznākušajā Rodnija Harisona (Rodney Harrison) grāmatā „Mantojums. Kritika” (Heritage. Critical Approaches) mantojuma studijas (heritage studies) nosauktas par „dažādas disciplīnas pārstāvošu zinātnieku savstarpējo attiecību daudzveidības mīlestības bērnu, kurš pēc tam nonācis praktiķu un institūciju aprūpē”, tādējādi akcentējot mantojuma studiju starpdisciplināro iedabu. Tomēr līdzīgi kā gadījumā ar muzeju studijām, kas augstskolu programmās un zinātņu nozaru sarakstos sastopamas nesalīdzināmi biežāk nekā muzeoloģija, mantojuma studijas vairumā gadījumu netiek dēvētas par heritoloģiju. To var skaidrot ar 1) Šolas publikāciju ierobežoto atpazīstamību ārpus noteikta reģiona; 2) dominējošo uzskatu, ka līdzīgi muzeju studijām mantojuma studijas uzskatāmas nevis par atsevišķu disciplīnu, bet lietišķu nozari, kurā apvienojas dažādu akadēmisku disciplīnu atziņas; 3) par spīti cilvēces kopējā mantojuma koncepcijai pastāv grūtības mantojuma jēdziena tulkošanai dažādās valodās, tādejādi neļaujot pieņemt ‘heritage' jēdzienu par pamatu (tulkojuma grūtības aprakstītas Šāronas Makdonaldas (Sharon Macdonald) grāmatā Memorylands. Heritage and Identity in Europe Today (Routledge, 2013).

[10] T. Šola. The prologue to a cybernetique museum. // Essays on Museums and Their Theory. – Helsinki, 17.-29.pp. Oriģinālajā versijā rakstam bijis garāks nosaukums: New museology at the service of the community or The prologue to a cybernetique museum; nākamā redakcija: New museology and sustainable cultural development or The prologue to a cybernetique museum. Publikācijā saglabāta vien nosaukuma otrā daļa. Kā redzams no redakcijas variantiem, Šola izcēlis sava laika aktualitātes nozarē: t.s. jauno muzeoloģiju; kultūras ilgtspēju un pienākumu pret sabiedrību. Atbildība par atbilsmi auditorijas vajadzībām ir viena no Šolas idejās ietvertajām vērtību dominantēm un virza arī viņa terminoloģisko degsmi.

[11] Totālās informācijas sabiedrības jēdziens parādās Šolas rakstībā pirms oficiālā mnemozofijas nominējuma – 1988.gada darbā The future of museums and the role of museology (pieejams Essays on Museums and Their Theory, 225.lpp.).

[12] Skaidrodams savus vārddarināšanas principus, Šola norāda, ka jau pastāv šīs saknes atvasinājumi, piem., mnemonika (iegaumēšanas māksla) un mnemisms (priekšstats par šūnu atmiņu). Kā liecina jau minētās Belgradas universitātes Muzeoloģijas un heritoloģijas semināra nosaukums „Mnemotektūras māksla jeb kā tiek būvēta mantojuma vērtība” http://criticalheritagestudies.org.preview.binero.se/sites/default/files... , tad šīs saknes izmantošanas tradīcija turpinās arī, pateicoties Šolas centieniem.

[13]http://www.iva.dk/bh/core%20concepts%20in%20lis/articles%20a-z/heritolog...

[14] Jebšu kibernētikas definīcija nosauc zinātni par par dabas un sabiedrības vispārīgiem vadības un sakaru likumiem (LZA TK ITTEA terminu datubāze: http://termini.lza.lv/term.php?term=kibern%C4%93tika&list=&lang=LV&h=yes), tomēr kibernētika tiek cieši saistīta ar mākslīgā intelekta un robotikas attīstību, resp., tām pašām jaunajām tehnoloģijām plašā nozīmē. Tādejādi – uzsverot mnemozofijas definīcijas leksisko līmeni, Šolas centienus viegli sasaistīt ar jauno tehnoloģiju attīstības un ietekmes palielināšanās apsveikumiem.

[15] Van Duina uzvārdam ir vairākas rakstības versijas, jo tā īpašnieks pats pēc savas gribas savu vārdu ir vairākas reizes mainījis: Roel van Duijn = Roel van Dujn = Roel van Duyn.

[16] Tai skaitā, piem., vispār zināmā Holandes velosipēdistu satiksmes attīstība vēsturiski saistīta ar vienu no šīs kustības ekoloģiski orientētajām aktivitātēm.

[17] Roel van Duijn. Netherlands: The Second Liberation. http://www.ghi-dc.org/files/publications/bu_supp/supp006/bus6_225.pdf

[18] Abi Šolas piedāvātie termini ir iekļauti Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības uzturētajā muzeju terminoloģijas datu bāzē, jebšu to iespējamā funkcionalitāte vērtējama atšķirīgi.