Profesionālisms vai amatierisms? Muzeoloģisks skatījums uz Latvijas muzeja speciālistu

2011. gada 12. aprīlī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Torņa zālē notika konference "Muzeja valoda". Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrība izsaka sirsnīgu pateicību visiem par atbalstu - tiem, kuri lasīja referātus, kuri organizēja, palīdzēja, atbalstīja un darīja visu, lai pasākums izdotos. Mums bija liels prieks arī par negaidīti kuplā skaitā sanākušajiem klausītājiem. 

Lai varētu atsaukt atmiņā konferences norisi, pārdomāt dzirdēto rūpīgāk, saprast teorētiskās domas muzeju jomā Latvijā  turpmākās attīstības iespējas un potenciālu, kā arī darīt zināmus konferencē izskanējušos apsvērumus, nolēmām, ar referātu autoru laipnu atļauju, pakāpeniski publicēt tekstus BMVB mājas lapā. 

Piedāvājam lasīšanai  Anitas Jirgensones, KM Muzeju un vizuālās mākslas nodaļas vecākās referentes, skatu uz muzeju speciālistu profesionālās izglītības un tālākizglītības norisēm Latvijā.

Ievads

Mans šodienas ziņojums būs par to, kā muzeoloģija raugās uz muzeja profesijas jēdzienu; kas atšķir profesionālismu no amatierisma; vai Latvijā ir priekšnoteikumi muzeoloģiskās izglītības prasības izvirzīšanai ikvienam muzeja darbiniekam. Bet sākšu ar muzeoloģiskās valodas ienākšanu Latvijā.

Valoda ir cilvēku komunikācijas pamatforma. Gadsimtu gaitā muzejs ir bagātinājis pasaules valodas ar vārdiem, kas sakņojas latīņu vārdā mūsēum, un muzeja mainīgā rakstura dēļ šīs bagātināšanās iespējas ir bezgalīgas. Kā tas izpaudies latviešu valodā?

Latvijas muzejnieku leksika krietni bagātinājās 1990.gadu vidū, kad Brno Masarika Universitātes Muzeoloģijas vasaras skolas iespaidā latviski tika iztulkota Zbiņeka Stranska publikācija „Ievads muzeoloģijā”. Tā ienesa nojausmas par muzeoloģijas jeb muzeju filozofijas eksistenci un iepazīstināja ar tolaik Latvijas muzejniekiem jauniem jēdzieniem – muzealitāte, muzeālija, muzealizācija...

Nākamais, visai drosmīgais, solis muzeoloģiskās domas iedzīvināšanā Latvijā bija Muzeoloģijas maģistrantūras studiju programmas izveide Latvijas Kultūras akadēmijā, kam bija būtiska nozīme muzeju profesionālās izglītības sistēmas veidošanā. Ar šo programmu Latvijā tika nodrošināta iespēja apgūt muzeoloģiskās domāšanas jeb „valodas” pamatus, kam jāveicina izpratne par, citējot Stranski, „cilvēka īpašo pieeju realitātei, kas materializējas atbilstošā kultūras realitātē” un kam „skaidri jānosaka, kādi ir mūsu rīcības motīvi, kāpēc kāds priekšmets ir piederīgs muzejam, kāpēc mēs iestājamies pret pārmaiņu un iznīcības dabisko gaitu un .. mēģinām saglabāt reālās pasaules daļiņas” [1].

Lai veidotu pēc iespējas plašāku ieskatu muzeoloģijā un paplašinātu terminoloģisko vārdnīcu, latviski tika iztulkots arī austriešu muzeologa Frīdriha Vaidahera „Īsais kurss muzeoloģijā” un virkne muzeoloģisko rakstu, kuru autori bija Baltijas Muzeoloģijas skolas lektori. Starp viņiem īpaši jāizceļ muzeoloģiskās domas virzītāji Peters van Menšs, Martins Šērers un Fransuā Meress. Šie raksti apkopoti izdevumā „Muzejs mūsdienu sabiedrībā”. Patlaban tiek tulkots Fransuā Meresa un Andrē Devalē sastādītais izdevums „Muzeoloģijas pamatjēdzieni” un drīzumā tiks uzsākts darbs pie šo pašu autoru sastādītās grāmatas „Kas ir muzejs?” tulkošanas.

Muzeju profesionalitātes jautājums pastāvīgi ir ICOM Starptautiskās Muzeju darbinieku profesionālās izglītības komitejas (ICTOP) uzmanības centrā. Latviski ir pieejama šīs komitejas izstrādātā „Eiropas Muzeja profesiju sistēma”[2].

Šie izdevumi šodien palīdzēs atbildēt uz jautājumiem par muzeja profesiju un profesionālismu. 

Kas ir muzeja profesija?

„Muzeoloģijas pamatjēdzienu” skaidrojošajā vārdnīcā par muzeja profesiju teikts: „Profesija tiek definēta sabiedrības noteiktos ietvaros. Tā nerada teorētisko darbības lauku: muzejnieks var saukt sevi par mākslas vēsturnieku vai biologu saskaņā ar iegūto profesiju, taču viņš var tikt pielīdzināts – un sabiedrībā akceptēts – kā profesionāls muzeja speciālists. Lai profesija eksistētu, tai turklāt ir jābūt šādi definētai un atbilstoši atzītai no citu puses, kā muzeju pasaulē bieži nav. Nav vienas, bet ir vairākas muzeālās profesijas (Dubé, 1994), tas ir, virkne ar muzeju saistītu nodarbju, pēc kurām ir iespējams identificēt personu un ievietot to konkrētā sabiedrības kategorijā.”[3]

Lai palīdzētu definēt muzeja profesijas katrā valstī, ICTOP radīja 20 profesiju sarakstu, uzskaitot nodarbes, kuras nepieciešamas pilnvērtīgai visu muzeja funkciju veikšanai lielā muzejā. Katras profesijas raksturojums ietver:

1. pienākumu aprakstu,
2. nepieciešamo izglītību un
3. papildu kvalifikāciju

Pēc pienākumu apraksta var identificēt atbilstošo profesiju nacionālajā profesiju klasifikatorā. Latvijā, saskaņā ar klasifikatoru, muzeja pamatfunkcijas īsteno šādu profesiju veicēji:

2621 03 krājuma glabātājs

2621 10 galvenais krājuma glabātājs

2621 05 ekspozīciju un izstāžu kurators

2621 11 izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītājs (muzejos)

2621 06 muzejpedagogs

2621 02 mākslas eksperts (muzejos)

un citas ar muzeja profilu saistītas profesijas, piemēram, vēsturnieks, arheologs.  

Profesiju klasifikatorā ikviens muzeja darbinieks var atrast savai nodarbei atbilstošu profesijas nosaukumu un tajā ir aptvertas visas muzeja funkcijas. 

Vai Latvijas muzejos strādā muzeologi un muzeogrāfi?

Tādu profesiju kā muzeologs vai muzeogrāfs mūsu klasifikatorā nav, lai gan, kopš mums ir sava Muzeoloģijas studiju programma, dažs šīs programmas beidzējs mēdz pievienot savam vārdam muzeologa „titulu”. Bet vai ar muzeoloģiskajām zināšanām pietiek, lai sauktos par muzeologu?

„Pamatjēdzienos” lasām: „Termins muzeologs var tikt attiecināts uz pētniekiem, kas pēta specifiskās attiecības starp cilvēku un īstenību, ko raksturo īstenības dokumentēšana ar tiešas sensoriskās uztveres palīdzību .. . Viņu darbības lauks katrā ziņā saistās ar muzeālās jomas teoriju un kritisko domāšanu, tāpēc viņi var strādāt arī ārpus muzeja, piemēram, universitātē vai kādā citā pētniecības iestādē. .. Balstoties uz šajā izdevumā piedāvāto muzeoloģijas jēdzienu, .. tikai ļoti nedaudzi var saukties par muzeologiem, un to nedod tiesības fakts, ka viņš vienkārši strādā muzejā.”[4]

Šis pats izdevums saka: „Muzeogrāfiem ar viņu specifiskajām tehniskajām zināšanām ir eksperta redzējums uz muzeja darbībām visos virzienos – saglabāšanu, pētniecību un komunikāciju.” [5]

Tā kā Latvijā nav praktizējošu pētnieku, kas nodarbojas ar minēto  specifisko attiecību starp cilvēku un īstenību pētīšanu, tāpat kā nav augstskolu programmas, kas sagatavotu muzeju darbiniekus ar specifiskām tehniskajām zināšanām, kas aptver visas muzeja pamatfunkcijas, Latvijā nav arī muzeologa un muzeogrāfa profesiju.

Pieļauju, ka desmitiem gadu ilgā praktiskajā darbā muzeja darbinieks šādas prasmes var apgūt. Taču ar to nepietiek, lai cilvēks kļūtu par profesionālu muzeogrāfu. 

Kas padara muzeja darbinieku par profesionāli?

Formāli profesionālis ir tas, kurš par savu darbu saņem atalgojumu, atšķirībā no amatiera, kurš to pašu dara brīvajā laikā un sava prieka pēc. Pamatiemesls, kāpēc profesionāļi tiek uzskatīti par labākiem savā jomā, ir tas, ka viņi savam darbam var veltīt vairāk laika. Ikviens pamatdarbā strādājošais iegūst pārsvaru pār to, kurš to pašu dara papildus savam pamatdarbam. Tieši tāpēc viens no profesionāla muzejnieka nosacījumiem ir muzeja darbs kā pamatdarbs pilnā slodzē. Turklāt šim pilnās slodzes darbiniekam, saskaņā ar ICTOP uzskatiem, ir nepieciešama:

1. augstākā izglītība muzeja profilam vai konkrētajam darbības laukam atbilstošā specialitātē;
2. kompetence muzeoloģijā un muzeogrāfijā;
3. pieredze attiecīgajā jomā;
4. vismaz vienas svešvalodas zināšanas.

Tikai tad, kad tas viss ir, muzeja darbinieks uzskatāms par profesionāli, jo tikai tad viņš var sasniegt profesionālus (kvalitatīvā izpratnē) rezultātus, izvēloties vispiemērotākos paņēmienus, metodes un materiālus, skaidri zinot, kāpēc tieši tie ir vispiemērotākie, atšķirībā no amatiera, kurš, kā prot, tā dara.

Profesionāļus vieno profesionālās ētikas kodekss, un muzeja profesionāļiem savs kodekss ir jāpārzina un jāievēro. Latvijas muzeju darbiniekiem nav sava atsevišķa kodeksa, tāpēc mēs ievērojam ICOM izstrādāto.

Informācija par Latvijas muzeju darbiniekiem liecina, ka, vismaz valsts un lielajos pašvaldību muzejos, vairumam muzeja speciālistu ir augstākā izglītība muzejam atbilstošā specialitātē; nostrādājot zināmu laiku muzejā, tiek iegūta pieredze; praktiski ikvienam ir arī vismaz vienas svešvalodas zināšanas (jautājums tikai – vai tā ir vispielietojamākā no svešvalodām un vai tā ir pienācīgā līmenī, lai komunicētu ar apmeklētājiem un papildinātu profesionālās zināšanas). Profesionalitātes problemātiskākais jautājums ir muzeogrāfisko un muzeoloģisko zināšanu pietiekamība.

Kādas ir iespējas Latvijā iegūt muzeogrāfiskās un muzeoloģiskās zināšanas, un vai Latvijā ir priekšnoteikumi, lai ikvienam muzeja darbiniekam kā pamatprasību varētu izvirzīt muzeogrāfisko vai muzeoloģisko izglītību?

Kā jau minēju, profesionālās izglītības programmas muzeogrāfisko zināšanu ieguvei pilnā apjomā mūsu augstskolās nav. Taču virknē augstskolu līdzās specialitātei tiek piedāvāta iespēja apgūt arī muzeju mācību. Šādas programmas tiek piedāvātas Latvijas Universitātē un Rēzeknes Augstskolā Filoloģijas un Vēstures programmās, Latvijas Mākslas akadēmijā Mākslas zinātnes vēstures un teorijas programmā u.c. augstskolās. To saturs ir dažāds un tās nepretendē uz muzeogrāfisko zināšanu apguvi pilnā apjomā, taču tās dod vispārīgu ieskatu muzeja darbā saistībā ar apgūstamo specialitāti. Savukārt vispārīgu muzeogrāfisko zināšanu apguvi un padziļināšanu piedāvā Kultūras ministrijas tālākizglītības kursi, sākot ar Muzeja darba ABC. Jaunas iespējas paredz izmaiņas Profesionālās izglītības likumā, kas ļaus apgūt zināšanas un iegūt dokumentu par profesionālo izglītību, mācoties patstāvīgi. Muzeoloģisko zināšanu pamatus var apgūt, studējot Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā.

Sastopoties ar neprofesionāli veiktu muzeja darbu, kas diemžēl gadās, atkal un atkal jāatgriežas pie domas par konkrētu profesionālās izglītības prasību izvirzīšanu muzeju darbiniekiem, taču nepamet sajūta, ka vēl tikai esam ceļā uz to. Šī „ceļa bruģēšanai” un muzeoloģiskās domas stiprināšanai 2004.gadā tika uzsākts tālākizglītības projekts Baltijas Muzeoloģijas skola, kurā piedalās „spicākie” muzeologi un muzeju praktiķi; mērķtiecīgi tiek turpināta „Muzeoloģijas bibliotēkas” sērijas veidošana, padarot pieejamus muzeoloģiskajai izglītībai nozīmīgus avotus, un tā visa īstenošanai ir nodibināta Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrība, kuras nosaukums liecina par tās sūtību. Iespējas iesaistīties šajos procesos ir ikvienam, kurš izjūt pēc tā vajadzību. Taču jau uzzinot par to, ka muzeoloģija eksistē, mēs esam atbildīgi par šo zināšanu apguvi un pielietošanu.

Galu galā, par profesionālismu vai amatierismu spriež pēc rezultātiem. Muzeju gadījumā tie ir muzeja krājums, ekspozīcijas un izglītojošās programmas. Vai pēdējos desmit gados to kvalitāte ir būtiski mainījusies? To apgalvot es neņemos, taču liecības pozitīvām izmaiņām ir vērojamas:

1. arvien vairāk muzeju izvērtē un attīra esošā krājuma saturu, taču nav informācijas, vai un kā muzeoloģiskā pieeja tiek īstenota, krājumu papildinot;
2. arvien biežāk muzejos parādās konceptuālas izstādes, taču nav ziņu, vai iecerētais izstādes vēstījums un muzeja priekšmetos ietvertā informācija nonāk līdz skatītājam;
3. kā pašsaprotamu muzeji uztver un komunikācijā izmanto muzejpedagoģisko programmu metodi, kas lielā mērā nomainījusi mazāk iedvesmojošās un mazāk iedarbīgās muzeju ekskursijas un lekcijas, taču nav pārliecības, ka visos muzejos tās top, balstoties komunikācijas, pedagoģijas un muzeoloģijas zināšanās.

Nobeigums

Savas pārdomas par profesionālismu Latvijā nobeigšu ar daudzu muzejnieku iedvesmotāja, čehu muzeologa Zbiņeka Stranska vārdiem par muzeoloģijas profesionalizāciju un muzeoloģiskās domāšanas pielietošanu muzeju praksē, ko viņš teicis konferencē „Muzeoloģija trešās tūkstošgades sākumā” Brno 2008.gadā:

„Muzeoloģija netiks pielietota, ja tā tiks virzīta kā individuāls hobijs. Tā prasa apņēmību un sistemātisku darbu, kritisku pieeju un orientēšanos pašreizējā pasaules piedāvājumā, sabiedrības sasniegumos un filozofijas, zinātnes un kultūras tendencēs.

Taču runa nav tikai par to, ka muzeoloģijai jākļūst zinātniskākai, bet arī par tās pielietošanu cilvēkiem un cilvēcei būtisku jautājumu risināšanā. Muzeoloģija piedāvā muzejiem līdzekļus, ar ko rīkoties un veikt muzeja uzdevumus atbilstoši muzeoloģiskajai domāšanai. Runa ir par muzeoloģisko zināšanu pielietošanu un kvalitātes paaugstināšanu.

Šī iemesla dēļ mācību centriem ir jāuzņemas profesionālu zinātnisku muzeoloģisko institūciju loma.”[6]

Muzeja darbinieku profesionālisms, kompetence un kapacitāte garantē to, ka muzeja misijas īstenošanai radītās programmas un veiktie pasākumi ir efektīvi. Tieši no muzeju darbiniekiem ir atkarīgs, vai muzejā redzētais un piedzīvotais atstās dziļas pēdas muzeja lietotājā. Citiem vārdiem sakot, viņi simbolizē muzeju tagadni un nākotni. Tāpēc es ceru, ka Latvijas muzejnieki novērtēs muzeoloģisko zināšanu nozīmi un nākamā muzeoloģijas studiju programmas jubilejas konference izvērtēs sasniegumus muzeoloģiskās domas iedzīvināšanā Latvijā jau augstākā līmenī.