Skaņu un mūzikas valoda muzejā

Laimdotas Ivanovas, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja galvenās speciālistes, priekšlasījums „Skaņu un mūzikas valoda muzejā” sagatavots, balstoties uz Latvijas Kultūras akadēmijā 2004. gadā aizstāvēto maģistra darbu „Skaņa un mūzika muzejā”.

Vārds valoda radies no lietuviešu vārda valanda (stunda, brīdis, laiks), kura sākotnējā nozīme ir tāds (tas), kas veļas uz priekšu; senā runātāja uztverē raksturoja runas plūsmu: runa rit (tāpat kā rit laiks) . Muzeja valoda – muzeja laiks, muzeja ritējums. Spēlējoties ar priekšlasījuma nosaukumā esošo vārdu nozīmi un etimoloģiju, tā nosaukums varētu būt arī – Mūzu mākslas laiks viņu (mūzu) templī.

Priekšlasījums ietver ieskatu par muzeja skaņu vidi veidojošajiem faktoriem, vēsturisku atskatu par skaņas un mūzikas izmantojuma aizsākumu muzejā, skaņu un mūzikas uztveres aspektiem, muzeja lomu un potenciālu cilvēku harmonizēšanā un pieejamībā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Skaņu daudzveidībai uzmanību pievērsušas jau senās kultūras. Kosmiskā skaņa ir dažādu tautu pasaules radīšanas mītos, Visums vispirms bija dzirdams un tad – redzams. Visas ikdienā mums apkārt esošās skaņas veido skaņu vidi. Katram muzejam, neatkarīgi no tā, vai muzejs par to domā vai ne, ir sava skaņu vide gan ar dabiskajām, gan mākslīgi radītajām skaņām. Pat visklusākajā muzejā ieejot, mēs radīsim skaņas – atverot durvis, sperot soļus, ieslēdzot elektrības slēdzi; muzejos skan mūzika ierakstos, notiek koncerti.

Dziedāšanas un dzejas, mākslu un zinātņu dieves – mūzas - atstājušas cilvēkiem muzeju, kas dīvainā kārtā gadu simtiem ilgi ir bijis visai kluss. Renesansē, atdzimstot terminam muzejs, muzeji no mūzu mājokļa vairāk kļūt par kolekciju un pētniecības vietu.

19. gadsimta otrajā pusē daudzās Eiropas pilsētās bija ievērojamas mūzikas instrumentu kolekcijas un mūzikas muzeji, tai skaitā mūzikas instrumentu muzeji Parīzes konservatorijā, Leipcigā, Berlīnē, Briselē, Stokholmā, Budapeštā un citur. 19. gadsimta beigās radās arī virkne memoriālo muzeju, saistītu ar Mocarta, Bērhovena, Haidna, Baha, Grīga un citu komponistu dzīvi un radošo darbību. Tajā laikā nav ziņu par muzicēšanu šajos muzejos, tie kalpo kā krātuves ar plašiem arhīviem, bibliotēkām un iespējām apgūt, pētīt šo mantojumu. Jāatceras arī, ka līdz 1877. gadam skaņas un mūziku varēja klausīties tikai tur, kur tās radās, tika izpildītas. Un arī vēl krietnu laiku pēc amerikāņa Tomasa Alvas Edisona izgudrotā fonogrāfa skaņu un mūzikas ieraksti nebija ikdienišķa parādība. Pirmais plašu atskaņotājs – gramofons – radās 1887. gadā.

Skaņas un mūzika apzināti ienāk muzejā 20. gadsimtā. 1902. gadā Pēterburgā galma orķestra mēģinājumu zālē tika atklāts mūzikas muzejs, kur līdztekus nošu rokrakstiem, retiem izdevumiem un citiem priekšmetiem, bija dažādu tautu mūzikas instrumenti un tika demonstrēts to skanējums.

1934. gadā, rakstot par Ermitāžu, S. Ginsburgs, uzsver, ka muzeja apmeklētājs līdz šim ir bijis tikai skatītājs. Tātad pārstāvēts ir tikai tas, ko uztver ar redzi. Ar tādu pieeju mūzikai nav vietas muzejā, jo skaņdarbus nevar redzēt, tos jāklausās. Tātad acīmredzama kļūst nepieciešamība pārskatīt šādu pieņēmumu, jo ignorējot mūziku, muzeji sniedz nepilnīgu priekšstatu par mūzikas vēsturi.

S. Ginsburgs ierosināja paplašināt tradicionālo muzeja piedāvājumu un veidot gluži jauna tipa - skanošas ekspozīcijas. Ekspozīcijai jāsasniedz rezultāts, demonstrējot vēsturiski oriģinālu materiālu, piemēram, ekspozīcijā par kādu laika periodu jāskan tikai tai mūzikai, kas tad ir skanējusi. Muzikālai ekspozīcijai jābūt īpašam muzeja koncertam. Pēc S. Ginsburga pētījuma Ermitāža bija pirmais muzejs, kur tika realizēta muzikālas ekspozīcijas veidošana. Vēlākā padomju laikā mūzikas muzejos notika ekskursijas, lekcijas, vēsturisku koncertu cikli, tautas mūzikas vakari, mūzikas ierakstu vakari.

M. Gļinkas vārdā nosauktais Valsts centrālais mūzikas kultūras muzejs Maskavā savā izdevumā 1980. gadu otrā pusē rakstīja, ka pasaules tautu mūzikas instrumentu ekspozīcija ir skanoša – daudzu instrumentu skanējums ir ierakstīts un ar kvalitatīvas aparatūras palīdzību tiek translēts ekspozīcijā. Muzejā ir skanošais muzeja krājums – daudzi tūkstoši ierakstu, skaņu plašu. Muzeja koncertzālē ir ērģeles, tur notiek koncerti, lekcijas, retu ierakstu vakari.

Eiropā ar mūzikas vēsturi saistītie muzeji (mūzikas instrumentu muzeji, mūziķu memoriālie muzeji) dažādos interpretācijas veidos prezentē ekspozīcijas, izmantojot skaņu un mūziku (ieraksti, koncerti, taktilie eksponāti). 1999. gadā Eiropas kultūras programmas „Raphael” ietvaros apstiprināja starpdisciplināru Eiropas mēroga mūzikas pieminekļu aizsardzībai veltītu projektu „Musa Museo Musika”. Šī projekta iniciators bija biedrība „Musika Ricercata” Itālijā. Kā viens no projekta rezultātiem ir minama mūzikas instrumentu izstāde Leipcigas universitātes mūzikas muzejā ar taktilām vēsturisku mūzikas instrumentu kopijām.

 2002. gadā Berlīnes mūzikas instrumentu muzejs sadarbībā ar Berlīnes muzeju pedagoģisko dienestu realizēja ideju „Skanošais muzejs”, akcentējot koncertos muzeja krājumā esošo priekšmetu izmantošanu. Muzejā ir iespējas apmeklētājam izmēģināt dažādu instrumentu spēli. Bēthovena muzejā Bonnā ir lielākais par viņu savāktais materiālu krājums, un arī iespējas noklausīties viņa mūziku. Viena muzeja izstādēm tika veltīta Bēthovena „Mēnesnīcas sonātei” kā vienam no klausītāju fantāziju visvairāk ietekmējušam skaņdarbam. Izstādē bija aplūkojamas arī šo fantāziju realizācijas literatūrā, mākslā.

Latvijā muzeju piedāvājums mainījies pārsvarā kopš 1990. gadiem, kad padomju ideoloģijas diktētās līdzīgās ekspozīcijas ir nomainījis daudzveidīgu izstāžu piedāvājums ar iespējām muzeja lietotājam uztvert šo piedāvājumu ar visām maņām, arī dzirdi. Bet ar Latvijas mūzikas vēsturi saistītajos muzejos mūzika kā apzināts muzeja darba elements ir kopš šo muzeju dibināšanas. Jau kopš Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna muzeja „Jāņskola” atklāšanas 1969. gadā tajā skanēja Emīla Dārziņa mūzika un piesaistīja apmeklētājus. Tas tiek uzsvērts lielākajā daļā to gadu publikāciju, citējot arī apmeklētāju pozitīvās atsauksmes. Muzejā notika arī komponista piemiņas koncerti. Līdzīgi arī pārējos ar Latvijas mūzikas vēsturi saistīto personību muzejos, kas dibināti laika posmā no 1973. līdz 1984.gadam (Jāņa Zābera muzejs „Vecais Ceplis”– 1973. gadā; Brāļu Jurjānu memoriālais muzejs „Meņģeļi” – 1978. gadā; Jāzepa Vītola memoriālais muzejs „Anniņas”– 1983. gadā;Emiļa Melngaiļa memoriālais muzejs – 1984. gadā).

Šodienas muzejs ir orientēts uz sabiedrību, uz konkrētu indivīdu, tomēr - vai zinām, kā skaņas un mūziku uztver muzeja apmeklētāji un kā šis zināšanas varam izmantot muzeja darbā?

Skaņas, dažādi iedarbodamās uz ķermeni, ļauj tās uztvert. Cilvēks sāk uztvert skaņas no absolūta klusuma. Ir vairāki uztveres veidi: vizuālā uztvere, dzirdes uztvere, taustes , koordinācijas, krāsu, emocionālā. Mūzikas uztverē ir iekļauts plašs parādību loks (skaņu signālu uztvere, mūzikas stilu uztvere, krāsu un mūzikas uztvere, uztvere un jaunrades process un citi). Katrā vecumposmā ir savas mūzikas uztveres psiholoģiskās īpatnības. Piemēram, pusaudžu vecumposmā uz emocionālās jūtības un estētiskā pārdzīvojuma attīstību vislielāko ietekmi atstāj sacerēšanas process, un būtiski ir, klausoties mūziku, veidot tēlojumus, aprakstus, par mūziku, rakstīt dzeju.

Mūzika visefektīvāk iedarbina cilvēka smadzenes, dvēseli un aktivizē cilvēka psihisko dzīvi, ne tikai emocionālos, bet arī gribas procesus. Vispirms cilvēks skaņu sajūt (dzird fiziski) un uztver (saklausa skaņu īpašības). Cilvēka sastapšanos ar mūziku nosacīti iedala četrās grupās jeb līmeņos:

• Dzirdu, bet neieklausos.

Šajā līmenī mūzika kalpo tikai kā fons kādai citai darbībai.

• Dzirdu un brīžiem ieklausos.

Šajā līmenī mūzika kalpo kā fons, bet skanējums brīžiem piesaista uzmanību un liek ieklausīties.

• Dzirdu un ieklausos

Šajā līmenī mūzikas klausīšanās ir galvenā nodarbe, apzināts process.

• Dzirdu, ieklausos un analizēju

Šajā līmenī mūzikas klausīšanās ir galvenā nodarbe, apzināts process ar mērķi klausoties iedziļināties mūzikas niansēs.

Būtisks ir arī jautājums par komforta, diskomforta sajūtu.

Diskomforta sajūta cilvēkam veidojas: ja mūzika neatbilst tā brīža noskaņojumam, emocijām; ja tā neatbilst klausītāja sagatavotības līmenim un muzikālās izglītības pakāpei (skanošais liekas svešs, nesaprotams un nepieņemams); sadzirdot vārdisku tekstu, kas liekas banāls un izraisa sašutumu.

Ja cilvēks skanošo materiālu dzird pirmo reizi, tad, lai ieklausītos, tam ir nepieciešama daudz lielāka uzmanība nekā klausoties zināmu skaņdarbu. Ja cilvēka psihe ar reproduktīvās atmiņas palīdzību atrod iezīmes, kas kopīgas ar kādreiz dzirdēto, pazīstamo vai arī iedarbina iztēli vai emocijas, tad var pāriet nākošajā klausīšanās pakāpē. Ja mūzika indivīdam liekas pārāk komplicēta, psihe norobežojas un padara mūziku par it kā neesošu. Ar šiem psihes mehānisma darbības procesiem jārēķinās katram, kas piedāvā auditorijai noklausīties kādu skaņdarbu, tātad arī muzeja darbiniekam.

Būtiski ir arī priekšnoteikumi, lai skaņdarbs uzrunātu klausītāju: pirms skaņdarba klausīšanās

iepazīstina ar darba tematiku, galvenajām tēmām, tad tās liksies jau pazīstamas; rada ievirzi uz šo skaņdarbu, pastāstot emocionālu vai zīmīgu epizodi no komponista biogrāfijas vai saistot ar viņa personīgajām īpašībām, piemēram, sagatavotai auditorijai, klausoties „Melanholisko valsi”, radīsies asociācijas ar Emīla Dārziņa dzīvesstāstu, skaņdarba rašanās vēsturi.

Mūziku vieglāk uztveramu padara vārdiskais teksts, īpaši, ja klausītājam mūzikas valoda ir svešāka nekā vārdiskā valoda. Vārdi atvieglo tēla radīšanu, atliek vien to vizualizēt, līdz ar to ātrāk un vienkāršāk iegūstama arī skaidrība par mūzikas valodas tēlainību, ko teksts jau ir izskaidrojis. Saprotams teksts palīdz sekot līdzi skanošajam un iespējama nākošā klausīšanās pakāpe – ieklausos.

Nākošajā situācijā – dzirdu un ieklausos – cilvēks ir apzināti izvēlējies klausīties mūziku un baudīt tās valdzinājumu bez kāda īpaša uzdevuma analizēt detaļas vai cita uzdevuma. Nozīme ir jūtām un galvenais ir izraisīt emocijas - jo emociju spektrs bagātāks, jo pilnvērtīgāks ir bijis mūzikas uztveres process.

Muzejs, pārzinot cilvēka psihes īpatnības un mūzikas uztveršanas līmeņus, saviem apmeklētājiem var piedāvāt mūziku tādā veidā, lai sniegtu pēc iespējas lielāku emocionālu pārdzīvojumu. Savukārt speciālists muzeja piedāvātajā mūzikas klāstā jau varēs saklausīt ko specifisku, pievērst uzmanību kādām viņu interesējošām niansēm.

Par muzeja loma cilvēka harmonizēšanā, izmantojot skaņu un mūziku

Šobrīd tiek runāts par  21. gadsimta sākumam raksturīgo dzīves tempa paātrinājumu jeb pirmlaicīgu nākotnes atnākšanu. Ārkārtīgi straujās izmaiņas izsauc masu neirozes, nemieru. Jo ātrāk viss notiek, jo tas kļūst īslaicīgāks, pārejošs. Muzejs šajā situācijā var dot iespēju indivīdam atrast stabilitātes zonu.

Muzejs, orientējoties uz strādāšanušodienaslietotājam, multidisciplinārismu, iedrošina radošo spēju attīstībai, ir arī neformāls, izklaidējošs. Muzejam, līdztekus mantojuma saglabāšanas, izglītošanas un citām pamatfunkcijām, jāņem vērā, ka cilvēki apmeklē muzeju arī, lai pavadītu laiku, atpūstos.  Prezentējot muzeju, ekspozīciju, var piedāvāt cilvēkiem atpūsties, harmonizēt sevi ar skaņas, mūzikas un klusuma palīdzību. Jo īpaši klusumu, dabas skaņas var piedāvāt muzeji, kas atrodas  laukos. Laimīgās Neirosas piemērs Norvēģijā ar Zemes miera jeb Klusuma laukumu vai piedāvājumu klausīties sliekas. Cilvēki vēlas saņemt ieteikumus, kā cīnīties ar stresiem, adaptēties straujo dzīves ritmu diktēto pārmaiņu laikā.

Mūzika dažādās pasaules kultūrās ir palīdzējusi cilvēkiem līdzsvarot garu, dvēseli un miesu. Mākslas terapija mūsdienās ir ierindojusies vienā no augstākajām pozīcijām. Visai nozīmīgu vietu šeit ieņem mūzika un tās ietekme uz cilvēku. Mūzikas terapijas izmantošana ir jāuzskata par cilvēces atgriešanos pie pirmavotiem. Vārds „persona” sastāv no divām grieķu valodas vārdu saknēm per un sona, kas nozīmē - „skaņa, kas iziet cauri”. Personībai, lai saglabātu savu veselību, būtu jāskan tikpat harmoniski kā mūzikai. Un pretēji – klausoties harmonisku mūziku, cilvēks spēj kļūt par personu (personību) un būt vesels.

Lielu ieguldījumu mūzikas terapijā deva tautas muzikanti, kas no paaudzes paaudzē pārņēma senču pieredzi, ar pavisam vienkāršiem, neciliem mūzikas instrumentiem pilsētu laukumos priecēja cilvēkus, spēlēja arī kāzās un bērēs, svētku parādēs un gadatirgos. 19. gadsimtā mūzikas terapiju atkal atcerējās, jo ražošanas straujā attīstība un ekonomiskā augšupeja pilsētās radīja arī sociālo krīzi, dzīves tempa paātrināšanās cilvēkos raisīja psiholoģiskas nestabilitātes izjūtu.

Pētījumi dažādās zinātņu nozarēs rāda, ka muzikālās spējas ir katrā cilvēkā, ka muzikalitāte ir dabiska cilvēka sastāvdaļa. Mākslas darba ārējās īpašības eksistē visiem, bet ar uztveri saistītie pārdzīvojumi eksistē individuāli.

Mūzikas terapijā izšķir pacienta aktīvo pozīciju un pasīvo pozīciju. Pacients pasīvajā pozīcijā klausās mūziku, bet aktīvajā pozīcijā pats piedalās muzicēšanā.  Muzeji piedāvā arī skanošos taktilos eksponātus. Stokholmas Mūzikas muzejā katrs apmeklētājs drīkst pamēģināt spēlēt ar speciālu norādi apzīmētos mūzikas instrumentus neatkarīgi no viņa spēlētprasmes. Varēja novērot, ka apmeklētāji ar sajūsmu mēģināja izvilināt skaņas no mūzikas instrumentiem un klausījās dažādu tautu mūzikas ierakstus. Tekstam šajā muzejā nav primāras nozīmes, jo būtisko izteic skaņas, vēstījuma uztverei izmantojot gan rokas, gan acis, gan ausis, gan citas ķermeņa daļas. Arī ar Latvijas mūzikas vēsturi saistītajos muzejos tiek piedāvāti un izmantoti skanoši taktilie eksponāti, bet pārsvarā tiem, kas ir apguvuši minimālu instrumentu spēlētprasmi, liedzot iespēju ikvienam apmeklētājam radīt skaņas.

Kopš 1999. gada Francijas Kultūras un komunikāciju ministrija ar Eiropas Padomes atbalstu organizē akciju „Muzeju pavasaris”. Katru reizi Eiropas muzeji tiek aicināti īpaši pievērst uzmanību kādam noteiktam jautājumam, tēmai, lai pēc iespējas plašāku sabiedrību iepazīstinātu ar kultūras mantojumu, kas glabājas muzejos. 2002. gadā akcija notika par tēmu „Piecas izjūtas”: saredzēt, sadzirdēt, sataustīt, saost, izgaršot un pirmo reizi tajā piedalījās arī septiņi Latvijas muzeji. Tika meklēts tādi muzejaprezentācijasveidi, lai tos varētu uztvert ar visām maņām, tai skaitā arī dzirdi, izmantojot katrai apmeklētāju auditorijai atbilstošāko.

Muzeji izmantoja gan fona mūziku, gan mūziku pārējiem uztveres līmeņiem, tika akcentētas dabas skaņas un veicināta to uztveršana un izteikšana krāsās. Starptautiskās Muzeju pavasara akcijas „Piecas izjūtas” ietvaros tika akcentēts, ka muzeju var uztvert ar visām maņām, jo cilvēki jau pēc savas dabas dalās tādos, kam uztvere balstās redzes, citiem dzirdes un citiem ķermeniskos impulsos.

Savukārt cilvēkiem ar redzes traucējumiem priekšstatu par muzeju un tā ekspozīciju veido dažādi trokšņi, kas raksturo telpas lielumu, durvju tuvumu, arī tuvumā esošo cilvēku noskaņojumu. Viņi skaņas izmanto par orientieri muzeja ekspozīcijā, jo tās liecina par citu apmeklētāju atrašanos un kustību šajā telpā. Skaņa var būt pieejama kā audioieraksts, un muzeja darbinieks ieslēdz aparatūru, kad ienāk apmeklētājs, bet atskaņošanas mehānisms var būt pakļauts fotoelementiem un sākt atskaņošanu, kad apmeklētājs tuvojas noteiktai ekspozīcijas vietai. Ekspozīcijas telpā skaņa var skanēt nepārtraukti. Taču, ja tiek atskaņoti dažādi skaņas materiāli vienlaicīgi, tie rada troksni, kas ierobežo cilvēku ar redzes traucējumiem orientēšanos. Pārlieku skaļi un vienlaicīgi audioieraksti veicina vājredzīgajiem piemītošā ķermeņa jutīguma mazināšanos.

Ekspozīcijas skaniskā puse ir svarīga arī cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Svarīgi, lai audiomateriāls nemazinātu dzirdes izšķirtspēju un apmeklētāja orientēšanos telpā. Vairākiem audiomateriāliem nevajadzētu traucēt vienam otru. Risinājums ir noslēgtas telpas ieraksta skanēšanai, kā arī austiņas, ko apmeklētājs pēc vēlēšanās izmanto un pats iedarbina tajās ierakstu. Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām alternatīvs teksta variants parastajam drukātajam tekstam ir audiogids. To var izmantot apmeklētāji ar redzes traucējumiem, un cilvēki ar dzirdes traucējumiem var regulēt ieraksta skaļumu.

Dažiem Latvijas muzejiem ir pieredze darbā ar speciālām auditorijām (Latvijas Dabas muzejs, Valsts Mākslas muzejs, Latvijas Sporta muzejs, Rakstniecības un mūzikas muzejs un citi, tomēr kopumā tā ir maz pazīstama auditorija.

Skaņu un mūzikas tēmai uzmanību liek pievēst arī nemateriālās kultūras pētniecība muzejā.

2003.gada 17.oktobrī UNESCO Ģenerālā konference Parīzē pieņēma Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kas stājās spēkā 2006. gada 20. aprīlī. Latvija konvenciju ratificējusi 2004. gadā. Nemateriālā kultūras mantojuma (arī - mutvārdu tradīcijas, spēles, paražas, rituāli, svētki) saglabāšana ietver gan dokumentēšanu, gan saglabāšanu, gan tālāknodošanu.

Filozofs Igors Šuvajevs starptautiskajai konferencei „Muzejs un sabiedrība” (Ventspils, 2002) sagatavotajā referātā „Mūzu atstātais muzejs” jautā, vai muzejnieki ir mūzu godinātāji, piekritēji? Un kādu mūzu aizgādnībā viņi dzīvo? Hēsiodam mūzas iedevušas dievišķu balsi, lai viņš varētu dziesmās paust gan nākotni, gan pagātni. Arī mūzas skaņās zināja paust notiekošo pagātnē, tagadnē un nākotnē. Lai to prastu muzejnieks, viņam jānosargā laiku saistība, novietojot krātuvē – conservatoire.  I. Šuvajevs atgādina, ka šis franču valodas vārds nozīmē arī konservatorija.

Noslēgumā var teikt, ka:

• Mūzika, koru dziesmas ir atgriezušās mūzu tempļos, ar mūzikas vēsturi saistītajos muzejos, vietās, kur komponisti, izpildītāji smēlušies impulsus savai daiļradei;
• Ar mūzikas vēsturi saistītie muzeji skaņas un mūzikasprezentācijaiizmanto gan audiovizuālos līdzekļus, gan cilvēkus iesaistošas metodes. Mūzikas ierakstus izmanto ekspozīcijā kā fona jeb funkcionālo mūziku ekspozīcijas apskates un muzeja darbinieka stāstījuma laikā, kā arī piedāvā nākošos mūzikas uztveršanas līmeņus – iespēju klausīties mūziku atsevišķā telpā, koncertus.
• Muzejos, kas atrodas laukos, ir potenciālas ar muzeja teritoriju saistītās iespējas – dabas skaņu, klusuma piedāvājums - dažādām mērķauditorijām;
• Ar Latvijas mūzikas vēsturi saistītajiem muzejiem šajā ziņā ir jau potenciāls cilvēku ar īpašām vajadzībām kā mērķauditorijas piesaistei, jo kultūras mantojuma interpretēšanā tie izmanto mūzikas ierakstus. Skaņa un mūzika dažādos interpretācijas veidos ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa arī citos Latvijas muzejos.
• Sadarbība ar mūzikas terapijas speciālistiem iespējams veicināt jaunu mērķauditoriju piesaisti un starpdisciplināru inovatīvu projektu veidošanu. Jo muzejs ir gatavāks pārmaiņām, jo tas ir dzīvotspējīgāks un spēj piedāvāt sabiedrībai nepieciešamu, kvalitatīvu muzeja produktu;
• Katram muzejam ir sava skaņu vide, bet to iespējams apzināti veidot, lai tā būtu patīkama ikvienam apmeklētājam.
• J No informācijas plašsaziņas līdzekļiem par izstādi „Putnu dārzs” Latvijas Dabas muzejā 2011. gada aprīlī: „Dažādu šķirņu papagaiļi priecēs apmeklētājus ar dzīvespriecīgo čalošanu. Šie putni ir izteikti rosīgi un atjautīgi, tiem piemīt pārsteidzošs intelekts un spēja apbrīnojami precīzi atdarināt skaņas”.

 Noslēgumā tiem , kuriem šī tematika ir interesanta, piedāvāju materiālu, publikāciju un uzziņu sarakstu par šo tēmu:

1. Agris A. „Gaidīšu!”/ Vai jūs jau esat bijuši Jaunpiebalgas Jāņa skolā? Nē? Tad, lūdzu! / Padomju Jaunatne. – 1973. – 12. septembris. – 2. lpp.
2. Ambrozs T., Peins K. Muzeju darbības pamati. - Rīga: Muzeju valsts pārvalde, 2002. – 254 lpp.
3. Akmentiņa L. „Kur beidzas vārdi, tur sākas mūzika” // Komunisma Ceļš. – 1971. – 4. septembris. – 3. lpp.
4. Akmentiņa L. E. Dārziņa dzimtene un J. Sudrabkalna laimes zeme // Padomju Jaunatne. – 1970. – 25. septembris. – bez lpp. norādēm
5. Arāja D. Kultūra bez iemūžināšanas// Diena. – 2004. – 14. janvāris. – 5.lpp.
6. Avramecs B., Muktupāvels V. Skaņa un rīks // Mūzikas instrumentu mācība. Tradicionālā un populārā mūzika.- Rīga,1997.- 19. – 23. lpp.
7. Avramecs B., Muktupāvels V. Mūzikas industrializācija // Mūzikas instrumentu mācība. Tradicionālā un populārā mūzika. - Rīga, 1997.- 254. – 262. lpp.
8. Barčevska D. Šobrīd no muzejiem dveš kapu vējiņš // Jaunā Avīze. – 1999. – 10. jūnijs. – 5. lpp.
9. Beinaroviča B. Dzīvs cilvēks muzejiskā gaisotnē // Diena. – 1999. –18.septembris. – 12. lpp.
10. Beļajeva L. Vai visi bērni uztver polifoniju? // Skolotājs. – 1998. – Nr.3. – 37. – 38. lpp.
11. Bērziņš J. Dziesmotais novads: Ieskats Madonas novada kordziedāšanas vēsturē. – Rīga: Apgāds „Mantojums”, 2003. – 198 lpp.
12. Bērziņš J. Kā sākās Meņģeļu muzejs? // Pulgošņa Svētki. – 2000. – ziedu mēnesī – 8. lpp.
13. Ceplis R. 13 latviešu dzejnieki piedzīvo pilsētu // Karogs. -  2003. - Nr.7. – 115. – 117. lpp.
14. Čerpinska I. Par mūzikas uztveri un tās pilnveidi. - Latvijas Mūzikas akadēmijas bakalaura darbs. - 2000. – 45 lpp.
15. Dreiblate G., Jēruma I. Daži emocionāli vērojumi Ventspils pilī // Muzeju Vēstnesis. - 2001. – Nr.10. – 8.lpp.
16. Ginters A. Sonohromatisms jeb paralēlismi skaņas un krāsas uztverē // Mūzikas Saule. - 2001. - Nr. 6. – 22. – 23. lpp.
17. Grauzdiņa I. Rūķcepure: Mūzikas valodas mācība uzdevumos un vingrinājumos.- Rīga: Ulma, 1996. – 86 lpp.
18. Grigorjeva D. Saulrieta spožumā // Pulgošņa svētki. – 2000. – ziedu mēnesī – 1. lpp.
19. Grīnberga L., Gjulijeva S. „Ērgļos dziesmusvētki varētu notikt katru sestdienu” // Skolas Ziņas. – 2003. – Nr. 5. – 2. lpp.
20. Helmane I. Mūzu tempļi – pastāvēs, kas pārvērtīsies// Latvijas Jaunatne. – 1993. – 21. augusts. – 8. lpp.
21. Ivanova L. Augusta noskaņas jeb Jānim Zāberam būtu 65// Muzeju Vēstnesis. – 2000.g. sept. – 6. lpp.
22. Ivanova L. Muzeju pieejamība cilvēkiem ar īpašām vajadzībām // Stars, 2003. - 17. jūl.- 4. lpp.
23. Ivanova L. Vasara Meņģeļos // Muzeju Vēstnesis. – 1999. Nr.5. – 6. lpp.
24. Ivanova L. Muzeju pavasara izjūtas // Stars. – 2002. – 16. aprīlis. – lpp.
25. Ivanova L. „Nu es esmu ceļinieks... ”// Stars. – 2001. – 5. jūlijs. – 3. lpp.
26. Ivanova L.Popmūzika novadpētniecības un mākslas muzejā? // Muzeju Vēstnesis. – 2000. – Nr.10. – 5. lpp.
27. Ivanova L. Muzejs pie Aiviekstes // Klēts. – 1998. – Nr.1. – 1. lpp.
28. Ivanova L. Vēlreiz pievēstuļu tēmas atgriežoties // Stars. – 2003. –15. februāris – 4. lpp.
29. Jakobi I. Boriss Bērziņš.” Mantojums”// Stars. – 2004. –8. janvāris – 4. lpp.
30. Jāņa Zābera piemiņai/ L. Ivanovas, U. Vilciņa teksts. - Jāņa Zābera piemiņas fonds, 2000. – bez lpp. norādēm
31. Jēruma I. Puse dzīves pie Aiviekstes. Videofilma par Jāni Zāberu // Muzeju Vēstnesis. – 2000. – Nr.5. – 2. lpp.
32. Kalniņš D. Seno rotu kalvē // Muzeju Vēstnesis. – 1999. – Nr.10. – 1.lpp
33. Kārkliņa I. ,Lejiņa D., Priedīte E. Bagāti: skaņās, rakstos, dvēselē // Dziesmusvētki. – 2003. – Nr.9. - 18. – 19. lpp.
34. Knoka I. Muzeju pieejamība cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. – Rīga, 2003. – 96 lpp.
35. Kusiņa L. Kā pārdot pili// Latvijas Avīze. – 2004. –10.aprīlis – 23.lpp.
36. Latviešu mūzika. // Mūzikas vēsture: VII /Jāzepa Vītola virsredakcijā/ redaktors Jēkabs Vītoliņš, Rīga: Grāmatu draugs. – 499. – 605. lpp.
37. Latvijas muzeji: Uzziņas/sastādītājs J. Garjāns. – Rīga: Latvijas mākslas muzeju apvienības izdevniecība Doma, 1998. – 64 lpp.
38. Latvijas muzeji. Museums of Latvia/sastādījis J. Garjāns – Latvijas muzeju asociācija. – [1995.] – 201 lpp.
39. Latvijas muzeji gatavojas Eiropas Muzeju pavasarim // Muzeju Vēstnesis. – 2001.- Nr.10. – 3.lpp.
40. Latvijas muzeju līdzdalība Eiropas Muzeju pavasarī // Muzeju Vēstnesis. – 2002. – Nr.3. – 3.lpp.
41. Latvijas padomju enciklopēdija. – Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. – 1986. - 7. sējums – 56. – 58. lpp.
42. Latvijas Republika. Muzeju likums. The Law on Museums. Republic of Latvia. – Rīga: Latvijas muzeju asociācija, 1997, bez lpp.norādēm
43. Leimane M. Sabiedrisko muzeju izveidošanās un darbība // Muzeji un kultūras pieminekļi/sastādījis V. Ābelīte. – Rīga: Avots. – 5. – 11. lpp.
44. Līcīte R. Izstāde Sadzirdēts motīvs: J. Maļecka glezniecība // Latvijas mūzikas informācijas centrs. –  http://www.lmic./jaunumi>(interneta lapa skatīta2004. gada 9. maijā)
45. Līdz tai laimei 890 km // Sestdiena. – 2004. – 1. – 7. maijs. – 4. lpp.
46. Lūsiņa I. Svētki kā pasaules paplašināšana // Diena. – 2003. – 5. jūlijs. – 15. lpp.
47. Mackeviča L. Mūzikas uztvere pirmsskolas vecuma bērniem// Skolotājs. – 1998. – Nr. 3. – 32. – 33. lpp.
48. Mailīte I. Kas notiek Meņģeļos // Muzeju Vēstnesis. – 2000. – Nr.10. – 6. lpp.
49. Mailīte I. Meņģeļu muzejam – 10 // Pulgošņa Ritums. – 2000. – 16. septembris. – 2. lpp.
50. Mailīte I. Cik dziesmām liels un varens spēks // Ērgļu Ziņas. – 2002. – Nr.39. – 1. lpp.
51. Mālniece V., Jakobi I. Par mākslas izstādēm // Muzeju Avīze. – 2001. – 9. lpp.
52. Meress F. Pasaules muzealizēšana// http://www.bms.lv
53. Millere I. Mūzikas uztvere // Skolotājs. – 1998. – Nr.3. – 34. – 36.
54. Muzeji // Latviešu konversācijas vārdnīca. – Rīga: Grāmatu apgādniecība A. Gulbis,1936. - 14. sēj. – 28252. – 28254. šķirklis
55. Muzeji // Latvijas PSR Mazā enciklopēdija.– Rīga: Zinātne. – 1968. – 2.sējums - 601. – 605. lpp.
56. Muzejs // Svešvārdu vārdnīca/J. Baldunčika redakcijā. – Rīga: Jumava,1999. – 506. lpp.
57. Muzeju izglītojošais darbs /sastādījis Jānis Garjāns. – Rīga: Latvijas Muzeju asociācija, 1997. – 150 lpp.
58. Muzeoloģijas terminu vārdnīca/ sast. Blūmfelde L., Garjāns J., Jirgensone A. u.c. – Rīga: Latvijas Muzeju asociācija, 1997. – 183 lpp.
59. Mūzika // Svešvārdu vārdnīca/J. Baldunčika redakcijā. – Rīga: Jumava,1999. – 506. lpp.
60. Nagle G. Bauda, ko vēlas iegūt bez naudas // Diena. – 2003. – 14. janvāris. – 19. lpp.
61. Nagle G., Zālīte Z. Muzeji atveras īpašām vajadzībām // Diena -  2003.- 18. jūnijs – 5. lpp.
62. Pāri jūrai barjeras meklējumos/A. Jirgensones apkopojums // Muzeju Vēstnesis. – 2004. – Nr.1. – 1. – 2.lpp.
63. Peipiņš O. Mūzikas terapija // Psiholoģijas Pasaule. – 2004. – Nr.3 – 30. – 35. lpp.
64. Priedītis A. Monostilistiskās kultūras gūstā // Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. – Daugavpils: A.K.A., 2000. – 206. – 227. lpp.
65. Ratniece D. Pilsētas dzeja. 13 latviešu dzejnieki piedzīvo pilsētu // Muzeju Vēstnesis, 2004. – Nr.2. – 1., 6. lpp.
66. Sedleniece U. Kultūras pieejamības veicināšana – arī muzeju uzdevums // Muzeju Vēstnesis. – 2003. - Nr. 11. – 1. – 2. lpp.
67. Skaņa // Latviešu literārās valodas vārdnīca. – Rīga: Zinātne. -  7. sējums – lpp.
68. Skujiņš Z. Meklēt domām jaunas takas // Draugs. – 1985. – Nr.12. – 19. lpp.
69. Stranskis Z.Z. Ievads muzeoloģijā. – Rīga: Latvijas Muzeju asociācija, 1996. – 94 lpp.
70. Valsts Mākslas muzejs. 2002. gada publiskais pārskats.- http.//www.vmm.lv>(interneta lapa skatīta2004. gada 5. maijā)
71. Vilciņš U. Zvaigznes ceļa fragmenti // Neatkarīgā Rīta Avīze. – 2002. – 17. maijs. – 10.lpp
72. Visendorfs M. Brāļi Jurjāni. – Rīga: „Flēra”, 2001. – 36 lpp.
73. Zemzaris I. Pērn Madonā // Jaunā Gaita. – 1999. – Nr.217. – 37. – 38. lpp.
74. Zilgalve M. V. Funkcionālā mūzika dzīves skaistumkopšanā // Psiholoģijas Pasaule. – 2003. – Nr.8. – 58. – 61.lpp.
75. Zveja I. Izstādes fiksācijas // Neatkarīgā Rīta Avīze. – 2004. – 15.aprīlis – 12.lpp.
76. Das Musikmuseum in Eglofs. – http://www.isnet – ev/de>(interneta lapa skatīta2003. gada 1. decembrī)
77. Glinka State Central Museum of Musical culture, Moskow. - http://www.museum.ru/glinka>(interneta lapa skatīta2004. gada 12. maijā)
78. Göbel. D. Das Musikinstrumentten Museum Berlin. Berlin:Nicolaische Verlagsbuchhandlung, Beuermann GmbH. – 2000. – 66 S.
79. Museum im Beethoven – Haus Bonn. - http: // www.beethoven-haus-bonn.de >(interneta lapa skatīta2003. gada 20. oktobrī)
80. Musikmuseum – Historisches Museum Basel. – http:// www.historischesmuseumbasel.de>( interneta lapa skatīta2003. gada 1. decembrī)
81. Musikinstrumenten – Museum der Univesität Leizig. – http:// www.musimuseum.org.de>(interneta lapa skatīta2003. gada 10. decembrī)
82. Musikstadt Markneukirchen. - http://www.markneukirchen.de>(interneta lapa skatīta2004. gada 12. maijā)
83. Pardo J. Audiovisual installatins as a strategy for the modernisation of heritage presentation spaces // Cahiers d’étude/Study Series. – 1998. – Nr. 5. – p.17. – 23.
84. Schatzkammer Musikbibliothek. Ausstellung in der Leipziger Stadtbibliothek von 25. Mai bis 26. august 1993./ Leipzige Städtische Bibliotheken, 1993. – 24 S.
85. Teufel.P. Museografie, Ausstellungsgestaltung und Scenografie// Handbuch Museografie und Ausstellungsgestaltung/hrsg.: Ulrich  Schwarz/ Pfilipp Teufel. – Ludwwigsburg:av – Ed., 2001. – S. 10. – 15.
86. The Centuries of Russian Music. The Glinka State Central Museum of Musical Culture. A Guide. – Moscow: The Glinka State Central Museum of Musical Culture, 2002. – 99 pages
87. The Stockholm Musik Museum. - http://www.harmonitty.com/histories/museums.htm>(interneta lapa skatīta2004. gada 14. maijā)
88. Wilkinson P. Audio – Visual Presentation / Social History in Museum. A Handbook for Professionals/Edited by D. Fleming, K. Paine, J.G. Rhodes. – London: HMSO, 1993. – p. 383 – 386
89. Бенеш Й. Использование в музеях аудиовизуальных средств // Museum. – 1982. – Nr.3 – cтр. 48 – 51
90. Гевиннер Э. Музей музыкальных инстументов в Маркнёйкирхене // Museum. – 1988. – Nr. 157. – cтр. 43 - 47
91. Гинсбург С.Л. Музыкa в музее. -  Ленинград: Государственный Эрмитаж, 1934. – 79  стр.
92. Музеи музыкальные// Музыкальная энциклопедия. - Москва: Советская энциклопедия, 1976. – cтp. 721 – 725
93. Музей музыкальной культуры имени М. И. Глинки// Музыкальная энциклопедия. -  Москва: Советская энциклопедия, 1976. – cтp.725 – 727
94. Музей А.Н. Скрябина// Музыкальная энциклопедия. -  Москва: Советская энциклопедия, 1976. – cтp. 727
95. Музей театра и музыки/ составители Л. Кирепе и А.Тамркин. -  Таллин: Министерство культуры Эстонской ССР, Музей театра и музыки, 1966 – 48 cтp.
96. Музыка// Музыкальная энциклопедия. - Москва: Советская энциклопедия, 1976 – cтp. 730 – 740
97. Тихомиров Ю. Памятник в системе аудиовизуального показа./ Музейная экспозиция на пути к музею XXI века/ составитель М.Т.Майстровская. -  Москва: Российский институт культорологии, 1998. – cтp. 328 – 337
98. Сидоров В. Слушая тишину // Мир Музея. – 2002. – Nr.1 – cтp. 39 – 40
99. Хомутова . Звуки уходящего дня // Мир Музея. – 2002. – Nr.3. - cтp.39
100. Феди Ф. Музей театра „Ла Скала” // Museum. – 1987. – Nr.153. –  тp. 27 - 33